vērojumi par dzeramnaudām

tip

Kādreiz, pirms gadiem 100, kad bārmeņa vai viesmīļa karjera man nebija ne prātā, šad tad ar interesi pieķēru sevi lasot dažādus aprakstus par tēmu – ko vajag vai nevajag darīt tajā vai citā valstī, cik daudz dzeramnaudas ir pieklājīgi atstāt un vai pieminekļos rāpties un tos apčurāt ir apsveicami vai tomēr nosodoši… Šobrīd, kad esmu industrijā iekšā, ir interesanti pavērot, kā tad atšķiras klienti un to atstātās dzeramnaudas. Kā zināms, dažādās pasaules vietās dzeramnaudas tradīcijas un to lielums ir kardināli atšķirīgs – pat Ziemeļamerikas robežās vispārpieņemtais dzeramnaudas lielums ir atšķirīgs – ja šeit, Kanādā parasti vidējā dzeramnauda ir ap 10 – 15%, tad Amerikā standarts esot ap 15 – 20, dažreiz pat 25%. Jāatzīst, ka šo atšķirību viegli var just arī pie manis – restorānā Bay Moorings, kur apgrozās daudz tūristu. Savukārt, ja pagadās klienti no Eiropas, tad viesmīļi rauc degunus – parasti atstātā tējas nauda sastāda kādus 2 – 4%, ja vispār kaut kas tiek atstāts. Kāpēc rauc degunu, jūs vaicāsiet? Tāpēc, ka šeit parasti viesmīļi atdod daļu no savām dzeramnaudām virtuves un bāra darbiniekiem, tā teikt, par palīdzību un vidēji tas sastāda 2- 3% no viesmīļa kopīgās ietirgotās naudas. Tāpēc arī tie deguni tiek raukti šādos gadījumos – parasti visa šāda Eiropas klienta dzeramnauda tiek atdota virtuvei…
Vēl interesanti ir, apkalpojot klientus, pēc viņu pasūtījumiem un viņu uzvedības mēģināt paredzēt dzeramnaudas lielumu. Parasti izdodas, bet tomēr tas ir kā ar bitēm – vairāki viesmīļi ir stāstījuši gadījumus, kad pēc ekselentas smalku kungu un dāmu galdiņa ar iespaidīgu rēķinu apkalpošanas tiekot atstāta visai niecīga dažu dolāru dzeramnauda, bet citreiz, pavisam negaidot, no dažu aliņu iztukšojušiem rokeriem gala iznākums tiek dubultots uz dzeramnaudu rēķina. Tobiš – neskati vīru no cepures un apkalpo visus klientus tā, kā tu gribētu, lai apkalpo tevi. Tāds ir arī mans moto.

5 Responses to vērojumi par dzeramnaudām

  1. nez, pa restorāniem nevazājos, bet cik zinu, tad Eiropā, vismaz pie mums, šur tur tā dzeramnauda jau ir ierēķināta cenā. (varbūt pat noteikumi kaut kādi par to ir) tāpēc arī eiropieši īpaši neaizraujas ar papildus dzeramnaudu dāļāšanu.

  2. Visvairāk neciešu tos, kuri atstāj kaut kādus pāris grašus viensantīmniekos un divsantīmniekos. Protams, tā taču arī ir nauda, bet es tajā brīdī sajūtos tā pavisam niecīgi.

  3. pieciešams gan

    tad ej citur strādāt.

    tas ir kaut kāds unikāls fenomens. man sava nodokļotā naudiņa ir nez kāpēc jāatstāj badā mirstošam (?) apkalpotājam, jo viņam nemaksā kārtīgu algu, un vinš saņem nelegālus (no VID un attiecīgi ekvivalentu iestāžu viedokļa) ienākumus. kāpēc. why? warum?

    • aldis hofmanis

      vispar jau dzeramnauda ir kā pateicība par labu servisu un tā ir brīvprātīga. To daudzi viesmīļi ir aizmirsuši. Es runāju par vispārīgo praksi un labu servisu. Savukārt prakse pateikties par labu servisu, atlīdzinot pateicību naudas izteiksmē vēsturiski ir radusies amerikā, tāpēc arī eiropā daudzkur netējo:)
      Bet katrā ziņā – labs serviss vispirms. Un tikai tad dzeramnaudas.
      Kas attiecas uz viesmīļiem un bārmeņiem – cik saprotu šeit Kanādā tiem tiek piemēroti savādāki nodokļi iesnedzot deklarācijas pavasarī, tieši rēkinoties ar dzeramnaudas īpatsvaru atalgojumā.
      Tikai nesākat virtuāli vicināt kulakus , labi?
      :)

  4. musu novada vissliktakie klienti ir indianji :) native people :) vienmer ar visu neapmierinati un dzeramnaudas vispar neatstaj.. ja rits sakas ar indianju apmekletaju – diena bus slikta :)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>