te ir mana dzīve

Man tomēr patīk, ka autobusu šoferi šeit nav ieslodzīti būros, kā to praktizē Rīgas Satiksme (it kā Rīgā šoferīši vestu īpaši bīstamus dzīvniekus vai noziedzniekus, no kuriem ir jāslēpjas aiz stikla sienas). Kāpjot iekšā autobusā var pasveicināt šoferīti, var pārmīt kādu vārdu, kamēr maksā par braucienu vai paprasīt padomu par brauciena galamērķi. Šoferīši laipni (gadās jau arī pa kādai melnai avij, protams) un regulāros braucējus sveicina kā senus draugus. Liels bija mans pārsteigums vakar, kad iekāpjot autobusā satiku šoferīti no Horseshoe bay busu līnijas. Serbs, ārsts pēc izglītības, atbraucis uz šejieni pirms gadiem 6, tagad strādā par autobusa vadītāju. Saņem aptuveni 35$ stundā (tas ir vidēji, jo par darbu brīvdienās tiek maksāts vairāk) un esot laimīgs. Uz manu jautājumu, vai nevelk atpakaļ uz dzimteni, viņš tik atsmej – ko tad es tur darīšu? Te ir mana dzīve.
Es laikam neesmu vēl tik ļoti iekārtojies un pieradis pie Kanādas. Tāpēc pavasarī braukšu atpakaļ.  Latvijā ir mana dzīve. Un, Dievs dos, būs arī darbs.

5 Responses to te ir mana dzīve

  1. hmm, interesanti, kas tagad jāsaka? – Apsveicu? :) laikam jau. bet tas ir tik labi, ka cilvēks spēj aizcīnīties līdz šādai atziņai, vai ne?

  2. Tas ir labi! Ja mēs Latvijā neko nedarīsim, tad tur arī nekā nebūs. Es arī braucu atpakaļ uz Latviju.

  3. Malacis Aldi, tas ari ir tas kapec bija jaatbrauc uz sejieni, lai saprastu, ka nekur nav tik labi ka majas, es ari rudeni brauksu atpakal, jo vasaras seit esot jaukas…

  4. Nu ko, katrs pienjemtais leemums ir apsveicams! Lai veicas….

  5. ar autobusu tu laikam pēdējo reizi esi braucis kad bija dzeltenie ikarusi? šoferiem jau sen nav nekādas sienas…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>