robot kirdikuna. part I

Jurģis bija vientuļš. Jurģis līdz mielēm apzinājas savu vientulību. Viņam vakaros nebija ar ko iedzert alu, nu tādi paziņas, čomi ar ko iziet ielās un paklaiņot, patriekt, viņam pat nebija neviena, kam piezvanīt un parunāties grūtā brīdī. Māsai takš nezvanīs. Viņam jau bija 28. Jurģis nosmaidīja, jā, jā, pulksteņi tikšķ, laiks uz vietas nestāv, bet nu viņš vismaz ir vīrietis, viņam vēl vismaz 15 gadi… Bet, nu kaut kas jādara – kārtējā vientuļajā piektdienas vakarā, kad viņam bija jānoskatās uz lejā līksmojošajiem jauniešiem Tērbatas ielā, viņš piereģistrējās kaut kādā online iepazīšanās dienestā. Kur viņš bija dabūjis adresi, viņš neatcerējās, toties darbadienu vakaros, savā klusajā un tukšajā birojā sēžot, viņš bieži bija aplūkojis meiteņu fotogrāfijas, kuras arī esot vientuļas, gribot iepazīties un dažas pat bija ar mieru tikai seksam. Tas Jurģim patika. Viņš vēl nejutās gatavs nedz kopdzīvei, nedz bērniem, nedz arī vēlējās zaudēt savu brīvību, kaut arī ne tik ļoti saldo.
Viņš ielika fotogrāfiju, kurā ir redzams saulesbrillēs un tādā griezienā, ka pat mamma viņu nepazītu. Foto bija uzņemts Madeiras salā, viņam matos bija iepīti eksotiski ziedi un vieglais krekliņš vairāk izcēla kā notušēja Jurģa muskuļoto torsu. Ar patiku vēlreiz aplūkojis bildi, viņš nospieda pogu APSTIPRINĀT. Tā. Tas nu ir darīts. Tagad tik jāiztīra zobi un jāiet gulēt. Cerams, ka rīt no rīta būs kāda vēstulīte.  Bet jaunā e-pasta skaņa atskanēja jau pēc minūtes. Jurģis tāpat – pilnu muti ar zobu pastu pielēkšoja pie smalkā iMaca. Jā, tur viņu uzrunāja Una. Una Kirdika. Teicās, ka viņai esot garlaicīgi, vai viņš, tāds skaistulis,  negribot parunāties. Jurģis, jaunības dienu trakulību rūdīts, nepalika komplimentu parādā, slavināja zilās acis un juteklīgās lūpas. Jurģis sajutās gandarīts. Vakars bija izdevies. Viņš joprojām ir vīrietis, viņš joprojām patika meitenēm! Aizrikšojis uz virtuvi pēc baltā vīna glāzes, nosēdās gaidīt atbildi. Kompīša pulkstenis skaitīja sekundes. Jurģis skaitīja vīna malkus. Nepacietīgi, trīcošiem pirkstiem viņš ik sekundi spieda refresh pogu. Vēstule ieleca kompītī, pat nepaspējot atskanēt skaņas signālam. Tur bija tikai viņas bilde, viņas bilde ļoti knapā apģērbā. Viņa izskatījās lieliski. Maiga, zīžaina āda, perfektas proporcijas un izteiksmīgas krūtis, kuras slēpa, vai drīzāk centās noslēpt viegli caurspīdīgs krūšturītis. To nu gan Jurģis nebija gaidījis. Neviena paša vārda, tikai kārdinoša bilde. Vai viņam arī būtu jāsūta bilde? Jeb kaut kas jāuzraksta? Mute Jurģim bija izkaltusi, aizgāja otrā vīna glāze. Zalpom. Nu, tu esi ļoti skaista, kārdinoša bildīte, kas tad tev prātā, ja šādas bildes sūti, kur tu vispār esi un kāpēc tieši es? – Jurģa neizpratne, apjukums un uztraukums izlauzās rakstīto vārdu plūdos. Viņš attapās tikai pēc nākamās glāzes zalpom. Pat nevar teikt, ka attapās, jo domas plosījās kā trakas. Ko viņš vispār dara? Viņam mieru nedeva atsūtītā fotogrāfija, gandrīz nojaušamie krūšu gali un tiešais, koķetais acu skatiens.
Tālāk sekoja iepazīšanās, dzīvesvietu noskaidrošana, izrādījās Una dzīvoja otrā pilsētas malā, netālu no Mežaparka krematorijas. Jurģis pat pajokoja, ka pēc nāves viņai nebūs citas izvēles kā kremēties, uz ko sekoja Unas smaidiņš ar piebildi – already done.
Viņi sarunāja satikties pēc 5 dienu intensīvas sarakstes. Turpat Mežaparkā, netālu no viņas mājas uz soliņa pie Krematorijas.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>