Pirmdienas vakars. Neviens nav piezvanījis. Apsolīt atzvanīt, bet to neizdarīt laikam ir vietējā nacionālā kultūras specifika. Kā mani tas nepārsteidz. Sāku jau pierast.
Var jau būt. Vēl pirms gada gan es gandrīz vai sprāgu gaisā, kad Latvijā man cilvēki regulāri neatzvanīja- par darbu un arī par lietām, kas būtu viņu pašu interesēs. Apbrīnojams pofigisms.
nenoliedzami – tas pats notiek jebkur un jebkurā valstī, bet kaut kā Latvijā nesaskāros ar situāciju, kad saruna biedzās uz nots: Mēs NOTEIKTI jums piezvanīsim!!
bet nevis vienkārši PIEZVANĪSIM, bet ‘ES ZVĒRU PIE SAVAS MĀTES’, bet tai pašā brīdī zinot, ka ņifi*a.
gļēvulība, manuprāt.
ja nedarīsi, nesoli! ja negribi-tā arī pasaki!
Šī vietne ir domāta tikai un vienīgi personīgai lietošanai. Blogā publicētā informācija nav uzskatāma par oficiālu informāciju, bet gan par pasakām. Bloga oriģinālsatura pārpublicēšanas gadījumā ir jābūt atsaucei uz autoru.
ha, un Tu domā ka LV tā nedara?
Man tieši liekas, ka LV tā ir ikdiena.
nu nezinu, tad laikam kaut kas šī gada laikā Latvijā ir mainījies…
Var jau būt. Vēl pirms gada gan es gandrīz vai sprāgu gaisā, kad Latvijā man cilvēki regulāri neatzvanīja- par darbu un arī par lietām, kas būtu viņu pašu interesēs. Apbrīnojams pofigisms.
nenoliedzami – tas pats notiek jebkur un jebkurā valstī, bet kaut kā Latvijā nesaskāros ar situāciju, kad saruna biedzās uz nots: Mēs NOTEIKTI jums piezvanīsim!!
bet nevis vienkārši PIEZVANĪSIM, bet ‘ES ZVĒRU PIE SAVAS MĀTES’, bet tai pašā brīdī zinot, ka ņifi*a.
gļēvulība, manuprāt.
ja nedarīsi, nesoli! ja negribi-tā arī pasaki!