pie Svētās Ceilonas. part 2


Chennai visi mani mēģinājumi nopirkt biļetes pie tūrisma aģentiem beidzas ar neveiksmi – biļešu šodien nav. Te laikam ir jāsaka, ka Indijā lidmašīnu biļetes, tāpat kā viss pārējais ir lētas, nu, teiksim tāds Goa – Chennai lidojums maksā ap 30 – 40 Ls un tūristi to labprāt izmanto, nevis brauc autobusos ar šoferiem pašnāvniekiem vai mēģina izdarīt neiespējamo – nopirkt biļeti uz vilcienu. Kā jau iepriekš minēju, man tomēr izdodas sameklēt interneta kantorīti, kurā arī rezervēju biļeti ar pārsēšanos. Man atkal ir 6 stundas.  Tieši kā reiz kaut ko paēst kādā jaukā eiropas stila kafūzītī un tad ļotakā uz auss.. Un nu ir klāt otrā reize, kad es tiešām pilns neizpratnes stāvēju uz ielas un domāju par neticamo, prātam neaptveramo Indiju. Proti, izeju no lidostas ( ar visām somām drīkst), aizeju līdz taksīšiem, kur bariņš šoferīšu dīki čalo un vaicāju, cik tad maksās līdz centram.
– Jums, ser, ir jāiet tur (rāda ar roku) un jāpierakstās sarakstā, kad pienāks Jūsu kārta, tad vedīsim.
– Bet… vai tad Jūs neesat taksīši?
-Esam. -Un tagad esat dikti aizņemti un neviens nevarat braukt? (tur stāv aptuveni 50 mašīnas un klačo ap 20 šoferu)
– Nē, nē, mēs esam aizņemti! ( smejas)

Tajā brīdī man liekas ieslēdzās drošinātājs Sick and tired of India. Nē, nē, nepārprotiet, visi dzīvi un arī neviens uz nevienu nekliedza. Es tik nekādīgi nespēju saprast indiešu mākslu visu sarežģīt. Incredible India! Pagriezos, aizgāju 100m līdz ceļam un pēc aptuveni 2 minūtēm jau braucu uz pilsētu. Šoferīts visu saprata ļoti tieši – ja es lūdzu aizvest līdz pilsētas centram, tad viņš arī aizveda uz jaunu un spīdīgu iepirkšanās centru City Center. Laikam jau iepriekšējo divu dienu piedzīvojumi bija atstājuši dziļu plaisu manā apziņā un zemapziņā, ka izvēlējos Eiropas stila Ģimenes Restorānu, kurš parasti ir Olimpisko spēļu sponsors. Frī kartupelīši un fanta bija kā eliksīrs, kā malks svaiga gaisa manam karija nomocītajam organismam. :)
Lidostā līdz lidmašīnai 5 reizes drošības kontrole ar somu skannēšanu un izrakņāšanu, man galvā skan jau kā mantra: incredible .. om.. India.. om… Starp citu, šodien ir Indijas neatkarības diena un visā valstī tiek svinēti svētki ar milzīgām armijas parādēm. Varu iedomāties kādi drošības pasākumi tiks visur veikti un visi pārbaudīti. Globāla paranoja. Nolaižamies mazā, tukšā lidostā pusceļā uz Kolombo. Starp visiem atbraukušajiem es tieku viegli izķerts un mana soma arī. Visādi koridori, un es esmu tajā zālē kur reģistrējas lidojumam. Pie sevis nodomāju, pag, pag, esmu taču reģistrējies līdz galam, kas tad nu? Lūk kas – aviokompānijas Kingfisher (kas pieder vienam no bagātakajiem Indijas cilvēkiem, ražo arī Kingfisher alu, atveda uz Indiju F1 sacensības, ir ievēlēts parlamentā, teiksim tāds vietējais Brensona un Šlesera krustojums) pārstāvis man sāk stāstīt par aviokompānijas politiku, kas nosaka, ka ja kāds lido uz Šrilanku, tad esot nepieciešama atpakaļ biļete, savādāk nekādīgi. Vai man tāda esot? Uz ko atbildu, ka man ir prieks, ka viņiem ir tāda politika, taču es nu nekādīgi nezinu, cik ilgi būšu, kad lidošu atpakaļ un uz kurieni lidošu, tā kā nekādīgi nevaru viņiem palīdzēt un, ka, cik man zināms, man nekas neaizliedz brīvi pārvietoties starp šīm abām valstīm. Un tagad, tā kā esmu reģistrēts un saņēmis iekāpšanas talonu lidojumam līdz Kolombo, neredzu nekādu iemeslu, lai mani aizkavētu. Satraukti skatieni, drudžainas sarunas savā valodā ar kādiem 3 citiem kompānijas pārstāvjiem, līdz tiek izsaukts kāds galvenāks. Principā saruna tā pati, rezultāts arī. Augstsirdīgi tiek iznests verdikts – mēs jūs izņēmuma kārtā laidīsim, bet uz jūsu paša risku – ja Šrilanka sūtīs atpakaļ, tad mēs esam jūs brīdinājuši. Es tik nosmaidu, skaitu mantru un piekrītu. Kā jau biju domājis, tad lidmašīna ir tieši tā pati, kas iepriekšējā lidojumā un Kolombo, precīzāk tās piepilsēta Nagombo, kur atrodas lidosta, tiek sasniegta ātri. Lidostā sajūta kā Eiropā, vienīgais, kas pārsteidz ir tax-free veikalu zona – tā ir milzīga, viss vaļā arī 1 naktī un var nopirkt ne tikai alkoholu un apģērbus, bet arī veļas mašīnas, ledusskapjus un citu sadzīves tehniku. Imigrācijas oficieris mani iepriecina ar ziņu, ka no š.g. 1 janvāra par vīzu ir jāmaksā 25$ (iepriekš Baltijas valstu pilsoņiem bija par brīvu), bet citādi ir korekts un laipns, un nemaz netaisās mani nekur sūtīt. Welcome to Sri Lanka!
Dabūjis somu, es saprotu, ka šī ir bijusi gara diena un ka ēsts ir ļoti maz, turklāt ļoti nāk miegs, tāpēc piekrītu lidostas tūrisma gida piedāvājumam pārnakšņot viesnīcā tepat netālu. No rīta pārliecināšos, ka esmu pārmaksājis vismaz 3 reizes, bet to jau nojautu lidostā, taču nebija vairs spēka kaut ko skaidroties… Šodien ir jauna diena un jauni piedzīvojumi Svētajā Salā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>