par lielajiem un stiprajiem vārdiem

foto: fine art america

Teju, teju būs Māmiņu diena klāt. Māmiņām tiks teikti paldiesi, dāvāti ziedi, pašdarinātas dāvaniņas un asaras. Dažs teiks, ka mīl, cits – ka mīļo. Cits vispār norīs sakāmo un tikai atturīgi samīļos. Protams, vārdu daudzums vai to izvēle nemazina vai nevairo mūsu pašu emocijas, bet, domāju, ka to adresātu ekspektācijas gan  bieži vien ir nepiepildītas… Kāpēc daļa no latviešiem (vismaz no tiem, ko pazīstu) ir ļoti noslēgti savās emociju izpausmēs un apzināti izvēlas stipro vārdu vietā it kā līdzīgos, bet ne tik stipros? Kāpēc ir tik grūti pateikt, ka mīl, bet jāizmanto mazāk stiprais mīļoju? Vai mēs baidāmies, ka šāda atklāšanās padarīs mūs par vājākiem šo vārdu saņēmēju acīs? Jebšu – tā ir latviskā noslēgtā ziemļnieciskā mentalitāte? Esmu dzirdējis stāstus, ka tēvs savam dēlam tikai uz miršanas gultas pasaka, ka mīl (un patiesi ir rūpējies un mīlējis to). Bet dēls tos stipros vārdus ir gaidījis visu mūžu. Kaut gan tā tomēr laikam nav mentalitāte, jo šādi stāsti ir visās zemēs un kultūrās dzirdēti.
Kad vasarā braucu makšķerēt ar savu Kanādas draugu Maiku, tad viņš sarunājoties ar saviem radiem telefona sarunas vienmēr beidza ar I love you, … (dad, bro, vai kā kurā gadījumā). Viņam tas bija jau iegājies asinīs, viņš to uztvēra kā pašsaprotamu lietu, kā nobērt labi, davai, čau! Vienu vakaru mēs par to diskutējām un viņš teica, ka parasti neaizdomājas par šo vārdu jēgu, bet nonācām pie secinājuma, ka tas palīdz uzturēt veselīgu un mīlestības pilnu klimatu ģimenē. Galu galā – šādi mīlestības apliecinājumi tādi paši glāsti ausīm vien ir. Un glāstu mēs visi alkstam…
Es nesaku, ka tagad visiem būtu jāskrien un jāatzīstas mīlestībā, bet kaut kāda sāls tajā visā ir. Zinu, ka pats arī ļoti grēkoju šajā ziņā, bet tāpēc jau mēs esam cilvēki, lai visu mūžu mācītos. Stiprie vārdi ir domāti stipri un  mums tos sava vājuma dēļ nevajadzētu darīt vājākus.

P.S. Pirms gada – Serving it right.

3 Responses to par lielajiem un stiprajiem vārdiem

  1. Jā, es arī saku “mīļoju” un tas ir mans patiesākais “mīļoju”, kāds man ir. Mamma man ir viens no dārgākajiem cilvēkiem pasaulē un es to viņai izrādu katru dienu un to, ka mīlu, viņa jūt un zina. Vārds “mīļoju” man vienmēr bijis sirsnīguma un siltuma pils, tajā pat laikā mīlu izklausās cieti. Un kāds atšķirība, kā kurš izrāda savu mīlestību un ar kādiem vārdiem to apzīmē. Cits, kurš nekad šos vārdus nav mammai vai kādam citam teicis, iespējams izjūt daudz patiesāku mīlestību nekā tas, kurš katru dienu bārsta šos vārdus bez aizdomāšanās.

    Tas amerikāņu “love you” izklausās pliekani un tā starpcitu. Tas ir kā mazulis atraugājas pēc paēšanas. Man tādus “i love you”, kas iestrādāti kā robotam, nevajag. Īsto “es Tevi mīlu” jūt.

  2. piekrītu nu dikti Kni. agrāk es pat tā kā pārdzīvoju par savu a la ziemeļniecisko atturību, bet kopš esmu Kanādā, gandrīz vai lepojos:) bet kopumā jāatceras, ka valoda ir viena no būtiskākajām kultūras sastāvdaļām, tādējādi manuprāt tas ir gluži loģiski, ka cilvēki dažādās pasaules malās pauž savas jūtas un emocijas atšķirīgi. savulaik vienā meiteņu pasēdēšanā smējāmies, ka, ja latviešu meitene sataisa nelielu kašķi, tad viņas dzīvesbiedrs jau 2 minūtē saka: “kas tu esi histēriķe kaut kāda??”, savulaik visticamāk itālis vai spānis, sarīvētu rokas un domātu, ka nu tikai viss sākas:)

  3. savukārt, savukārt itālis….:)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>