par klusumu

Vadi sīc, vadi sēc, nogurst vārds, tā kā putns klūp, neatnāk.
Duna dun, šalka šalc, laiva grimst.
Krūzes šķind, balsis murd.
Troksnis nāk un nāk, un apēd mani.

Pērkons dziedāja tālajos 80-tajos. Dziedāja skaļi. Troksnis atnāca un sajauca prātus, un cilvēka darīja trakas lietas. Kopš tiem gadiem laiks ir kļuvis ātrāks un apkārtējā vide daudz trokšņaināka – visur, kur vien griezies ļerkšķ kāds radio, pat izbraucot pie dabas tas paķerts līdzi, ko jūs, putnu dziesmas klausīties, tas taču tik vecmodīgi. Vai vienkārši ierasts notrulināt smadzenes ar patstāvīgo troksni fonā, ko tad darīs klusumā? Nedod Dievs, vēl kādu Domu izdomās. Ko tad – būs kaut kas jādara? :)
Kaut kur lasīju, ka mūsdienās informācijas daudzums, kas mums ikdienā ir jāuztver un jāapstrādā ir tik mežonīgi liels, ka mums neatliek laika atvilkt elpu un pārstartēt datoru. To, starp citu, iesakot arī zinātnieki un mediķi, kādu stundu dienā pabūt klusumā, lai apkopotu domas. Es to daru braucot ar auto, ļoti iesaku. Lieliska atpūta smadzenēm un arī var daudz ko izdomāt (žēl tikai ka nav domu pierakstītāja, liela daļa no izdomātā aizmirstās ielecot ikdienas skrējienā :) ).

Foto: http://www.kakao.lv/index.php?zoomzina=1796

One Response to par klusumu

  1. kā iegūt laiku un pierakstīt domas?
    pārdod televizoru un nopērc diktofonu ;)
    pēdējo vari arī nepirkt, ja tāds jau ir iebūvēts telefonā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>