smēķēt / nesmēķēt

20120205-102255.jpg
Es sapratu. Visa vaina ir tajā, ka es nesmēķēju. Iedomājieties, es atnāku uz pludmales restorāniņu, nosēžos vērot saulrietu un… – sēžu tur kā tāds muļķis. It kā varētu kaut ko uzēst, bet negribas. Alus? Jā, tā ir izeja. Bet arī pēc otrā vairāk negribas. Turklāt te Šrilankā ir dīvaini tilpumi alum – visbiežāk pieejamais ir 0,650 ml, laikam sanāk pinte. Ok, viens alus, pusstunda, beigās jau silts, nevelk vairs. Ko tālāk? Atkal sēžu tā kā tāds jampampiņš pie tukša galda. Baudu saulrietu. Skaisti.
Pie blakus galdiņa pārītis, ap gadiem 50. Pēc skata vācieši, pēc valodas angļi. Abi dziļdomīgi vēro saulrietu un ik pa brīdim ievelk dūmu. Tajā brīdī process kļūst divkārt dziļdomīgāks! Vērotājam no malas uzreiz ir skaidrs – jā, viņi izbauda atpūtu, saulrietu, procesu ar katru ķermeņa šūnu, ar katru darvas pilīti, ar katru izpūstā dūma mutuli. Tāds miers, tāds viedums, katrā kustībā, katrā vārdā, ko viņi pārmij. Ideāla atpūta!
Otrā pusē pārītis no Krievijas, ap gadiem 30. Nesmēķē. Viņš kaut ko nožēlojami knibinās ap fotokameru, viņa it kā mēģina sarunāties, bet vārdi apraujas, kūleņo un veļas. Nesanāk. Starp abiem valda kaut kāds saspringums, kaut kas, ko vārdos neizteiksi. It kā atbraukuši atpūsties, bet tādi uzvilkušies, nav miera. Viss skaidrs – nesmēķē. Tādi tik bojā atmosfēru ar savu stresošanu.
Un, ko darīt, ja tu esi viens pats? Apsēdies pie galdiņa, tad sameklē cigaretes, ar paviršu kustību uzmet tās uz galda. Pienāk viesmīlis, izdari pasūtījumu, viss forši. Skaties, silts, jūra, saulriets, eh, varētu uzsmēķēt. Tad ar apgarotu seju velc dūmu, domā dziļas domas un baudi. Un neviens, neviens tevi šādā brīdi neuzdrošināsies nosaukt par lūzeri. Turklāt, vēl socializēšanās iespēja – palūgt uguni, aizdot, vienmēr ir iemesls uzsākt sarunu, ko vēl vairāk vajag pilnvērtīgai dzīvei? Tāpat arī visas sarunas smēķētāju stūrīšos, kuras es palaižu garām, visa milzīgā informācijas gūzma, runā, ka masoni un brīvmūrnieki visi kā viens arī esot smēķējuši. Visa vaina ir tajā, ka es nesmēķēju…

par to fotoradaru lietu

Dažādos portālos lasu, ka ik pa brīdim atkal un atkal uzliesmo kaislības ap fotoradariem. Tad deputāti sauc uz tepiķa policijas vadību, tad esošie un izbijušie ministri to dēvē par naudas slaukšanas mašīnu, citur autoindustrijas eksperti atbalsta un kritizē šo biznesa projektu.
Mēģināsim pavisam sausi uzskaitīt faktus: 1. policija saka, ka a) Latvijā brauc par ātru. b) Ātrās braukšana ir cēlonis satiksmes negadījumiem un cilvēku bojāejai. c) Latvijā ir vairāki t.s. melnie punkti, kur avārijas notiek biežāk. d) fotoradari jau tagad ir samazinājuši kustības ātrumu. 2. autobraucēji saka, ka zīmes bieži vien ir nejēdzīgi saliktas un ka fotoradari ir tikai biznesa projekts varai pietuvinātajiem. 3. eksperti saka, ka a) acīmredzot policija zin, ko dara. b) ka autobraucējiem jābūt likumpaklausīgiem, vairāk jāplāno braucienam paredzētais laiks, tad problēmu ar fotoradariem nebūs. c) fotoradarus vajag izvietot vairāk melno punktu rajonos.
Lai vai kādi būtu katras puses argumenti, tomēr skaidrs, ka galvenais jautājums ir par satiksmes drošību. Fotoradari ir tikai viens no veidiem, kā to uzlabot, turklāt ļoti agresīvs un sāpīgs. Turklāt, lielākoties visas motivācijas teorijas saka, ka sods un bailes nav labs motivators. To, piemēram, bija sapratuši Portugālē, kur katrā mazā ciematiņā iebraucot un izbraucot, dažkārt arī kaut kur pa vidu bija uzstādīts radars, kas saslēgts ar luksoforu. Brauc par ātru? Nu tad pastāvēsi pusminūti pie sarkanā… Pēc kādas piektās reizes sapratu, ka nekādas pielaides nav un sāku ievērot atļauto ātrumu. Savukārt, ja kāds mēģinās pāršmaukt pie sarkanā – to gan bildējam un ņemam pie dziesmas pēc pilnas programmas. Domāju, ka šis mehānisms ir daudz iedarbīgāks par vienkāršu fotoradaru uzlikšanu, jo autovadītājs saņem sodu uzreiz pārkāpuma vietā – sarkano signālu un zaudētu laiku. Cita metode, kura ir ļoti efektīva, ja mēs pieņemam, ka mērķis tik tiešām ir samazināt ātrumu un uzlabot satiksmes drošību, nevis par katru cenu sodīt braucējus, ir tie paši guļošie policisti un citi mākslīgi izveidoti šķēršļi. Ja pirms melnajiem punktiem tādi tiktu izveidoti, tad es ticu, ka avāriju un upuru būtu daudz mazāk. Tā, piemēram, jau slavenais krustojums pie ARS, Skolas un Dzirnavu ielā – nu nevaram mēs paļauties, ka cilvēki apzinīgi ievēros ceļazīmes vietā, kur viņi to nav darījuši. Izveidojam mākslīgu šķērsli un lieta būs darīta.
Tā kā nekur neesmu dzirdējis, ka papildus fotoradariem tiktu virzīts kāds šāda tipa projekts, tad sliecos domāt, ka tomēr būs taisnība tiem, kas runā par biznesa interesēm šajā pasākumā.
Vēl par fotoradaru ētisko pusi – nu nevar visu atbildību par satiksmes drošību valsts pārlikt un iedzīvotāju pleciem. Mēs neesam tik bagāta valsts, lai varētu atļauties uzlikt aizvien jaunus un jaunus slēptos nodokļus un nodevas saviem iedzīvotājiem. Tā jau cilvekiem nav viegli savilkt galus kopā.

putni

Es nezinu, no kurienes viņi uzrodas. Es nezinu, kur viņi pavada dienas, bet vakaros tūkstošiem un tūkstošiem viņi sarodas Kandy pilsētiņas centrā, lai apmestos naktsguļā aptuveni 3 kokos. Vēl ap sešiem nekas neliecina, ka pēc pusstundas, kad vietējā klosterī sāks skanēt vakara meditāciju mūzika, arī putniem būs savas dziesmas. Tās skanēs un pārmāks visu tuvākajā apkārtnē, tāpat kā spalvu un izkārnījumu smārds. Viņi saradīsies bariem vien, it kā kāds viņus vestu ar vilcieniem un ezera otrā galā palaistu vaļā un teiktu – te nu jūs esat, lidojiet atpūsties! Kāpēc viņi apmetas tieši šajos trīs kokos, ja apkārt ir milzīgs daudzums citu? Kāpēc viņi nesadalās pa porcijām, bet gan visi mēģina sasēsties tieši šajos trīs?

pie Svētās Ceilonas. part 2


Chennai visi mani mēģinājumi nopirkt biļetes pie tūrisma aģentiem beidzas ar neveiksmi – biļešu šodien nav. Te laikam ir jāsaka, ka Indijā lidmašīnu biļetes, tāpat kā viss pārējais ir lētas, nu, teiksim tāds Goa – Chennai lidojums maksā ap 30 – 40 Ls un tūristi to labprāt izmanto, nevis brauc autobusos ar šoferiem pašnāvniekiem vai mēģina izdarīt neiespējamo – nopirkt biļeti uz vilcienu. Kā jau iepriekš minēju, man tomēr izdodas sameklēt interneta kantorīti, kurā arī rezervēju biļeti ar pārsēšanos. Man atkal ir 6 stundas.  Tieši kā reiz kaut ko paēst kādā jaukā eiropas stila kafūzītī un tad ļotakā uz auss.. Un nu ir klāt otrā reize, kad es tiešām pilns neizpratnes stāvēju uz ielas un domāju par neticamo, prātam neaptveramo Indiju. Proti, izeju no lidostas ( ar visām somām drīkst), aizeju līdz taksīšiem, kur bariņš šoferīšu dīki čalo un vaicāju, cik tad maksās līdz centram.
– Jums, ser, ir jāiet tur (rāda ar roku) un jāpierakstās sarakstā, kad pienāks Jūsu kārta, tad vedīsim.
– Bet… vai tad Jūs neesat taksīši?
-Esam. -Un tagad esat dikti aizņemti un neviens nevarat braukt? (tur stāv aptuveni 50 mašīnas un klačo ap 20 šoferu)
– Nē, nē, mēs esam aizņemti! ( smejas)

Tajā brīdī man liekas ieslēdzās drošinātājs Sick and tired of India. Nē, nē, nepārprotiet, visi dzīvi un arī neviens uz nevienu nekliedza. Es tik nekādīgi nespēju saprast indiešu mākslu visu sarežģīt. Incredible India! Pagriezos, aizgāju 100m līdz ceļam un pēc aptuveni 2 minūtēm jau braucu uz pilsētu. Šoferīts visu saprata ļoti tieši – ja es lūdzu aizvest līdz pilsētas centram, tad viņš arī aizveda uz jaunu un spīdīgu iepirkšanās centru City Center. Laikam jau iepriekšējo divu dienu piedzīvojumi bija atstājuši dziļu plaisu manā apziņā un zemapziņā, ka izvēlējos Eiropas stila Ģimenes Restorānu, kurš parasti ir Olimpisko spēļu sponsors. Frī kartupelīši un fanta bija kā eliksīrs, kā malks svaiga gaisa manam karija nomocītajam organismam. :)
Lidostā līdz lidmašīnai 5 reizes drošības kontrole ar somu skannēšanu un izrakņāšanu, man galvā skan jau kā mantra: incredible .. om.. India.. om… Starp citu, šodien ir Indijas neatkarības diena un visā valstī tiek svinēti svētki ar milzīgām armijas parādēm. Varu iedomāties kādi drošības pasākumi tiks visur veikti un visi pārbaudīti. Globāla paranoja. Nolaižamies mazā, tukšā lidostā pusceļā uz Kolombo. Starp visiem atbraukušajiem es tieku viegli izķerts un mana soma arī. Visādi koridori, un es esmu tajā zālē kur reģistrējas lidojumam. Pie sevis nodomāju, pag, pag, esmu taču reģistrējies līdz galam, kas tad nu? Lūk kas – aviokompānijas Kingfisher (kas pieder vienam no bagātakajiem Indijas cilvēkiem, ražo arī Kingfisher alu, atveda uz Indiju F1 sacensības, ir ievēlēts parlamentā, teiksim tāds vietējais Brensona un Šlesera krustojums) pārstāvis man sāk stāstīt par aviokompānijas politiku, kas nosaka, ka ja kāds lido uz Šrilanku, tad esot nepieciešama atpakaļ biļete, savādāk nekādīgi. Vai man tāda esot? Uz ko atbildu, ka man ir prieks, ka viņiem ir tāda politika, taču es nu nekādīgi nezinu, cik ilgi būšu, kad lidošu atpakaļ un uz kurieni lidošu, tā kā nekādīgi nevaru viņiem palīdzēt un, ka, cik man zināms, man nekas neaizliedz brīvi pārvietoties starp šīm abām valstīm. Un tagad, tā kā esmu reģistrēts un saņēmis iekāpšanas talonu lidojumam līdz Kolombo, neredzu nekādu iemeslu, lai mani aizkavētu. Satraukti skatieni, drudžainas sarunas savā valodā ar kādiem 3 citiem kompānijas pārstāvjiem, līdz tiek izsaukts kāds galvenāks. Principā saruna tā pati, rezultāts arī. Augstsirdīgi tiek iznests verdikts – mēs jūs izņēmuma kārtā laidīsim, bet uz jūsu paša risku – ja Šrilanka sūtīs atpakaļ, tad mēs esam jūs brīdinājuši. Es tik nosmaidu, skaitu mantru un piekrītu. Kā jau biju domājis, tad lidmašīna ir tieši tā pati, kas iepriekšējā lidojumā un Kolombo, precīzāk tās piepilsēta Nagombo, kur atrodas lidosta, tiek sasniegta ātri. Lidostā sajūta kā Eiropā, vienīgais, kas pārsteidz ir tax-free veikalu zona – tā ir milzīga, viss vaļā arī 1 naktī un var nopirkt ne tikai alkoholu un apģērbus, bet arī veļas mašīnas, ledusskapjus un citu sadzīves tehniku. Imigrācijas oficieris mani iepriecina ar ziņu, ka no š.g. 1 janvāra par vīzu ir jāmaksā 25$ (iepriekš Baltijas valstu pilsoņiem bija par brīvu), bet citādi ir korekts un laipns, un nemaz netaisās mani nekur sūtīt. Welcome to Sri Lanka!
Dabūjis somu, es saprotu, ka šī ir bijusi gara diena un ka ēsts ir ļoti maz, turklāt ļoti nāk miegs, tāpēc piekrītu lidostas tūrisma gida piedāvājumam pārnakšņot viesnīcā tepat netālu. No rīta pārliecināšos, ka esmu pārmaksājis vismaz 3 reizes, bet to jau nojautu lidostā, taču nebija vairs spēka kaut ko skaidroties… Šodien ir jauna diena un jauni piedzīvojumi Svētajā Salā.

pie Svētās Ceilonas. part 1

Ceļojums uz Šrilanku sākās jau 2 dienas iepriekš. Kāds gudrais esot teicis, ka jābūt uzmanīgam ar savām vēlmēm, tad nu es turpmāk to ņemšu vērā. Ieturējis vakariņas a la indian restorānā Budas acis, ko vietējie arī mēdz saukt Budas ledus*, uzspēlēju dažas partijas šaha ar vienu baltkrievu, kuram izglābu dzīvību dažas dienas iepriekš, lēkājot pa viļņiem, tomēr sajutos kaut kā ne tā, gāju gulēt. Te nu sākas stāsts par tām vēlmēm – jau pāris dienas dīžājos kā kumeļš stallī pavasarī, vēlējos kaut atrāk pienāk lidojuma diena. Bet es nebiju domājis . Es nebiju domājis divas dienas pavadīt gultā, precīzāk uz poda, un atlikušo daļu gultā. Food poisoning, you know.** Pēc pirmās jautrās nakts gulēju un prātoju – tā, rīt jālido, jātiek uz kājām. Viesnīcas menedžeris sadabon elektrolītu pulverīti, ko pievienot ūdenim. Tas nedaudz uzlabo situāciju, nu jau ir iespēja iztikt bez tualetes aptuveni stundu, ja paveicas. Bet tomēr – lidojums taču rīt no rīta un šādā kondīcijā nekas nesanāks. Ap 4 pēcpusdienā, ievācis informāciju par līdzīgiem gadījumiem, nolemju rīkoties. Proti, esot tikai 2 veida zāles – viens esot ingvers, tāds speciāls un stiprs ingvera dzēriens, cita iespēja – tikai antibiotikas. Sakopoju visus spēkus un lūdzos man zināmos indiešu Dievus, lai man izdodas tikt līdz pilsētai (ciemam, kur ir veikali un aptiekas) un atpakaļ bez šmuces. Man laikam nav jāstāsta, ka Indijā neviens nekur nesteidzas. Nedz taksīša soferīts, kuru esmu spiests ņemt, jo manu noīrēto skūterīti viesnīcas menedžeris acīmredzot jau izīrējis kādam citam, bet citā, ko man piedāvā, ir tukša bāka… , nesteidzas  aptiekārs, arī tūristu pūļi uz ielām tāpat. Dažādas zāles un lietošanas  instrukcijas через немогу ir sadabūtas, tagad tik dzert un gulēt. Ā, kur tad ingvera dzēriens? Do you want ginger ale?***

5 no rīta esmu sevi dabūjis uz kājām puslīdz pieklājīgā skatā un cilpoju uz taksīti, piebraucam pie lidostas, tur lieliem burtiem uz mazas, melnas tāfelītes rakstīts, ka mans lidojums uz Channai ir pārcelts uz vēlāku laiku, kas nozīmē, ka lidojums tālāk uz Kolombo ir nokavēts. Bet tā ir cita kompānija. Tad es atcerējos zīmes, kurām nepievērsu uzmanību – kad meklēju lidojumus uz Kolombo, tad man visur kā pirmo piedāvāja reisu 6 vakarā, bet es kā ietiepies ēzelis domāju, nu ko es tai lidostā tik ilgi sēdēšu (Indijā lidostās ir īpaša drošība – ja tu esi iegājis lidostā, tad ārā vairs netiec, Bombejas gadījums izrādās bija izņēmums), ja arī būs kavēšanās, tad 6 stundu rezerve būs pietiekoša. Nebija viss.

Nu neko, atceros, ka šī ir Incredible India****, samierinos ar likteni (cik bieži vēl šodien!) un snauduļoju turpat lidostā uz soliņa. Pēkšņi piebaksta blakussēdētājs – ja es arī uz Chennaju, tad mūs ved brokastīs. Lieliski! Visi nelaimīgie ceļotāji tiek salādēti 2 busiņos un laižam uz pilsētu. Viesnīcas zviedru galda brokastīs ēdiena smarža vien uzdzen nelabumu, par laimi ir kukurūzas pārslas. Pie galdiņa sēdošie smejas – vai es esot uz diētas? Kad nelaime izskaidrota, viens, kurš ir indietis, iesaka paņemt ēdienu, kas izskatās kā pienā samērcēti baltmaizes plācenīši – viņi jau 2000 gadus ar šādiem ārstējoties šādos gadījumos. Apēdu, tā neko, tāds bezgaršīgs rīsu un lēcu maisījums, varbūt tiešām palīdz.

Lidosta,  n-tās drošības pārbaudes un nu jau Chennai klāt. Mēģinu sadabūt kādu citu biļeti, tas arī izdodas, tik uz pašu vakaru un ar pārsēšanos. No vilka bēgu, lācim uzskrēju…

* angliski līdzīga izruna    ** saindēšanās ar ēdienu , ziniet. No angļu val.    *** vai jūs vēlaties džindžerelu? No angļu val.   **** Indijas tūrisma reklāmas sauklis: Neticamā Indija! No angļu val.

bakšiš Indijas policijai

Paskat tik, – es nodomāju, kad, braucot atpakaļ uz Arambolu no Panaji, redzēju pusdusci policistus un nedaudz vairāk aizturētus tūristus ar skūteriem – arī indiešu policijai modē oblavas.  Pirmajai es tiku garām, arī otrā uz mani noskatījās vienaldzīgu skatu, pie reizes noliekot mierā pa priekšu braucošo indiešu ģimenīti, tēvu, māti, aptuveni 7 gadus vecu meitēnu un zīdaini, kuru turēja māte. Viņi visi kaut kā turējās uz tā viena skūterīša. Trešais postenis bija manējais. Bez ceremonijām, bez paskaidrojumiem, operatīvi tika palūgtas tiesības, žigli sasmērēts papīrs, paprasītas 100 rūpijas (aptuveni 1 Ls) un novēlēts laimīgs ceļš. Par ko? Pēc tam izlasīju papīrā – No helmet*. Nebūs tev uz galvaspilsētu bez bakšiš** braukāt! :)

Pa ceļam apstājos veldzēt slāpes pie kokosriekstu pārdevēja, sarunu, kā parasts, uzsāka arī blakus kioskiņa pārdevējs. Ierastie jautājumi, no kurienes, ierastais izbrīns, nezinot, kur tāda Latvija ir un kur tad es esmu apmieties? Ak, Arambolā? Un kā patīk, saku, ka brīnišķīgi, tāds saulriets!  Tad saruna pārmetās uz krieviem. Tā laikam visiem te ir liela sāpe, jo: viņu dēļ vairs nebraucot angļi, kas taisīja labāku biznesu, krievu meitenes te tik braucot strādāt un samaitājot indiešu vīriešus un vispār pirms 10 gadiem Goa ne pazīt nevarēja, tagad visur tik ceļ un būvē, kā bez mēra. Nācās onkam piekrist. Arī vairāki satiktie latvieši, kuri šeit jau dzīvojas ilgāku laiku, stāstīja, ka Arambolas veikalu un krodziņu īpašniekiem esot smags pārdomu laiks – piedāvājums paliek aizvien lielāks, taču klientu vairāk nekļūst, tādēļ sākas daudz spēcīgāka konkurences cīņa par katru viesi, vienalga, krievu, angli, vācieti vai latvieti. Šajā konkurences cīņā bieži uzvar krievu valoda – nosaukumi, ēdienkartes nereti  ir krieviski, ir pat kuriozi – viens  restorāns blakus ciemā ir nosaukts par Наша Раша, bet pie cita ir pacelts Krievijas karogs, bet izslavētie Arambolas, Anjunas un Vagatoras hipiji ir pazuduši, liekas, uz neatgriešanos.

* Braukšana bez ķiveres

** Ziedojums, kukulis arābu, musulmaņu kultūrās.

politiķu spēlītes muļķīgajā vēlēšanu laikā* jeb ko raksta svētdienas avīzes?

Pirmās lapas ir pilnas ar ziņām par vēlēšanām – 3. martā indieši, arī Goa, izvēlēsies jaunu parlamentu. Tādēļ dzelzceļa stacijās tiek ierīkotas papildus drošības posteņi un bagāžas skanneri. Šādi mēri tiekot pienemti, lai “izvairītos  vēlētāju balsu pirkšanai domātās naudas ievešanas dzelzs kastēs, kā arī nelegāla alkohola transportēšanas”. Tik pie viena avīze piebilst, ka vienā konkrētā stacijā policija ir aprīkojusi ar skanneriem tikai vienu ieeju/izeju, par otru aizmirstot… Cik zinu, joprojām starp indiešiem ir cieņā tikt valsts vai policijas darbā un, pats galvenais, dabūt savu zīmodziņu, lai būtu vismaz kaut kā “noderīgs”. :)

Citā lapā nervus stindzinošs stāsts par kādu citu dzelzceļa staciju Bhubaneswārā, kur veselas 10 minūtes dienas vidū uz visiem 24 stacijas TV monitoriem tika rādīta neķītra porno filma (Indijā!!!), par šo nodarījumu policija nekavējoties arestējusi 21 gadīgo Swaina jaunēkli.

Par to, ka Standart&Poor’s ir samazinājusi 9 Eirozonas valstu reitingus (kurus tieši, es nemaz nemēģināšu saprast, galvenais ir fakts, ka reitingi ir samazināti un ka tas noteikti ir nāvīgi slikti). Kipra, Itālija, Portugāle un Spānija ir dabūjusi Tēvoča Sema (S&P izskatā) pirksta kratījienu divreiz, savukārt Francija, Austrija, Malta, Slovēnija un Slovākija ir izsprukuši cauri ar reitinga vienas pakāpes samazinājumu. Franču finanšu ministrs Francis Barons (Francois Baroin) savus tautiešus, runājot TV, esot dorošinājis, ka tā “neesot nekāda katastrofa”. Noteikti jūtait manu ciniski ironisko toni, kurš tāds, iespējams, ir pilnīgi nevietā, tomēr ja palūkojamies un mūsu augstāko valsts amatpersonu spēju izteikties publiski…

Kā jums liekas, cik dzīvu valodu ir šobrīd Indijā? Nezināt? Es atzīšos, es arī nezinu. Tomēr 1961. gadā tādu esot bijis 1652. Kā raksta Sunday Times of India, tad uz izzušanas robežas ir 310 valodu, no kurām 263 tādas, kurās runā mazāk par 5 cilvēkiem. Tāpat valodnieki esot uztraukti par valodu sajaukšanos un valodu plaisu starp veco paaudzi (60 – 80 gadi) un jauno paaudzi (10 – 30). Tā esot palielinājusies kā vēl nekad. Procesi visur līdzīgi, vai tā būtu Indija, Francija vai Latvija. Tādi laiki.. :)

* Sunday Times of India komentāru lapā raksta par vēlēšanām virsraksts. Liekas, kopš Padomju Jaunatnes vai Vancouver Sun laikiem neesmu lasījis tik drosmīgus, analītiskus, gudrus un izglītojošus žurnālistu komentārus.

atmiņu saldā garša

Runā, ka nevagot salīdzināt, jo no tās (salīdzināšanas) ceļoties visas pasaules nelaimes. Neko darīt, neesmu vēl apguvis askēzes un paškontroles mākslas, tādēļ domās gribot negribot atgriežos Goa, kāda tā bija pirms gadiem 10. Kad vakar  iebraucu Andžūnā (Anjuna), tad sajutos kā  atradis sen pazudušo spēļu lācīti. Tās pašas mazās puteļaini smilšainās ieliņas, krāmu tirdziņš (flea market) trešdienās,  īsti un pseido-hipiji, zāles smarža un …. viena lieta tomēr nelīmējās kopā. Pārpildīta pludmale un krievu valoda visapkārt. Atceros, pirms 10 gadiem pilnākās pludmales bija Calangute un Baga, kur brauca angļu un vācu pensionāri, taču šobrīd pat ar grūtībām atpazinu mazo, mīlīgo restorānu, kurā tika spēlēts šahs, filozofēts ar jauniegūtajiem draugiem un kurš kalpoja kā nesteidzīgu vakariņu vieta pēc tam, kad svētīts saulriets. Šo vietu sauca Liliput. Kāds tas ir tagad, var redzēt bildē.

Katrā ziņā pat nemēģināju tur ēst, cerot, ka tomēr izdosies 10 gadus vecajām atmiņām  piešķirt prioritāti. Un sapratu vienu – ka atgriezties nevajag, kaut arī ļoti ļoti gribas, ja vien neesi gatavs, ka pasaule ir gājusi uz priekšu, bet tavas atmiņas ir turpat.

sikspārņi

Vispār jau Goa ir ideāla vieta atpūtai. Ģimenei ar bērniem un vecākiem. Silts gan ūdens, gan gaiss, pēdējais dienā uzsilst līdz 25 – 30 grādi, naktī turas ap 20, visu laiku saulains un dažreiz arī patīkami vējains. Dārgākā pozīcija noteikti sanāks lidojums, bet viss pārējais, salīdzinot ar LV cenām būs krietni vai arī vienkārši lētāks. Nu tad, piemēram, viesnīca (protams, ne tāda kā mēs esam iedomājušies, bet gan parasta istaba ar gultu un dušas telpu) pirmajā līnijā pie okeāna maksās ap 500 – 1500 rūpijām (100 rūpijas ir aptuveni 1 Ls) diennaktī, bet biku nost no okeāna var atrast istabu pat par 100 – 300 rūpijām. Jo ilgāk īrē, jo lielākas atlaides. Skūterītis, kas ir neaizvietojams pārvietošanās līdzeklis šeit, maksā ap 200 – 300 dienā. Svaigs kokosrieksts – 20 – 40 Rp, karaliskas vakariņas ar alu un uz grilla ceptu zivi 250 – 600 rūpijas, atkarībā no šķirnes un izmēra. Kingfisher aliņš veikalā ap 30, bet krogā ap 50 rūpijām. Mango lassi ir reāla izšķērdība – glāze ap 100 rūpijām, jo par tās cenu var itin mierīgi paēst brokastis.  Tas ir Goa. Savukārt, ja pabrauc prom no tūristu takām, tad cenas krītas vēl vairāk un visur pavada bērneļu acis un kliedzieni.

Ak, jā – šodien redzēju sikspārņus. Vismaz man liekas ka tie bija viņi. Lidoja līdzīgi, kā to dara bezdelīgas, haotiski un strauji mainot virzienu, taču izskatījās savādāk, arī spārni kustējās vairāk kā milzīgiem taureņiem. Viņi lidinājās man apkārt kādas minūtes 10 un es stāvēju kā apburts.  Katru dienu kaut ko jaunu.

pārziemot Goa

Kaut kad decembra vidū bija skaidrs, ka ziema tomēr kaut kad būs un vasarnīcā neizvilkšu. Tad tapa ambiciozs un sen lolots plāns – pārziemot Goa.  Turkish Airlines lētās biļetes uz Bombeju, cītīga sarakste ar Indijas vēstniecību Stockholmā, lai dabūtu vīzu un aptuveni 5 dienas pirms lidojuma pastkastītē atrodu savu ticket to paradise – pasi ar Indijas vīzu.

Lidostā atdodu tētim biezākās drēbes un palieku vieglā jaciņā un kedās, kas vēlāk izrādīsies mans vienīgais apģērbs uz 3 dienām. Turkiem serviss labs, katrā ziņā ar  airBaltic nu nekādīgi nevar salīdzināt, arī nevajag, jo Latvijas nacionālā aviokompānija prasa maksāt pie katras kustības un katra kilograma, turkiem tas viss (bagāža, ēšana, alkohols, filmas, laipnas stjuartes) ir iekļauts biļetes cenā, kura bieži vien varētu būt līdzīga, vai par labu ne mūsējiem.

Lidojums ir caur Stambulu, kur priekš pārsēšanās ir stunda.  Lidmašīnā esmu sapazinies ar vēl 3 latviešiem, kuriem līdzīgs plāns.  Kad Stambulā esam piezemējušies, mūs pārķer lidostas darbinieki un pa visādiem šauriem un tumšiem gaiteņiem uz ātro izved uz iekāpšanu Bombejas lidmašīnā. Man ir skaidrs, ka šis pats  joks ar nodoto bagāžu toč nenostrādās. Bombejā izrādās, ka nenostrādā ar.  Tiek aizpildīti papīri un uz mūsu satrauktajiem jautājumiem kad un kur varētu piegādāt bagāžu, indietis smaidot atbild – tomorrow , anywhere in India.  Tik man pašam nav skaidrs uz kurieni, lai bagāžu nogādā, jo kur tieši palikšu Goa, vēl nezinu. Vienojamies, ka noīrēšu viesnīcu, tad sazvanīšu viņus un  nosaukšu adresi. Deal.

Tālāk seko absurdie indiešu likumi un to apiešana – ja esi iečekojies lidojumam, tad no lidostas iziet nedrīkst, savādāk atpakaļ netiec. Bet, ja latvietim gribas ēst un lidostā īsti nav kur, tad latvietis izdomās, kā likumu apiet ar līkumu. Izstaigājamies iekšā – ārā vismaz reizes 5, radot zināmu neizpratni pistoļvīros pie durvīm, tad miegaina gaidīšana katram savu lidojumu uz Goa. Lidmašīnā aizmiegu pirms pacelšanās, pamožos pēc nolaišanās, kas arī ir saprotami, jo pēc  Latvijas laika ir jau ap 4 naktī. Pie taksīšu būdas satieku pārējos latviešus, kur sametamies vienam trakam 2 stundu braucienam ar taksīti uz Arambolu.

Izrādās, ka ceļabiedri ir bieži viesi šeit un informē mani par pēdējām cenām un aktualitātēm. Atrodam naktsmājas, kopīgas vakariņas un Kingfisher aliņš, tad plīsiens līdz nākamajam rītam. No rīta secinu, ka ceļabiedri ir bijuši možāki kā es, jo ap ap 3 naktī saņemta īsziņa, ka jāiet uz ballīti pludmales otrā galā.  Krievu valodu dzird uz katra stūra, arī indieši jau iemācījušies vajadzīgās frāzes. Katrā ziņā Jūrmalai būs jāiespringst, lai nepazaudētu krievu tūristus, jo šeit viennozīmīgi ir lētāka dzīvošana, ēdiens un siltāks klimats un ūdens. Paši indieši gan nav baigā sajūsmā par krieviem, jo viņi esot skaļi, daudz dzer un maz maksā, bet pieņem situāciju kāda tā ir, jo nauda kaut kā janopelna. Manas viesnīcas menedžeris man stāsta, ka šis gads laikam būšot pirmais, kad viņš kaut ko nopelnīs pēdējo 5 gadu laikā, jo tūristu esot daudz un arī sezona esot izstiepusies līdz pat martam, aprīlim.