olimpiskie stāstiņi. vol.10. Cerības, zudušās ilūzijas un jauniešu izklaides.

Mana restorāna menedžments lika lielas cerības uz olimpiādi. Tika pārbīdīti galdi restorānā, no noliktavas izvilkti terases galdi un krēsli un, galu galā, grafikā ielikti papildus cilvēki. Bet… dzīve un neizprotamā cilvēku daba mēdz ieviest savas korekcijas. Restorāns šodien tukšāks kā parastā sestdienā. Viesmīļi viens pēc otra tiek sūtīti mājās un pārskatīti nākamo nedēļu darba grafiki. Menedžere pati ap 6 diezgan skābu seju tin makšķeri. Tas viss, neskatoties uz lielajiem ekrāniem, dzīvās skatuves un fanu teltīm tieši blakus restorānam, kuras arī diezgan tukšas. Ilūzijas zudušas.
Braucot mājās, autobusā bija iespēja pavērot kā izklaidējās kanādas jaunieši. Sazīmējuši sejas dažādu valstu karogos – zviedru, vācu, japāņu un amerikāņu, uzmācās citiem autobusā braucošajiem, lai tie uzmin, kuras valsts karogi tie esot. Lielākajai daļai nebija ne jausmas, bet, kad kāds uzminēja, tad ovācijas tricināja autobusu gandrīz kā pēc iemestiem vārtiem hokejā. Pa smuko:)

2 Responses to olimpiskie stāstiņi. vol.10. Cerības, zudušās ilūzijas un jauniešu izklaides.

  1. A kur ta vinji visi ir?????

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>