Vakar Vankūvera modās no 3 nedēļu gara bohēmas, sporta un kaislību maratona – kā jauna meitene pēc daudzdiennieka samulsusi mēģināja pa fikso maskēt uzdzīves pēdas, starp citu, īpaši spēcīgas sekas atstāja hokeja zelts. Kādas 4 stundas pēc finālspēles sajūta bija kā Āzijā vai Indijā – visur taurējošas mašīnas, visapkārt masu psihozes pārņemti jaunieši un vairs ne tik jaunieši ar karogiem uz ielām regulē satiksmi un apmulsums par pēkšņo anarhijas iespēju. Bet pirmdiena atnāca ar īpašu tukšuma sajūtu, ko tikai pastiprināja neskaitāmie konstrukciju nost vācēji un pilsētas sakopēji. Esot taču pilsētas, kur bohēma ir normāla dzīves sastāvdaļa? 
Dzirdēju , ka šīm olimpiskajām spēlēm sekos paraolimpiskās . Takā, pieļauju ka viss vēl nav beidzies.
Tā ir. Bet līdzjutēju pūļi ir prom. Un ari satiksmes ierobežojumi noņemti. Un lielais vairums žurnālistu ir prom.