nedēļa mūža garumā. I. daļa

Jurģim tēvs bija smagi slims. Jau kuro nedēļu ārsti teica, ka ilgāk par 2 – 3 dienām tēvs vairs neizvilkšot. Aknas, ziniet. No trakulīgās uzdzīves tās bija pacēlušas balto karogu.
Jurģis patiesībā nemaz neraizējās, ka viņam nekādīgi nesanāk laika apciemot tēvu slimnīcā. Drusku tādi kā sirdsapziņas aizmetnīši kaut kur biku sāka rosīties, bet Jurģis jau sen bija tiem atradis pareizās zāles. Šādiem niekiem gan viņš vairs nepadevās.  Kad tēvu aizveda ātrie, viņš, protams, nakts vidū bija atskrējis uz Stradiņiem, bet ko tad viņš varēja līdzēt? Reaminācijā viņu nelaida, dežūrārsti bija kaut kādi zaļie gurķi, ar tiem taču nekā nevar sarunāt. Nejēgas. Nākamajā rītā lietas pa telefonu un ar kurjera palīdzību sakārtojis, Jurģis sajutās savu pienākumu izpildījis – lai takš māsa iet un sēž pie tēva, ja viņai tā gribas. Viņi ar tēvu nebija runājuši 12 gadus. Vecais aizvainojums par izjaukto atpūtas braucienu joprojām sūrstēja. Viņš visu bija izplānojis. Viņi brauktu divatā un tā būtu skaistākā nedēļas nogale, kādu viens cilvēks otram var dāvināt. Viņš bija padomājis par visu – par ziediem, šampanieti, liķiera konfektēm, pat bija sapircies sveces un aromātisko masāžas eļļu. Bet viņš iedomājās, ka var man pavēlēt! Liekas, toreiz ar Jurģa dusmu enerģiju varēja apgaismot kādu mazu ciematiņu Zemgalē.
– Jurģi? Čau, te Elza. Tev laikam jāaizbrauc pie tēta. Viņš teica, ka gribot ar tevi runāt.
–  Par ko?
– Nezinu gan. Bet viņš ir ļoti vājš. Tu tiešām gribi, lai viņš aiziet un tikai tad ar viņu runāties pie kapa?
– Labi, labi, neuzvelcies. Tu taču zini, ka man daudz darba. Es taču viņam visu sakārtoju tur, ne? Ārsti ir, zāles ir, ko vēl?
– Jurģi tu esi idiots. Dari kā zini! Pī- pī- pī…
Pirmo reizi 12 gadu garumā Jurģis nezināja, kur likties. Pēc negulētas nakts un pievārēta 16 gadīgā Lagavulina Jurģis pamodās vēlu. Darbs bija nokavēts. Saule nejēdzīgi spieda acīs un Jurģis netipiski sev nespēja piecelties no gultas. Piezvanījis asistentei un atcēlis visas tikšanās, viņs gulēja gultā, galvā viņam bija vate un pulsēja māsas vārdi – tu-esi-idiots-tu-esi-idiots…
Tēvs gulēja uz muguras. Viņš bija aizmidzis, kad Jurģis ienāca “paaugstināta komforta” palātā. Smieklīgi, viņš nodomāja, paaugstinātais komforts ir iespēja mūža pēdējās dienas nedalīt ar kādu citu, tikpat slimu vai vientuļu sirdzēju un mazais televizors virs durvīm.
Dēls, es izdarīju nepareizo izvēli, pavēris acis, nosvepstēja tēvs. 38. gada vasarā, kad es vēl strādaju restorānā,  kāds klients, vīrs melnā frakā teica – izvēlies: vai nu neaizmirstama, ideālā nedēļa ar Lindu, bet tikai šī viena nedēļa vai arī mierīga un laimīga kopdzīve ar Beāti visa mūža garumā. Atstāja uz galdiņa biļetes uz Kapri un teica: Izvēle ir tikai tava. Tev ne no kā nav jābaidās.
Tad tēvs apklusa.
Jurģis zināja stāstu par tēva divām sievietēm. Vēl mazam esot, tēvs viņam to bija stāstījis medību izbraucienā, malkojot pašdarināto vīnu un klausoties kamīna sprakšķēšanā. Tā, liekas bija vienīgā reize, kad Jurģis ir pamanījis asaras tēva acīs.

Turpinājums sekos.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>