man likās (trips absinta garā)

Man likās, ka es svīstu, bet svīda gaismiņa – tā gaisma, kuru jau iztēlē redzēju kā rokas pasniedz viņai iepriekš sagatavoto rožu pušķi, piparkūku sirdi un lidmašīnas biļeti uz Maljorku.
-Kur tu biji vakar?- atskanēja balss no virtuves.
-Zini, bija tā, ka iesitu asti kājstarpē un sāku smilkstēt kā vilcēns sajutis mātes tuvumu, – mana balss skanēja drūmi.
-Nevar būt? Tas ir tik zemiski!
-Nu nemaz tā arī nav… Mēs bijām kā brālis un māsa! Mēs ziedējām kā abpus sētai augoši plūmju koki, kā Šekspīra Veronas palaidnieki… (Tajā brīdī atcerējos, ka viņa ir antropolomistiķe un vecais labais triks ar Šekspīru nestrādā. Nestrādāja arī.)
-Labi, es aizeju, aizeju pati ar labu, es jau esmu prom!

Bet mani draugi bija brīdinājuši no šādiem soļiem. Tāpēc es pametu visu un devos prom. Devos uz Meksiku, jo tur mani viņa nekad neatrastu, bet notika pretējais – viņa ieradās hotelī un teica :

-Lūdzu atzīsties!

Šaubu velniņš sāka savu postošo riņķa danci ar manu Sirdsapziņu.  Rezultātā viņa tomēr palika Meksikā un veselus piecus gadus es dabūju viņu drāzt un barot.

-Kā drāzt un barot? Es negribu tevi ne drāzt, ne barot – so what de fuck?.
-Kā what de fuck? Es gribu, lai tu mani mīli…
-Mīlu?
-Jā, mīli!
-Pie manas mātes, nekad!

©  Ūdrītis & Hofmanis 2003

6 Responses to man likās (trips absinta garā)

  1. Tālajā 2003. gadā Meksika ir bijusi Tavā galvā kā galamērķis, nu re.

  2. bitīt.. labi, ka izlasīju kopiraitu

  3. Nu labi, samulsināji, kas ir antropo…….?, bļin to takš pat uzrakstīt nevar.
    Stāsts ta stāsts, bet man vienam čomam tā arī gadījās. “Viņa atnāca un negāja vairs prom, bet man bija po…”

  4. sulīgi pateikts.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>