Larsona hronikas

Jauno restorānu sauc Larson station un tas ir Gleneagles golfa kluba mājā. Cik saprotu, zināmas kaislības esot valdījušas ap šī restorāna atvēršanu, liekas no svara arī ir bijusi pazīšanās ar WestVancouver mērieni. Atklāšanā lija alus, šokolādes martini, dažādi vīni un šampanieši, cilvēki ēda un dzēra, klausījās runas un skatījās uz citiem. Viss kā parasti. Bet nu – par visu pēc kārtas.

5 dienas līdz atvēršanai.

Noris pēdējie darbi virtuvē, restorānā, celtnieki steidz, skaņinieki montē un nekas neliecina, ka jau pēc 2 dienām te būs pirmā prezentācija. Menedžere ir izsūtījusi visiem viesmīļiem un virtuves cilvēkiem smalkus aprakstus, kas mēs esam, ko darīsim un ko ne, ka zagt nav labi, ka nodrošināsim visaugstāko servisu. Parastais bla, bla, bla… Visiem jāierodas uz apmācībām, kas beigu beigās rezultējas telpu izstaigāšanā un menedžeres haotiskā mēginājumā saprast kāds tad būs nākamās nedēļas grafiks visiem darbiniekiem. Tā kā man ir palūguši savest kārtībā restorāna galvenā instrumenta – datorprogramas, kas nodrošina datu bāzi, grāmatvedību un viesmīļu – virtuves darbu, dizainu, tad prasu, kad to varēs veikt. Nevienam nav ne jausmas, kad Micros (tā sauc to programmu) džeks būs klāt.

3 dienas līdz atvēršanai

Urrā! Micros cilvēki ir klāt un instalē sistēmu. Galvenais džeks visu dienu, runājot tur mutē tādu kā plastmasas kociņu, uz katru lūgumu optimizēt sistēmu vai padarīt to viesmīlim draudzīgāku (lasi – lai ievadot datorā ēdienu un dzērienu būtu jāveic pēc iespējas mazāk soļus, lai nav tik ļoti time-consuming), atbilde skan – diez vai, mana pieredze rāda un visi klienti prasa lai būtu šādi. Vai arī – nē, tas nav iespējams. Kad loģiski izskaidroju vai paskaidroju, ka līdzīgi jau ir izveidots otrā restorānā džeks neapmulst un saka, ka tā esot vecāka sistēma un viņš nemaz to nav taisījis. :) Virtuve jau sāk izskatīties pēc virtuves, no rīta restorāns tiek nodots pārbaudītājiem, vakarā pirmais bankets VIP viesiem. Šefpavārs ik pa brīdim sasauc pavārus uz sapulcītēm, kur stāsta un skaidro kas un kā būs. Viesmīļi joprojām neko nezin. 5 min līdz banketam – haoss, menedžere uz katru jautājumu vispirms atbild nezinu un tikai tad mēģina saprast kas ir jautāts. Pateicoties pieredzējušajiem viesmīļiem no vecā restorāna bankets noriss gludi un nekādu ČP nav.

2 dienas līdz atvēršanai

Jau rītā 10 esmu uz vietas un sākas un turpinās nebeidzamais cīniņs ar šīs ļoti, ļoti viesmīļiem nedraudzīgās programmas sakārtotāju puisi. Tāda sajūta, ka šie programmas izstrādātāji zin, ka tāda štelle var ienest labu naudu, bet reāli nevienu dienu nav strādājuši par viesmīļiem, es smējos, ka viņam galvenais uzdevums ir sarežģīt mums darbu. Ja uz ekrāna ir 40 podziņas, tad tām noteikti būs izmantotas vismaz 20 krāsas, 5 – 6 dažādi izmēri. Apjukums un nekādas konsekvences. Dizains? Kas tas tāds? Mēs te ziniet progrmammējam un datu bāzes taisām. :)
Vakarā vēl viena VIP pieņemšana, joprojām neviena instrukcija viesmīļiem. Mēģinām improvizēt. Liekas, ka izdodas.

1 diena līdz atvēršanai.

Oficiāli atvēršana, bet reāli – 3 stundu bankets ar mērienes uzrunu kādiem 300 aicinātiem un ar pašiniciatīvu apveltītiem viesiem. Ēst, dzert pa brīvu, galvenais uzdevums nemanāmi savākt tukšās glāzes un traukus. Joprojām nekas netiek stāstīts, tikai tiek likti izdarīt konkrēti darbi. Glāzes tur, krēslus te, atnesiet šito un nopulējiet tos galdus. Es cīnos ar ietiepīgo Micros džeku, jāatzīst, ka, lai arī grūti gāja, rezultāts pamazām sāk izskatīties pēc kaut kā sakarīgi lietojama. Arī pārējie viesmīļi saka, ka ir labāk. Menedžments absolūti neliekas ne zinis par saviem darbiniekiem, pat zinot, ka cilvēki šeit ir no 10 līdz 4, nostrādājušies pēc labākās sirdsapziņas banketā un bez iespējas kaut kur aiziet (jo esam diezgan nost no civilizācijas) un uzēst, pat neiedomājas lūgt virtuvei kaut ko uztaisīt. Kad mans pacietības mērs ap pus5 ir pilns, apvaicājies pārējiem, vai nav izsalkuši, es izsitu visiem  salātu bļodu un vakardienas sandvičus. Un tūliņ pat saņemu – tas tikai šodien, mums ir apnicis jūs, viesmīļus, barot par brīvu. Lieki teikt, ka asinis dzīslās vārās. Klusēju. Un domāju par to, cik maz tomēr cilvēka ir amerikas biznesā.

Pirmā diena. Restorāns atvērts apmeklētājiem.

Nav alkohola licences. Nav espreso mašīnas. Nav tējas. Nav ziepju tualetēs. Bārā joprojām nav gumijas glāžu palikņu, tās tiem liktas vai nu uz dvieļiem vai papīra salvetēm. Neviens neko nezin, jo viesmīļiem joprojām neviens neko nav skaidrojis. Pat jaunajiem viesmīļiem datorprogramma pa lielam paliek neizskaidrota. Tā nu mēs esjam pie klientiem  un sorījojmies. Un patiesībā, vismaz es, jūtamies ļoti muļķīgi. Cilvēkiem ir pateikts, ka restorāns būs vaļā, bet kad tie atnāk, tad saka – dzert ir tikai cola, ūdens un sulas, labi vismaz, ka ēdienkarte bija visa. Kurš tad saulainā svētdienas pusdienaslaikā dzer ūdeni?:)
Nekur nekādas sistēmas, praktiski visas lietas ir kaut kur noliktas vai pamestas, virtuvē pilnīgs bardaks. Taču kopīgiem pūliņiem panākam, ka vismaz visi, kas paliek, tomēr ir apmierināti.

3 diena.

Joprojām nekādu instrukciju viesmīļiem. Menedžerei brīvdiena. Īpašnieki, kas turpat apkārt grozās, pa lielam neko nezin. Tad nu mēģinām ķepuroties. Pa manu brīvdienu vismaz virtuve ir savesta kārtībā. Daudz maz viss savās vietās. Ko gan nevar teikt par bāru. Jāatzīst, ka tik slikti izplānotu bāru reti kad var redzēt. Bet tās jau laikam ir sekas es-visu-varu-un-zinu-pats sindromam, kad īpašniekam liekas, ka viņš nu tagad zin visu un var būt universiālais kareivis. Es neko. Es tik kā sūklis, skatos un mācos. Noderēs Latvijā. Noderēs manā restorānā.

7 Responses to Larsona hronikas

  1. Aldi, Aldi :D >>pazīšanās ar WestVancouver mēri<< izlabo ātri :D mēru, nevis mēri.

  2. aldis hofmanis

    tā ir sieviete. esmu apjucis. Vai tad pilsetas mēram nav dzimtas?
    :)

  3. Mēriene izklausās vareni :D kā no Kaudzīšu romāna. Glauni!

  4. naktssargs

    Man jau šķiet, ka viss ģeniālais ir vienkārši – mēra kundze, prezidenta kundze, premjera kundze, vēstnieka kundze :))
    Bet feļetonam, Mēriene ir baigi labi! :)

  5. naktssargs

    hm, viņa pati ir pilsētas galva… sajuka man…
    pēc maniem pētījumiem sanāk šādi:
    Ja vārdu “mērs” lieto sieviešu dzimtē, tā sanāk 6 deklinācija, tātad: mērs, mērs, mērij, mēri, ar mēri, mērī, mērs!
    heh, mūžu dzīvo, mūžu… :)

  6. Es pēc nosaukuma izlasīšanas domāju, ka tu par Stīgu Lassonu rakstīsi :)

  7. Pingback: Tweets that mention Larsona hronikas « hofmaņa pasakas -- Topsy.com

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>