Klusais okeāns, Indijas okeāns


Klusais okeāns jau bija iekarots
, nu bija kārta Indijas okeānam. Ja jau es te esmu, tad kāpēc gan nedoties zvejot? Vietējie zvejnieki ir atsaucīgi un par mazu, bet taisnīgu atlīdzību ir gatavi paciest svešķermeni savā kuterī.  Ja iepriekšējā reizē es pārklausījos un 13 pēdu laivas vietā dzirdēju 30, tad šoreiz kuteris arī bija aptuveni tāda izmēra.
5 no rīta, dzied gaiļi un uz ielām tukšs, pēc stundas dodamies jūrā, aptuveni 15 km no krasta, kur esot atols un tur strauji paliekot seklāks – no vidējajiem 70 – 80 metriem pāriet uz 50. Garām kuģo gan veci konteineru kuģi, gan pavisam spīdīgi un smuki tankeri, bet mēs tikmēr mēģinām noķert zivis ar trallēšanas metodi (trolling, tā vismaz viņi teica. Tas ir izmet kādus 4 spiningus, kas nav spiningi, bet gan speciāli verķi, spoles bija mega lielas un paši kāti nežēlīgi smagi, turklāt tā uzparikte tiek nostiprināta kuterī speciālos turētājos  un tad kuģo kādu laiku cerībā, ka kāda zivs pieķersies).  Ap astoņiem džeki nolemj, ka jāmēģina citas metodes. Modernie makšķerkāti tiek nolikti malā un tiek izvilktas visparastākās gruntenes – uz apaļiem rituļiem uztītas, ar diviem āķiem un pamatīgiem svariņiem.

Ēsma – svaigs kalmārs. Pēc 3 minūtēm uz klāja lēkā jau pirmais guvums – pamatīga šķīvja lieluma zivs, zvejnieki nedaudz apspriežas savā valodā un paskaidro, ka šis ir grūpers. Turpinām ķert grūperus, brūnus un koši sarkanus, tad pieķeras tāda kā liela rauda, kam angļu nosaukumu neviens nezin, pēc tam – trigger fish. Varat trīs reizes minēt vai kādu no šīm noķēru es. Pareizi – nē.
  
Pēc laba laiciņa arī es esmu piešāvies, sāku sajust auklu un copi. Pirmā zivs, ko izvelku ir vēl viena trigger fish, bet, protams, par mazu, lai paturētu. Es sapņoju par milzu grūperu*, ko parādīt dēlam, kad atkal ir cope. Piecērtu un velku laukā, un no pārsteiguma gandrīz apsēžos – zivs ir vēl mazāka par tiem mazajiem asarīšiem un raudām, ko vilku Svētē bērnībā. Savukārt zvejnieki pārsteigti sasaucas un visi saskrien apkārt, viens, kurš labāk zin angļu valodu cenšas man kaut ko pateikt. Bet es esmu ātrāks – vai laist vaļā, par mazu takš?  Nē, nē, tā ir ļoti laba zivs, tik nezinu kā sauc angliski. Dārga zivs. Tā nu mazulīte paliek uz klāja.

Pēc tam klusums. Atkal tiek likti lietā motori un spoles, es, nedaudz vīlies par savu guvumu, skeptiski nolienu kambīzē, lai pārskatītu bildes kamerā, kad izdzirdu spoles tirkšķēšanu. Tas nozīmē tikai vienu – lielo zivi. Džeki saskatās un viens no viņiem apliek man kaut kādu uzparikti un rāda lai eju tuvāk tam, kurš cīnās ar spiningu. Tas parāda – dari šādi un iemet kātu man rokās un iestiprina apsietajā uzpariktē. Piepūšu vaigus un tinu spoli. Smagi. Tālāk seko galīgi neinteresants personīgo pārdzīvojumu apraksts 15 minūšu garumā, bet rezultāts ir tāds, ka zivs (diemžēl noosaukumu neatceros), aptuveni 1 metru gara, tiek pievilkta pie laivas un ar āķi iecelta iekšā.

Krastā loms tiek sadalīts un lielā zivs uz vietas sagatavota pusdienās, ko kopā ar zvejniekiem apēdam. Nu ne visu, protams:) Ēdu un domāju, kurš būs nākamais – Atlantijas vai Ziemeļu Ledus okeāns?

* Milzu grūpers – zivs, kas var sasniegt aptuveni 3 metru garumu, sastopama Indijas okeānā, tomēr novērota ļoti reti.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>