Kā Obams Hofmanim patraucēja

Garāks lasāmais, kad sanāk laiks: :)
Londonā biju sarunājis palikšanu pie Daces P. Paķeru tax free rumiņu un no Stanstedas iekāpju vilcienā uz Londonu. Ir jau pavēls, tapēc izvēlos vilcienu, jo tas atrāk galā. Līdz pat pašai Londonai neviens nenāk prasīt un/vai pārdot biļeti ( kā tas parasti ir bijis iepriekšējās reizes), es jau sāku cerēt, ka izdosies nobraukt pa zaķi (zinu, ka iepriekšējo reizi biļete maksāja kaut kādus 11 vai 13 poundus), tapec sāku jau cerēt, ka atpelnīšu ciemkukuļa rumiņu. Bet nekā – angļiem arī ir krīze un optimizācija un viņi, viltnieki, sagaida mani stacijā un nelaiž arā, un prasa 19 mārciņas. Es ieplešu acis un saku, ka biju rēķinājies ar 13 un ka daudz vairāk cash man nav. Atdevu visu, kas bija, puisis tik pūta un elsa, bet palaida. Kaut kādi 17 £ laikam. Gandrīz kā jaunības dienās:)
Aizčāpoju uz metro, tur – pēdējais vilciens aizgājis pirms 5 min. Ok, eju uz busiem – jātiek līdz Viktorijas stacijai. Izeju arā no stacijas un kā āmurs pa pieri – visur policija, lidinās helīši, jaunieši , kas kliedz un rīko nekārtības. Pareizi, takš Londonā sākas G8 summit un pats Obams arī ir klāt. Iedomājies, vienā dienā ar mani izdomājis ierasties:) Saprotu , ka šeit jau nu gan autobusi neies, mēģinu kādam taxim paprasīt cik maksās līdz Viktorijai, no kurienes vajadzētu iet busam pie Daces (viņa dzīvo vēl aiz Camden, Besize Parkā), nē, par 25 – 30£ es labāk iešu pats ar kājām uz turieni! :)
Pulkstens jau pusviens naktī, telefons pamazām lādejas arā, tā nu es čāpoju. Čāpo arī šurpu turpu tādi paši spāņu mugursomnieki, angļu bezdarbnieki, vācu mugursomnieki un angļu jaunkundzītes, ka arī ļoooti daudz policijas. Kas arī vieš drošību un galvā iezogas doma – a mož pamēģināt kā kluba žurnālistam uz ielas sagaidīt metro vēršanu vaļā un tad pa taisno uz Gatwick? Pēc kādas stundas smagajā plecu somā katrs garāmejošais ir ielicis pa ķieģelītim un tā ir kļuvusi vismaz 2x smagāka. Neticami , bet uz ielas cilvēku skaits nemazinās, un arī autobusi joprojām nekursē. Esmu nogājis jau vismaz 4 metro pieturas, tikai diemžēl nezinu kurā virzienā, jo karti neiedomājos paņemt, kad vēl stacijas bija vaļā. Šādi tādi pazīstami nosaukumi parādās , bet kurā virzienā eju – nesaprotu. Visi, kam prasu kur varētu būt man vajadzīgā autobusa pietura saka, ka ir tepat, ap sturi. (around the corner) Tā nu es čāpoju ap tiem stūriem, bet nekā:)
Telefons sāk jau māt atvadas, Dace ir atsūtījusi precīzu adresi, es saprotu, ka viss. Vai nu uz ielas, vai jarīkojas. Apturu vēl vienu taxi, īpaši pat necerēdams uz saprātīgu cenu, tomēr nolemju riskēt un prasīt cik maksā līdz tam Belsaizam. Taxists ir lāga vīrs un, ievērtējis manus ķieģeļus somā, nosauc tos pašus 20£ par vismaz 3x tālāku braucienu kā līdz Viktorijai. Nodomāju – paldies Obamam un, ka arī angļiem ekonomika jastimulē un kāpju braukt pie Daces. Tā nu ap pustrijiem esmu laimīgi klāt – kur mani sagaida ne tikai viņa, bet vesela latviešu komūna – arī Uldis, kā arī cita Dace.
Rums Rums, vīns, vīns, čipsi, bulkas, vai vai kas ar mani, kas ar mani? Nu tā sarunas līdz kadiem 6 , acis krīt ciet, dodos uz Gatvick. Pa ceļam angļu brokastu cafe indietis man noplēš 1,75 £ par tēju un 1,75 £ par papīra tējas kruzīti. Laikam jau atcerējās, kā es Goa meģināju nokaulēt 5 rūpijas no krekla:) Vismaz uz Gatwick braucu ar vislētāko vilcienu, jo paprasiju, vai ir kāda lētāka biļete par Gatwick Express gandrīz 20 mārciņām:)
Un tad jau lidmašīna, tādā kā transā kaut kāda paika (lidoju takš ar AIR TRANSat). Ui, cik labi, ka negulēju nakti – gandrīz 9 stundas lidmašīnā ir īsākas par tām trijām no Rīgas:)
Welcome to Canada. Hmmm, teminālī nepamet sajūta, ka mūs ir smalki izjokojuši – reklāmas ir tieši tās pašas, kas Londonā. Ir nelielas aizdomas, ka tomēr esmu atvests atpakaļ:) Bet nē, viss kartībā. Muitas oficieris smieklīgi svarīgs ar 3 dažādu sarkanu krāsu zīmuļiem nežēlīgi ņemas strīpot ļotakā aizpildīto imigrācijas kartīti.
Imigrācijas oficieris ir ļoti laipns un atļaujas pat jokot. Tā man liekas laba zīme un cenšos jokot pretī. Laikam jau izdevās, jo vīzu dabūju. :)
Tad 4 stundas lidostā. Lidmašīna uz Vancouver, 5 stundas. Jūtos kā būtu izlaists caur veļas mašīnu, centrifūgu un tad vēl dodiet nedaudz pagulēt. Bet, protams, ka gultā, nevis krēslā!
Ap 22 pēc vietējā laika esmu hostelī – no izlidošanas ir pagājušas ap 36 stundas. Viss, ko es gribu – padzerties un apēst vieglas vakariņas. Izeju ap stūri pēc tējas un ūdens, un augļiem, tad jau gulēt. Tēja tā arī paliek neizdzerta. Līdz rītam:)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>