Kā Aldis ķēra zivis klusajā okeānā (full story)

rock codPriekš piektdienas vakara tieku brīvs neticami agri – 20.30. Pēc 10 minūtēm jau sēžu prāmī, kas dodas uz mana jaunā drauga dzīvesvietu ar idillisku nosaukumu – Sunshine coast. Kā vēlāk izrādās, tas ir liktenīgi, jo pagūstu uz lielākajiem svētkiem pilsētiņā (vasaras lielākais notikums pilsētiņā ar 4000 iedzīvotājiem – svētki sākas ar veca kuģa, pilna ar dinamītu, uzspridzināšanu netālu no ostas, tad vakarā aptuveni 25 minūšu salūts, kas nedarītu kaunu arī Rīgai 18. novembrī, nākamajā dienā – paredzētas dejas visās centrālajās ielās, ko diemžēl neredzēju, jo bijām okeānā).
No Maika (tā sauc manu jauno draugu, kurš laipni ieaicināja mani uz zveju)  terases vērojam salūtu, sūcam aliņu un, kā īstu veču tusiņā pienākas uzkožam kādu sieru, čipsi’n’desu, kad ieveļas vesels bars ar citiem Maika draugiem – no ātrajiem tekstiem saprotu, ka tusiņš tiek pārcelts kaut kur citur. Maiks prasa vai man ir iebildumi – no problem, es nosaku – tu mani ieaicināji, es piedalos, kamēr vien tas nav krimināli. Uz ko džeki tik nosmej. Izrādās, viens no puišiem ir tāds kā vietējais krusttēvs, brauc ar lielu, norakstītu policijas auto (līdzīgu kā Rīgas pašvaldības policijas skandalozo pirkumu), kurš joprojām ir aprīkots ar visām slēptajām policijas ugunīm un skaņu iekārtu, kas varētu mierīgi apskaņot Positivus mazo skatuvi. :) Katrā ziņā, kad tika ierubīta mūziciņa, biju spiests aizspiest ausis un biku uztraukties par sirds spēju saglabāt pareizo ritmu… Tātad, pārtija pārcēlās uz krusttēvam piederošo solāriju salonu. Alus, vēl citi viesi, blakus frizētavas pustraka frizierīte ar nemitīgu fotogrāfēšanos ar visiem, stāsts par ārprātīgi dārgiem solārija krēmiem (ap 170 – 200$ ap 200 ml pudelītē, pagājušajā nedēļā pārdotas ap 30 pudelītes). Un tad jau ap kādiem plkst 2.00 naktī uz māju pusi, jo 6 jāceļas uz zveju. Mani jau gan drusku māc šaubas, jo koļega ir mērenās lupatās. Bet es klusēju un nolemju sagaidīt rītu.
Rīts pienāk nemanot. Ar to pašu +30 grādu karstumu, nežēlīgu sauli un  sajūtu, ka varētu pagulēt vēl. Piesardzīgs būdams, jau no rīta uzlieku pirmo kārtu ar saules aizsargkrēmu  (Dzintars!!!), sapakojam laivu (izrādās, nevis 30 pēdas bet gan 13, biju pārklausījies. Parasta, vienkārša 4 metru laiva) un dodamies okeānā. Piedzīvojumi var sākties.
No sākuma dodamies iemest krabju ķeramo būri. Vēlāk tajā mēs noķersim ārprātīga izmēra jūraszvaigznes, mazos krabjus un vienu lielo krabi, kuru arī vakarā apēdām ar gardu muti. Pēc tam uz īsto copes vietu. Maikam izrādās ir arī ehalots, kurš rāda, kur ir zivis un visko citu, tādēļ zvejot paliek divkārt neciešami, jo tu zini ka zivis apakšā ir. Lielas un mazas, bet noķert tu tās nevari. :)
Derībās uz 5$ par pirmo zivi, lai cik tas jocīgi arī nebūtu, es zaudēju. Mēģinu gan oponēt, ka tā ir atpakaļ laižamā izmēra zivs, ka tas neskaitās, bet, jāatzīst, arī pirmo paturamo zivi izvelk Maiks. Tā ir bute. Tā nu malkojam aliņu, mēģinām apmānīt lielās zivis ar saviem vizuļiem un priecājamies par jauko dienu. Pēc pāris stundām uzpildamies ar Captain Morgan, nākamo 24-paku un izvelkam tās briesmīgi lielās jūraszvaigznes.  juraszvaigznePat Maiks sakās tik lielas redzam pirmo reizi. Man mute aizvērās tikai ar Kapteiņa Morgana palīdzību. Turpinām zvejot, saķeram (nu bet protams, ka Maiks, nevis es) divas butes un LING COD , tikai tad nāk mana lielā cope un mana zivs. Vispirms uz robežas ar vaļā laižamo – ROCK COD un tad beidzot pietiekami liela GREEN COD. Bet tad nāk lielā cope – Maikam makšķere saliecas un viņš spriež, ka būs uz kilogramiem 25 – 30 un ka būs tas makans jākausē kādas stundas 2. Pēc kādas stundas arī mana vizuļa mētāšana vainagojas ar panākumiem un nu jau mēs abi kausējam zivis. Maiks nemitīgi sazvanās ar iepriekšējo sievu (arī copmani, pēc viņa vārdiem krietni labāku kā viņš pats), ar tēti un  abiem brāļiem. Visi dod padomus un virtuāli sit uz pleca. Nu jau pēc 2 stundām mēs abi paliekam nemierīgi un es kā mazāk pieredzējušākais, sāku straujākus manevrus, kuri vainagojas ar panākumiem – no dzelmes tiek izrauta veca sapinusies makšķeraukla ar lielu daudzumu jūraszāļu… Iesācēja veiksme. :)
Manu panākumu iedvesmots, Maiks arī sāk sparīgāk cīnīties ar savu lomu. oranzais suds no juras dzelmesPēc vēl kādas pustundas cīņas loms ir laivā un mūs acis ieplešas nesaprašanā un seko zvans draugam – eu, kas tas tāds par sūdu, ko es izvilku?  Es izsaku aizdomas, ka tā varētu būt kaut kāda hidra vai anemone, bet draugs saka, ka tas ar sunstar (googles tante man vēlāk skaidro, ka tās lielās jūraszvaigznes varētu būt tie sunstar). Lai vai kas tas ir, tas ir pietiekami pretīgs un mēs laižam to vaļā.
Vēlāk būs vēl viena dramatiska cīņa ar līdzīgu jūras briesmoni, man viena veca zeķe, liels krabis krabju slazdā, vēl mēs knapi izbēgam no pamatīga negaisa un ap 8,pēc 13 stundu copes, saguruši, bet joprojām laimīgi esam mājās. Izrādās es esmu ne tikai laimīgs, bet arī sarkans, jo,  neskatoties uz regulāro smērēšanos ar sauleskrēmu nr. 12 un nr. 30, esmu nedaudz apdedzis. Vasara.
Vakarā Maiks pagatavo izcilas vakariņas – krabi un buti, iedzeram pinot gris baltvīnu un liekamies uz paku. Rīt, kā nekā darba diena. Lieliskākā brīvdiena Kanādā  ir galā.  crab

thunderstorm

3 Responses to Kā Aldis ķēra zivis klusajā okeānā (full story)

  1. Oho, superstaasts un tieshaam – superbriivdienas ;)
    Taa tik turpinaat ;)
    Klau, a ja bijaat okeaanaa, vilnji nebija? Es atceros, ka mana cope Austraalijaa bija diezgan nervu kutinosha, jo naacaas paarvareet vilnjus, kas bija diezgan lieli un adrenaliina deva tika ieguuta diezgan ilgam laikam – liifereejot starp – tiksim cauri vai nee ;)

  2. ai, nu kā vienmēr…kā katru gadu Pāvilostā…smērējas, smērējas, bet vienmēr apdeg. nelabojami:)

  3. aldis hofmanis

    bālģīmis:)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>