kā Aldis gāja armēņu futbolu skatīties

Tā kā bijām diezgan daudzi Armēnijas braucēji (veseli astoņi), tad vietējās kultūras programmas intereses mums arī bija dažādas. Citam interesēja baznīcas un klosteri, cits gribēja baletu, šitādus un tādus muzejus, savukārt dažus ienteresēja Eiropas čempionāta finālturnīra atlases spēle futbolā starp Armēnijas un Maķedonijas izlasēm. Patiesības labad jāsaka, ka pēc trešā klostera visi vienojās, ka vairāk nevajag, jo visi pilnīgi vienādi, pēc baleta sprieda, ka tāds baletskolas priekšnesums vien esot bijis. Esot – tādēļ, ka man balets nu nekad nav bijis cieņā.
Tātad, futbols. Skaidrs, ka jāiet. Biļešu, protams, nav. Bet, tā kā armēņi ir viesmīlīga tauta, visi stāsta, ka pirms spēles jau nu toč būšot. Tā pie mums notiek, viņi saka, pareizie cilvēki sapērkoties un tad pirms spēles tirgo.
Plāniņš gatavs. Spēle notiek stadionā, kurš ir 10 minūšu gājiena attālumā, tātad jāiet biki vēlāk par spēles sākumu, tad varēs nopirkt neizpirktās biļetes pa lēto. Kolēģi atvieglo uzdevumu, viens pēc otra atsakoties no iešanas, jo labāk paskatīšoties pa TV. Ok, tad nu mēs divi esam gājēji. Paķeram līdzi pusizdzerto konjaciņu, lai vieglāks solis, kuru drusku pirms stadiona noglabājam krūmos, lai pēc spēles noskalotu emocijas.
Abi varonīgie gājēji tiek pavadīti ar tramīgiem skatiem, sak, nu jūs tur uzmanīgi, neplēšaties, esat par savējiem un izvairieties no huļigāniem.  Es pie sevis nosmaidu, jo iepriekšējo dienu pieredze jau ir likusi manīt cik ļoti policejiska valsts ir Armēnija.
Tad nu kādas 20 min pēc spēles sākuma esam pie ieejas, tur bariņs ar vietējiem, kas savā starpā kaut ko apspriež. Un – kādu 50 miliču ķēde gar ieeju, kas norobežota ar barjerām. Diezgan ātri tiekam pie biļetēm, plāns ir izpildīts, jo vienu biļeti nopērkam par tās nominālu, bet otru pat par pāris latiem vai 3000 dramiem lētāk kā uzdrukāts uz biļetes.  Ar smaidu dodamies pie miličiem, bet visi kā viens rāda, ka nelaidīs iekšā. Rādam biļetes, prasam – kas nu? Atbilde vienkārši gāž no kājām – jūs esat par vēlu, nevienu vairs iekšā nelaiž. Re, kur priekšnieks, runājiet ar viņu.  Skats uz biļešu pārdevēju pusi – tie tieši pazūd aiz stūra. Hmmm… ietaupījām. Abi neveiksmīgie futbola stratēģi saskatamies un es dodos pie priekšnieka. Politkorekta saruna, kuras laikā tiek apelēts, ka nu nekādā gadījumā neesam maķedonieši, bet gan no brālīgās Latvijas, ka mums ir Verpakovskis un Gorkšs, ka mums taču ir biļetes. Priekšnieks, kā kolēģis zināja teikt, vecākais leitnants, ir elementā – miliču cepure pakausī, pārvietojas ar baltu spieķi, smēķē un paliek ciets kā klints: jūs nokavējāt sākumu. Iespējams, ka otrie armēņu iesistie vārti tomēr atmaidzināja skarbā miliča sirdi un viņš pēc kāda laika tomēr apsolīja pēc pirmā puslaika piezvanīt priekšniekam un apvaicāties – vai tomēr nevar ielaist gan mūs, gan vēl tos aptuveni 20 nelaimīgos, kas nokavējuši.
Pēc pulksteņa  pirmais puslaiks jau beidzies, bet leitnants turpina pīpēt, saviesīgi sarunāties ar padotajiem un izvairīties no mana skatiena. Saņemu drosmes un eju klāt – klau, priekšniek, puslaiks beidzies, uzzvanīsi, ielaidīsi? Pēc vēl pāris teikumu apmaiņas Visu Iekšā Gribētāju Dievs apžēlojas un paiet maliņā piezvanīt. Sarunas rezultātā aptuveni 15 cilvēki visžēlīgi  tiek ielaisti, arī mēs, bet daži tomēr tiek atsijāti. Pēc kāda principa, nesapratu. Lieki teikt, ka nekādas drošības pārbaudes, ieeja pa vieniem maziem vārtiņiem un milzonīgs daudzums ar miličiem un drošībniekiem uzvalkos.
Spēle bija skaista. Mazie armēņi spēlējās ar krietni lielākajiem maķedoniešiem  kā kaķis ar peli. Tā kā mēs bijām baltie, tad arī tribīnēs mūs noturēja par pretinieku līdzjutējiem, bet, kad priecājāmies par armēņu skaistajiem vārtiem, tad meitenes atskatījās un izpildīja žestu ar pirksta likšanu pie deniņiem. :)
Pēc spēles izejas no stadiona vienkārši ir ciet. Miliči bez jebkādiem paskaidrojumiem nevienu nelaiž ārā, tauta, sapulcējusies ejās, pacietīgi gaida. Ik pa brīdim kāds ļoti norūpējušos seju drošibnieks tiek izlaists, bet citādi visi ir nolikti mierā. 5 minūtes, 10 minūtes, nekas nenotiek. Nekādu paskaidrojumu. Vietējie līdzjutēji pacietīgi gaida. Mēs neizpratnē skatamies apkārt un muļķīgi smejamies.
Man neviļus nāk prātā mūsu apsardzes dienestu profesionālisms (it īpaši ArtExpo) gan pirms, gan pasākumu laikā, gan arī pēc tiem. Jāsaka Armēnijas policejiskums  tik ļoti, ļoti atsita PSRS, ka nu nekādīgi negribas tos laikus piedzīvot atkal. Jebkurš milicis var bez pamatojuma bezjēdzīgi ierobežot jebkādas tavas brīvības, nē, nē, nē, negribu, negribu….
Pēc kāda laika aizbrauc eskorts ar zili-sarkanajām gaismām, nospriežam, ka gan jau prezidents bija jāizlaiž. Vēl pēc  pāris minūtēm vārti tiek atvērti un svētki visas nakts garumā Erevānas ielās var sākties.

P.S. Starp citu, mūsu konjaciņš pa to laiku bija aizstiepts. Garnadži tādi!

3 Responses to kā Aldis gāja armēņu futbolu skatīties

  1. Kārtībai ir jābūt, kāda jau nu kurā valstī ir tādai jābūt.
    Bet galvenais ka imteresanti un ar laimīgām beigām…gandrīz( tas par zudušo puskonjaku).

  2. Stadions bildēt arī izskatās lielāks nekā skonto!:)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>