izguglēts – modernais orvels

avots: http://www.2xx.lv/blogs/ernests/index.php/2007/11/29/izguglets

IZGUGLĒTS

Autors: Korijs Doktorovs (Cory Doxtorow)

Google kontrolē tavu e-pastu, tavus video ierakstus, tavu kalendāru, tavus meklējumus…Kas notiktu, ja tā kontrolētu tavu dzīvi?

„Parādiet man sešas rindiņas, ko uzrakstījis visgodājamākais cilvēks, un es atradīšu iemeslu, lai viņu pakārtu.”
– kardināls Rišeljē

„Mēs par tevi nezinām pietiekoši daudz.”
– Google vadītājs Ēriks Šmidts (Eric Schmidt).

Gregs nolaidās Sanfrancisko Starptautiskajā lidostā pulksten 8.00 vakarā, taču, kamēr viņš bija ticis līdz muitas kontrolpunkta rindai, bija jau pāri pusnaktij. Viņš iznira no pirmās klases kajītes tumši iededzis, neskuvies un vaļīgs pēc mēneša ilgas atpūtas Kabo pludmalē (niršana ar akvalangu trīs reizes nedēļā, atlikušajā laikā franču koledžas meiteņu pavedināšana). Pirms mēneša, atstājot šo pilsētu, viņš bija sakumpis resnvēderains grausts. Tagad viņš izskatījās kā bronzas dievs, kas piesaistīja apbrīnas pilnus skatienus no stjuartēm lidmašīnā.

Pēc četrām muitas kontrolpunkta rindā pavadītajām stundām viņš no bronzā iesauļotās dievības jau atkal bija pārvērties par vienkāršu cilvēku. Nelielā eiforija bija zudusi, pār viņa pēcpusi tecēja sviedri, viņa pleci un kakls bija tik saspringti, ka muguras augšdaļa likās kā tenisa rakete. Viņa iPoda baterijas jau sen bija nosprāgušas un viņam neatlika nekas cits kā noklausīties priekšā stāvoša pusmūža pāra sarunā.

“Mūsdienu tehnoloģijas brīnumi,” paraustīdama plecus, sacīja sieviete. Viņa skatījās uz blakus esošo izkārtni: Imigrācija — Nodrošina Google.

“Man likās, ka tas sāksies tikai nākamajā mēnesī!?” Vīrietis pārmaiņus te lika uz galvas, te atkal turēja rokās milzīgu sombrero.

Amerikas Savienoto Valstu valdība ir iztērējusi 15 miljardus dolāru, taču nav noķērusi nevienu teroristu. Acīmredzot valsts sektoram nebija iespēju veikt atbilstošu meklēšanu.

Google izmantošana uz robežas. Kristus. Gregs aizgāja no Google pirms sešiem mēnešiem, nomainot darbu pret „laiku, ko izmantot tikai sev”. Tas izrādījās daudz neienesīgāk, nekā viņš bija domājis. Nākamos piecus mēnešus viņš pārsvarā pavadīja labojot savu draugu datorus, pa dienu skatoties televizoru un pieņemoties svarā par 10 mārciņām, tam par iemeslu uzskatot sēdēšanu mājās nevis atrašanos Googleplex ēkā ar tās labi aprīkoto diennakts trenažieru zāli.

Viņam, protams, vajadzēja paredzēt, ka tā būs. Amerikas Savienoto Valstu valdība bija izšķiedusi 15 miljardus dolāru programmai, kas ļautu noņemt katra robežas šķērsotāja pirkstu nospiedumu un iegūt fotogrāfiju, taču nebija noķērusi nevienu teroristu. Acīmredzot valsts sektoram nebija iespēju veikt atbilstošu meklēšanu.

Muitas un robežapsardzes biroja (MRB) darbiniekam zem acīm bija loki, un viņš lūrēja sava datora ekrānā, turklāt ar saviem cīsiņiem līdzīgiem pirkstiem klikšķinot klaviatūru. Tādēļ nav brīnums, ka izkļūšana no tās nolādētās lidostas aizņēma četras stundas.

“Labvakar!” teica Gregs, pasniedzot muitas darbiniekam savu iesvīdušo pasi. Kaut ko pie sevis noņurdēdams, ierēdnis paķēra pasi, tad cieši ieurbās ekrānā un klikšķināja klaviatūru. Ilgi. Viņa lūpu kaktiņā bija palikušas ēdiena drupačas, kuras tagad ar mēli mēģināja nolaizīt.

“Nevēlaties man pastāstīt par 1998. gada jūniju?”

Gregs pacēla acis no sava Izlidošanas saraksta. “Kā lūdzu?”

“1998. gada 17. jūnijā jūs ievietojāt ziņu alt.burningman par jūsu nodomu apmeklēt festivālu. Jūs jautājāt: ”Vai tiešām līķauti ir tik slikta ideja?” ”

Robežšķērsošana — Nodrošina Google.

Pratinātājs papildus pārbaužu nodaļā bija cilvēks gados un tik kaulains, ka izskatījās kā iztēsts no koka. Viņa jautājumi bija daudz nopietnāki nekā par līķautiem.

“Pastāstiet man par jūsu hobijiem! Vai jūs nodarbojaties ar raķešu tehnikas modelēšanu?”

“Ar ko?”

“Raķešu tehnikas modelēšanu.”

“Nē,” teica Gregs, “nē, es nenodarbojos.” Viņš nojauta, uz kurieni tas viss veda.

Vīrietis kaut ko atzīmēja un nedaudz paklikšķināja. „Redzat, es jautāju to tāpēc, ka man uzrādās ievērojams skaits sludinājumu par raķešu tehnikas piegādi, kuri ir jūsu Google meklēšanas rezultātos un Google e-pastā.”

Gregs sajuta krampjus vēderā. “Jūs skatāties manus meklēšanas rezultātus un manu e-pastu?” Viņš veselu mēnesi nebija pat pieskāries klaviatūrai, bet viņš zināja, ka tas, ko viņš ir ievadījis Google meklēšanas joslā, par viņu varēja pastāstīt daudz vairāk, nekā viņš stāstīja savam psihiatram.

“Kungs, nomierinieties, lūdzu. Nē, es neskatos uz jūsu meklēšanas pieprasījumiem,” vīrietis sacīja izsmejošā tonī. “Tas būtu antikonstitucionāli. Mēs redzam tikai sludinājumus, kuri parādās, kad jūs lasāt e-pastu un veicat meklēšanu. Man ir informatīva brošūra, kurā tas viss ir izskaidrots. Es jums to iedošu, kad mēs beigsim šo pārbaudi.”

“Bet tie sludinājumi taču neko nenozīmē,” izdvesa Gregs. “Es saņemu sludinājumus par Ann Coulter zvana melodijām ikreiz, kad saņemu e-pasta vēstuli no sava drauga Kulterā (Coulter), Aiova štatā!”

Vīrietis pamāja ar galvu. “Es saprotu, kungs. Un tieši tāpēc es te sarunājos ar jums. Kāpēc, jūsuprāt, sludinājumi par raķešu modelēšanu parādās tik bieži?”

Gregs lauzīja galvu. “Labi, vienkārši pameklējiet Google vārdu salikumu ”kafijas fanātiķi” ”. Gregs aktīvi bija iesaistījies kafijas fanātiķu darba grupā, palīdzot tiem izveidot mājas lapu, kurā būtu iespējams iegādāties ”mēneša kafiju”. Jaunā kafijas šķirne, kuru šī grupa plānoja ieviest tirgū, saucās „Raķešu degviela”, tādēļ tieši vārdi “raķešu degviela” un “ieviešana” visticamāk lika Google izspļaut kaut kādus sludinājumus par raķešu modelēšanu.

Viņi jau gandrīz bija beiguši nopratināšanu, kad „kokainais” vīrelis uzgāja bildes no Helovīna. Tās parādījās starp meklēšanas rezultātiem “Greg Lupinski” trešajā meklēšanas lapā.

“Tas bija tematiskais vakars par Līča Karu,” Gregs teica. “Kastro.”

“Un jūs esat saģērbies kā…?”

“Terorists-pašnāvnieks,” viņš kautrīgi atbildēja. Pat tikai šo vārdu izrunāšana lika viņam sarauties.

“Nāciet man līdzi, Lupinski kungs,” teica ierēdnis.

Pulkstenis jau rādīja pāri trijiem naktī, kad viņu atbrīvoja. Viņa čemodāni pamesti stāvēja uz slīdošā bagāžas celiņa. Viņš tos paņēma un ieraudzīja, ka kāds tos ir atvēris un pēc tam nevīžīgi aiztaisījis. Vietām no čemodāna rēgojās apģērbs.

Ieradies mājās, viņš atklāja, ka visas viņa pirms Kolumba laika statuju kopijas bija saplēstas un uz jaunā baltā kokvilnas krekla bija nepatīkams pēdas nospiedums. Viņa apģērbs vairs nesmaržoja pēc Meksikas, tas smirdēja pēc lidostas.

Viņš nemaz netaisījās gulēt. Ne par ko. Viņam tas ar kādu bija jāpārrunā. Tikai viens cilvēks spētu to saprast, un, par laimi, viņa parasti šajā laikā bija nomodā.

Pasmaidiet, Jūs filmē Google

Meija sāka strādāt Google divus gadus pēc Grega. Tieši viņa pārliecināja Gregu braukt uz Meksiku pēc tam, kad viņš bija saņēmis naudu par akcijām. Viņas vārdi bija: „Jebkur. Galvenais, lai tu varētu sākt jaunu dzīvi.”.

Meijai bija divi milzīgi šokolādes krāsas labradori un ļoti, ļoti pacietīga draudzene Laurija, kura varēja samierināties ar jebko, izņemot to, ka divi 350 mārciņas smagi nosiekalojušies suņi staipītu viņu pa Dolores parku sešos no rīta.

Gregs traucās pretī Meijai, taču viņa centās pieturēt labradoru Meisu. Atpazinusi Gregu, Meija nometa suņu siksnas uz zemes un, pieturēdama tās ar kāju, apskāva Gregu. “Kur ir Gregs? Vecīt, tu nu gan izskaties seksīgi!”

Viņš arī viņu apskāva, taču nojauta, kā viņš varētu smirdēt pēc agresīvas guglēšanas nakts. “Meija,” viņš teica, “ko tu zini par Google un MRB?”

Viņa sastinga. Viens no suņiem sāka smilkstēt. Viņa paskatījās apkārt un tad pamāja uz tenisa laukumu pusi. “Tur augšā uz gaismas laternas…Neskaties!” viņa teica. “Tas ir viens no mūsu galvenajiem WiFi pieejas punktiem. Tā ir platleņķa web-kamera. Aizgriezies prom no tās, kad tu runā.”

Patiesībā pilsētas ”sasiešana” ar web-kamerām Googlei nemaz neizmaksāja tik dārgi. It īpaši, ja ieguvumus aprēķina, ņemot vērā to, ka cilvēkiem reklāmu iespējams pasniegt atkarībā no tā, kur viņi sēž. Gregs nepievērsa īpašu uzmanību tam, ka kameras visos šajos pieejas punktos kļuva publiskas – tā bija blogu vētras diena. Cilvēki spēlējās ar jauno „visu redzošo” rotaļlietu, pietuvinot kameru rajoniem, kuros defilē prostitūtas. Taču ar laiku sajūsma noplaka.

Jūtoties visai muļķīgi, Gregs nomurmināja: “Tu joko.”

“Seko man,” viņa teica, aizgriezdamās no laternas staba.

Suņi nebija visai priecīgi par pastaigas saīsināšanu, tādēļ, kad Meija virtuvē gatavoja kafiju, tie izrādīja savu nepatiku.

“Mēs ar MRB vienojāmies par kompromisu,” viņa teica, sniedzoties pēc piena. “Viņi piekrita pārstāt okšķerēt mūsu meklēšanas ierakstos, savukārt mēs atļāvām viņiem apskatīt reklāmas, kas tiek parādītas lietotājiem.”

Gregam palika slikti. “Kāpēc? Tikai nesaki man, ka Yahoo jau to darīja…”

“Nē, nē. Nu, jā, protams, Yahoo jau to darīja. Taču tas ne jau tāpēc, ka Google piekrita. Tu taču zini, ka republikāņi ienīst Google. Mēs esam pārliecināti demokrāti, tādēļ mēs darām visu iespējamo, lai izlīgtu ar viņiem, pirms viņi mums uzbrūk. Mēs neesam P.I.I. – Personīgi identificējoša informācija, informācijas laikmeta toksiskais smogs. Tie ir tikai metadati, tātad, tas ir tikai maziņš ļaunums.”

“Kāpēc tad tāda intriga?”

Meija nopūtās un apskāva labradoru, kurš ar savu milzīgo galvu bakstīja viņas celi. “Spiegi ir kā utis. Viņi iekļūst visur. Viņi uzrodas mūsu sanāksmēs. Sajūta kā Padomju ministrijā. Un tad vēl tā drošības attīrīšana – mēs tikām sadalīti divās grupās: „tīrie” un „aizdomīgie”. Mēs visi zinām, kurš nav tīrs, bet neviens nezina, kādēļ. Es esmu tīra. Par laimi, tas, ka esmu lesbiete neliedz man būt „tīrai”. Neviens „tīrais” nevēlētos ēst pusdienas ar kādu no „aizdomīgajiem.”

Gregs jutās ļoti noguris. “Tad jau laikam man ir paveicies, ka dzīvs esmu izkļuvis no lidostas. Tikpat labi es būtu varējis „izgaist”, ja tas beigtos slikti, ja?”

Meija uzmanīgi skatījās viņā. Viņš gaidīja atbildi.

“Kas?”

“Es vēlos tev ko pastāstīt, bet tev to būs jāaizmirst, labi?”

“Hm… tu taču neesi teroristu šūniņā, vai ne?”

“Nav tik vienkārši. Lieta tāda, ka lidostas MRB pārbaudei ir „pirmā sieta” funkcija. Tā ļauj spiegiem sašaurināt viņu meklēšanas kritērijus. Līdz ar brīdi, kad tevi uz robežas uzaicina uz papildu pārbaudi, tu kļūsti par „padziļinātas intereses personu”, un viņi vairs nekad nepārstās tev sekot. Viņi pārskatīs web-kameras, lai tikai uzmeklētu tavu seju un stāvu. Viņi lasīs tavu e-pastu un uzraudzīs tavus meklējumus internetā.”

“Man likās, tu teici, ka tiesas viņiem to neļaus…”

“Tiesas neļaus viņiem „nejauši” pārbaudīt tevi Google. Bet tiklīdz tu esi sistēmā, tā jau ir selektīva meklēšana. Viss notiek likumīgi. Ja reiz viņi sāk tevi pārbaudīt Google, viņi vienmēr kaut ko atradīs. Visi tavi dati tiek ievadīti lielā „piltuvē”, kura meklē „aizdomīgas iezīmes”, izmantojot novirzes no statistikas normām, lai pieķertu tevi.”

Gregam likās, ka viņš varētu izvemties. “Kā tas varēja notikt, velns ar ārā? Google bija laba vieta. „Neesi ļauns!” Tāds bija korporatīvais moto, un Gregs lielākoties tieši tādēļ izvēlējās savu datoru zinātņu doktora grādu iegūt nevis Stenfordā, bet tieši Mountain-Vjū. (Mountain View)

Meija atbildēja ar sarkastisku smīniņu. “Neesi ļauns? Beidz, Greg! Mūsu lobēšanas grupa ir tā pati kriptofašistu grupa, kura mēģināja sašūpot Kerriju. Mēs aizliegto augli pamēģinājām jau pirms ilgāka laika.”

Viņi minūti klusēja.

“Tas sākās Ķīnā,” viņa beidzot turpināja. “Tiklīdz mēs pārvietojām savus serverus uz kontinentu, tie pārgāja Ķīnas jurisdikcijā.”

Gregs nopūtās. Viņš ļoti labi zināja Google iespējas. Ikreiz, kad jūs apmeklējat mājaslapu ar Google reklāmu vai izmantojat Google kartes vai Google e-pastu, pat ja jūs sūtat vēstuli uz Gmail kontu, uzņēmums rūpīgi ievāc informāciju par jums. Nesen mājas lapas meklēšanas optimizācijas programmatūra sāka izmantot šos datus, lai piemērotu Interneta meklējumus atsevišķiem lietotājiem. Tas izrādījās revolucionārs instruments reklāmas nozarē. Autoritārai valdībai būtu citi mērķi.

“Viņi izmantoja mūs, lai izveidotu cilvēku profilus,” viņa turpināja. “Kad viņi uzgāja kādu, ko vēlējās arestēt, viņi nāca pie mums un meklēja iemeslus, lai to apcietinātu. Ir diezgan maz darbību, ko iespējams izdarīt Tīmeklī un kas Ķīnā būtu likumīgs.”

Gregs pamāja galvu. “Kādēļ viņiem serveri bija jāizvieto Ķīnā?”

“Valdība paziņoja, ka savādāk viņi mūs nobloķēs. Un bija taču Yahoo.” Tie abi ieņēma savu pozīciju. Vienā brīdī Google darbinieki kļuva apsēsti ar Yahoo, vairāk uztraucoties par to, ko darīja viņu konkurenti, nevis kā veicās viņu pašu uzņēmumam. “Tādēļ mēs tā rīkojāmies, taču daudziem no mums šī ideja nepatika.”

Meija malkoja kafiju un pazemināja balsi. Viens no suņiem kaut ko uzstājīgi ošņāja zem Grega krēsla.

“Ķīnieši uzreiz lūdza mūs uzsākt meklēšanas rezultātu cenzēšanu,” teica Meija. “Google piekrita. Uzņēmuma nostāja bija pārsteidzoša: ”Mēs nedarām ļaunumu – mēs patērētājiem sniedzam pieeju labākam meklēšanas instrumentam! Ja mēs viņiem parādītu meklēšanas rezultātus, kurus viņi nevarētu izmantot, tas viņus tikai sarūgtinātu. Tā būtu slikta lietotāja pieredze.'”

“Un kas tagad notiks?” Gregs nostūma suni malā. Meija izskatījās aizvainota.

“Tagad tu esi intereses persona, Greg.”

Tagad tev jādzīvo ar apziņu, ka ir kāds, kurš pastāvīgi tevi novēro. Tu taču zini Google misiju, vai ne? „Organizē Pasaules informāciju”. Visu. Pēc pieciem gadiem mēs zināsim, cik daudz sūdu bija podā, pirms tu nolaidi ūdeni. Apvieno to ar faktu, ka jebkurš, kurš līdzinās statistiskam ”sliktā puiša” tēlam automātiski tiek turēts aizdomās, un tu tāds esi”

“Izguglēts.”

“Pilnīgi.” Viņa piekrītoši pamāja.

Ikreiz, kad apmeklējat lapu ar Google piedāvātajām reklāmām, vai izmantojat Google maps, vai Gmail – pat ja tikai nosūtijāt e-pastu uz Gmail kontu – viņi ievāca par Jums informāciju.

Meija abus labradorus aizveda uz guļamistabu. Viņš dzirdēja klusu strīdu ar viņas draudzeni, viņa atgriezās viena.

“Es varu to labot,” viņa ātri pačukstēja. “Kad ķīnieši sāka vākt kopā cilvēkus, mēs ar kolēģiem savus 20 procentus veltījām projektam, lai viņus apčakarētu. (Viena no Google biznesa inovācijām bija noteikums, ka katrs darbinieks 20 procentus no sava laika var veltīt saviem personīgajiem projektiem.) “Mēs to saucam par Google attīrītāju. Tas iekļūst dziļi datu bāzē un padara tevi statistiski pieņemamāku. Tas attīra tavus meklējumus, tavas Gmail histogrammas, tavus pārlūkošanas šablonus. Visu. Greg, es varu tevi attīrīt. Tā ir vienīga izeja.”

“Es nevēlos, lai tev rastos problēmas.”

Viņa noliedzoši papurināja galvu. “Es jau esmu nolemta. Kopš radīju šo nolādēto programmu, ar katru dienu es tuvojos tam brīdim – tas ir tikai laika jautājums, līdz kāds izstāstīs par manām zināšanām un pagātni MRB un, ai, es nezinu. Cīņā pret abstraktiem lietvārdiem Viņi var izdarīt jebko ar tādiem cilvēkiem kā es.”

Gregs atcerējās lidostu. Izmeklēšanu. Viņa kreklu, pēdas nospiedumu uz to.

“Izdari to,” viņš teica.

Tīras rokas? — Google zina visus tavus mazos, netīros noslēpumus.

Google attīrītājs darīja brīnumus. Gregs varēja to pateikt pēc sludinājumiem, kuri izlēca līdz ar viņa meklēšanas pieprasījumiem. Reklāmas tiešām bija domātas kādam citam: Intelektuāli fakti par dizainu, Tiešsaistes semināru grāds, Rītdiena bez terora, Pornogrāfiju bloķējoša programmatūra, Homoseksuālista dienas kārtība, Lētas biļetes uz Tobija Kīta koncertu (Toby Keith). Te strādāja Meijas programma. Neapšaubāmi Google jaunā personalizētā meklēšana skaidri uzskatīja viņu par kādu pavisam citu, dievbijīgu labā flanga piekritēju.

Tas viņam derēja.

Tad viņš uzklikšķināja uz savas adrešu grāmatiņas un atklāja, ka puse no viņa kontaktiem bija pazuduši. Viņa Gmail pastkastīte bija satrunējusi kā termītiem pārņemts celms. Viņa Orkut profils bija padarīts „normālāks”. Viņa kalendārs, ģimenes fotogrāfijas, grāmatzīmes – viss bija tukšs. Pirms tam viņš nebija iedomājies, cik liela viņa tīmekļa identitātes daļa migrēja uz Internetu un virzījās uz Google servera fermām – visa viņa tīmekļa personība. Meija bija viņu kārtīgi attīrījusi – viņš bija kļuvis par neredzamo cilvēku.

Gregs samiegojies nospieda pogas uz portatīva datora pie viņa gultas, lai ieslēgtu tā ekrānu. Viņš uzmeta skatienu mirgojošam rīkjoslas pulkstenim: 4:13 no rīta! Jēzus! Kurš varētu dauzīties pie viņa durvīm tādā laikā?

Viņš neskaidrā balsī nobļāvās “Nāku!” un uzvilka halātu un čības. Šļūkdams pa koridoru, pa ceļam viņš iededza gaismu. Viņš paskatījās durvju actiņā un ieraudzīja Meiju, kuras drūmais skatiens vērās tieši viņā.

Viņš noņēma durvju ķēdīti, attaisīja aizbīdni un atvēra durvis. Meija steidzīgi pagāja viņam garām, viņai sekoja suņi un viņas draudzene.
Viņas āda spīdēja no sviedriem, parasti saķemmētie mati bija pielipuši pierei. Viņa berzēja savas jau tā sasarkušās acis.

“Kravā somu!” viņa aizsmakusi ķērca.

“Kas?”

Viņa satvēra viņu aiz pleciem. “Dari to!” viņa teica.

“Uz kurieni tu gribi…?”

“Uz Meksiku laikam. Vēl nezinu. Kravā, nolādēts.” Viņa izspraucās garām viņam uz vannas istabu un sāka raut vaļā atvilktnes.

“Meija,” viņš asi atbildēja, “Es nekur netaisot braukt, kamēr tu man nepateiksi, kas īsti notiek.”

Viņa nikni uz viņu paskatījās un atsedza matus no savas sejas. “Google-attīrītājs dzīvo. Kad es attīrīju tavu Google kontu, es to izslēdzu un aizgāju, jo bija pārāk bīstami izmantot to vēlreiz. Taču tas ir uzstādīts tā, lai sūtītu man e-pasta paziņojumus ikreiz, kad tas tiek izmantots. Kāds to ir izmantojis sešas reizes, lai attīrītu trīs ļoti īpašus kontus. Kā izrādījās, tie visi pieder Senāta Tirdzniecības Komitejas locekļiem, kas izvirzīti pārvēlēšanai.”

“Vai gugleri apmelo senatorus?”

“Ne jau gugleri. Tas nāk no ārpuses. IP bloks ir reģistrēts Kolumbijas apgabalā. Un visas IP adreses izmantoja Gmail lietotāji. Uzmini, kam pieder šie konti?”

“Tu spiegoji Gmail kontos?”

“Labi. Jā. Es izskatīju cauri viņu e-pastu. Laiku pa laikam to dara visi un daudz sliktākiem nolūkiem nekā es. Bet apskaties – iznāk, ka to visu pārvalda mūsu lobēšanas firma. Viņi vienkārši tādā veidā dara savu darbu aizstāv uzņēmuma intereses.”

Gregs juta, kā pulss sitas deniņos. “Mums tas kādam ir jāizstāsta.”

“Tas nedos nekādu labumu. Viņi par mums zina visu. Viņi var redzēt ikkatru meklēšanu, ikkatru e-pastu. Ikreiz, kad mēs nokļūstam web-kamerās. Kas ir mūsu sociālajā tīklā. Vai tu zināji, ka, ja tev Orkut ir 15 draugi, saskaņā ar statistikas datiem tu esi tikai trīs soļu attālumā no cilvēka, kurš ar naudu veicinājis „teroristu” lietu? Atceries lidostu? Par šo tu tajā figurēsi daudz ilgāk.”

“Meija,” brīdi apdomājies sacīja Gregs. “Vai tu nepārspīlē ar to bēgšanu uz Meksiku? Vienkārši aizej. Mēs varam uzsākt paši kaut ko savu vai ko tamlīdzīgu. Tas ir ārprāts.”

“Viņi šodien ieradās pie manis” viņa teica. “Divi darbinieki no MRB. Viņi bija pie mums vairākas stundas. Un viņi man uzdeva ļoti daudz smagu jautājumu.”

“Par Google-attīrītāju?”

“Par maniem draugiem un ģimeni. Par manu meklēšanas vēsturi. Par manu pagātni.”

“Jēzus!”

“Viņi sūtīja man ziņojumu. Viņi uzrauga katru manu klikšķi un meklējumu. Ir jādodas prom, jākļūst nesasniedzamiem.”

“Tu zini, ka Meksikā arī ir Google birojs.”

“Mums jābrauc prom,” viņa stingri noteica.

“Lorij, ko tu par to visu domā?” jautāja Gregs.

Lorija papliķēja abu suņu muguras. “Mani vecāki pameta Austrumvāciju 1965. gadā. Viņi bieži man stāstīja par nacistiem. Gestapo tavā lietā savāca visu par tevi, pat ja tu izstāstīji kādu nepatriotisku joku, visu. Vai viņi to tā bija plānojuši vai nē, taču Google izdarīja to pašu.”

“Greg, vai tu brauksi?”

Viņš paskatījās uz suņiem un noliedzoši pamāja ar galvu. “Man ir palikuši daži peso,” viņš teica. “Paņemiet tos. Esiet uzmanīgas, labi?”
Izskatījās, ka Meija gribētu viņam iebelzt. Taču nākamajā brīdī jau atmaiga un spēcīgi viņu apskāva.

“Tu pats esi uzmanīgs,” viņa tam iečukstēja ausī.

Viņi Gregam atnāca pakaļ pēc nedēļas. Mājās, nakts vidū, tieši tā, kā viņš to bija iedomājies.

Divi vīrieši stāvēja uz viņa sliekšņa īsi pēc diviem naktī. Viens klusēdams stāvēja pie durvīm. Otrs bija smaidīgs, maza auguma un izspūris, sporta jakā ar traipu uz viena atloka un Amerikas karogu uz otra. “Greg Lupinski, mums ir iemesls uzskatīt, ka jūs pārkāpjat Datora Krāpšanas un Ļaunprātīgas izmantošanas likumu,” viņš uzsāka. “Precīzāk tiekat apsūdzēts autorizētas pieejas pārsniegšanā un informācijas iegūšanā tādā veidā. Par pirmo noziegumu pienākas desmit gadi. Tas, ko jūs un jūsu draudzene izdarījāt ar saviem Google ierakstiem, tiek kvalificēts kā kriminālnoziegums. Ak, un iesākumam – tiesā atklāsies viss tas, ko jūs iztīrījāt no jūsu profila.”

Gregs šo ainu bija izspēlējis prātā jau veselu nedēļu. Viņš mēģināja izdomāt kādas drosmīgas frāzes, ko varētu pateikt. Tādējādi viņam vismaz bija ar ko nodarboties, kamēr viņš gaidīja ziņas no Meijas. Viņa tā arī nepiezvanīja.

“Es gribētu sazināties ar advokātu,” bija viss, ko viņam izdevās pateikt.

Laiks ekrānam – gatavojies tūvplānam!

“Jūs to varat darīt,” sacīja īsais vīrietis. “Taču varbūt mēs varētu vienoties savādāk.”

Gregs atguva valodu. “Es vēlētos redzēt jūsu žetonu,” viņš stostījās.

Basetam līdzīgā vīrieša seja iemirdzējās, un viņš apmulsis iesmējās. “Draugs, es neesmu policists,” viņš atbildēja. “Es esmu konsultants. Google mani nolīga – mana firma pārstāv viņu intereses Vašingtonā, lai veidotu attiecības. Protams, mēs neiesaistītu tajā visā policiju, sākotnēji neaprunājoties ar jums. Jūs esat daļa no ģimenes. Patiesībā, mums jums ir piedāvājums.”

Gregs pievērsās kafijas aparātam un izmeta veco filtru.

“Es ziņošu masu medijiem,” viņš teica.

Vīrietis pamāja ar galvu, it kā to pārdomājot. “Protams. Jūs varētu no rīta ierasties Chronicle birojā un visu izstāstīt. Viņiem būtu nepieciešams avots, kas to visu apstiprina, taču viņi tādu neatradīs. Un kad viņi centīsies to sameklēt, mēs atradīsim viņus. Tāpēc, draugs, uzklausi mani. Es darbojos savstarpēji izdevīgā biznesā. Man tas labi padodas.” Viņš ieturēja pauzi. “Starp citu, tās ir lieliskas pupiņas, bet vai jūs sākumā nevēlētos tās nedaudz noskalot? Tas noņemtu nedaudz rūgtenuma un bagātinātu aromātu. Lūdzu, padodiet man sietiņu.”

Gregs vēroja, kā vīrietis klusējot novilka savu jaku un novietoja to uz virtuves krēsla, tad atpogāja piedurknes un rūpīgi tās uzlocīja, iebāzdams savā kabatā lētu elektronisko pulksteni. Viņš pupiņas no dzirnaviņām izbēra caurdurī un noskaloja tās izlietnē.

Viņš bija nedaudz apaļīgs un ļoti bāls, apveltīts ar elektroinženiera sociālu pievilcību. Viņš drīzāk izskatījās pēc īsta Guglera, apsēsts ar mazsvarīgām detaļām. Un viņš arī zināja, kā pareizi jādarbojas ar dzirnaviņām.

“Mēs atlasām komandu priekš 49. ēkas…”

“49. ēkas neeksistē,” Gregs automātiski atbildēja.

“Protams,” sacīja vīrietis, savilkdams seju smaidā. “49. ēka neeksistē. Bet mēs veidojam komandu, lai salabotu Google-attīrītāju. Kā jau jūs zināt, Meijas kods nebija visai efektīvs. Tajā ir daudz vīrusu. Mums ir nepieciešams jauninājums. Jūs varētu būt īstais cilvēks, un nebūtu nozīme tam, ko jūs zināt, ja jūs atgrieztos atpakaļ.”

“Neticami,” smiedamies sacīja Gregs. “Ja jūs domājat, ka es palīdzēšu jums apmelot politiskos kandidātus apmaiņā pret jūsu labvēlību, tad jūs esat vairāk jukuši, nekā es domāju.”

“Greg,” teica vīrietis, “mēs nevienu neapmelojam. Mēs tikai gribam nedaudz attīrīt dažas lietas. Izredzētiem cilvēkiem. Vai saprotiet, par ko es runāju? Katrs Google profils izskatās nedaudz biedējoši, ja to aplūko tuvāk. Rūpīga pārbaude ir dienas kārtība politikā. Balotēšanās ir kā publiska kolonoskopija.” Viņš piekrāva kafijas dzirnaviņas un nospieda virzuli, viņa sejā parādījās svinīgā koncentrēšanās. Gregs izvilka divas kafijas tases – Google krūzes, protams, – un padeva tās viesiem.

“Mēs gribam izdarīt saviem draugiem to pašu, ko Meija izdarīja jums. Tikai neliela tīrīšana. Viss, ko mēs vēlamies darīt, ir aizsargāt viņu privāto dzīvi. Un viss.”

Gregs malkoja savu kafiju. “Kas notiks ar tiem kandidātiem, kurus jūs netīrīsiet?”

“Jā,” vīrietis mazliet uzsmaidīja Gregam. “Jā, jums ir taisnība. Viņiem tas būs diezgan smagi.” Viņš parakņājās savā kabatā un parādīja vairākas salocītas papīra lapas.

Viņš izlīdzināja tās un nolika uz galda. “Te ir viens no labajiem cilvēkiem, kuram ir nepieciešama mūsu palīdzība.” Tā bija izdruka no meklēšanas vēstures, kura piederēja kandidātam, kura kampaņu Gregs atbalstīja pēdējo trīs vēlēšanu periodu laikā.

Slepenpolicija veido lietu par katru cilvēku. Tīši vai netīši, Google ne ar ko no tā neatšķiras.

“Cilvēks atgriežas savā viesnīcas numurā pēc nežēlīgi smagas kampaņas dienas, ieslēdz savu portatīvo datoru un meklēšanas joslā ieraksta „seksīgi dupsīši”. Nu ta nu liela muiža, ne? Mums šķiet, ka tamdēļ atraidīt labu cilvēku no kalpošanas savai valstij ir vienkārši neamerikāniski.”

Gregs lēnām māja ar galvu.

“Tad jūs palīdzēsiet šim cilvēkam?” jautāja vīrietis.

“Jā.”

“Labi. Vēl kas. Mums nepieciešams, lai jūs palīdzētu mums atrast Meiju. Viņa galīgi nesaprata mūsu mērķus, un, liekas, tagad viņa ir aizbēgusi. Es nešaubos, ka viņa atgriezīsies, kad būs mūs uzklausījusi.”

Viņš uzmeta skatienu kandidāta meklēšanas vēsturei.

“Es domāju, viņa varētu,” atbildēja Gregs.

Jaunajam Kongresam bija vajadzīgas 11 darba dienas, lai pieņemtu Amerikas Komunikāciju un Hiperteksta Nodrošināšanas un Uzskaitīšanas Likumu, kurš MRB un NDA (Nacionālās Drošības Aģentūrai) deva tiesības privātiem darba izpildītajiem nodot līdz pat 80 procentiem no izlūkošanas un analīzes darba. Teorētiski līgumi bija atvērti konkurences izsolei, taču Google 49. ēkas ietvaros nevienam nebija šaubu par to, kurš uzvarēs. Ja Google būtu iztērējis $15 miljardus programmai, lai ķertu „sliktos puišus” uz robežas, tad noteikti viņus notvertu – valdībām vienkārši nav pienācīga aprīkojuma, lai veiktu atbilstošu meklēšanu.

Nākamajā rīta Gregs rūpīgi sevi apskatīja, kamēr skuvās (drošībniekiem nepatika hakera rugāji un viņi nekautrējās viņam to pateikt), aptverdams to, ka no šodienas viņš faktiski bija Savienoto Valstu valdības izlūkošanas aģents. Cik slikti tas varētu būt? Vai tad nebūtu labāk, ja ar to nodarbotos Google nevis kāds neveikls MRB kantora darbinieks?

Līdz brīdim, kad viņš novietoja mašīnu stāvvietā pie Googleplex, hibrīda mašīnu un izspiedušos divriteņu balstu vidū, viņš bija sevi pārliecinājis. Viņš prātoja, kādu dabīgo augļu sulu pasūtīt kafejnīcā, kad pēkšņi ar savu atslēgas karti viņam neizdevās atvērt 49. ēkas durvis. Sarkanā lampiņa klusām mirgoja ikreiz, kad viņš noskenēja savu karti. Jebkurā citā ēkā būtu kāds, ar kuru vārētu ienākt iekšā un iziet ārā visas dienas garumā, taču gugleri šo ēku pamet tikai pusdienlaikā, bet dažreiz pat nepamet vispār.

Novelk, novelk, novelk. Pēkšņi viņš aiz sevis izdzirdēja balsi.

“Greg, vai varu tevi aplūkot, lūdzu?”

Izspūris vīrietis uzlika rokas viņam uz pleciem, un Gregs sajuta viņa pēcskūšanās losjona citrusa smaržu. Tieši tāpat smaržoja viņa instruktors Bajā, kad viņi vakaros devās uz bāriem. Gregs nevarēja atcerēties viņa vārdu. Huankarloss? Huanluiss?

Vīrieša roka uz viņa pleciem stingri veda viņu prom no durvīm, pa zālāju, garām dārzam iepretim virtuvei. “Mēs tev piešķiram dažas brīvdienas,” viņš teica.

Gregs pēkšņi sajuta lielu uztraukumu. “Kādēļ?” Vai viņš kaut ko izdarījis nepareizi? Vai viņš nonāks cietumā?

“Meija.” Vīrietis pagrieza viņu pret sevi un dziļi ieskatījās viņam acīs. “Viņa sevi nogalināja. Gvatemalā. Man ļoti žēl, Greg.”

Gregam likās, ka viņš aizlido kaut kur jūdzēm augstu, Google Earth skats uz Googleplex, no kurienes viņš noraudzījās uz sevi un izspūrušo vīrieti kā uz punktu pāri, diviem pikseļiem, maziņiem un maznozīmīgiem. Viņam gribējās raut sev matus, nokrist uz ceļiem un raudāt.

It kā no attāluma viņš dzirdēja sevi sakām: “Man nav vajadzīgas brīvdienas. Ar mani viss ir kārtībā.”

It kā no attāluma viņš dzirdēja, ka izspūrušais vīrietis uzstāja.
Strīds turpinājās ilgu laiku, un tad divi pikseļi iegāja 49. ēkā, durvis aiz viņiem aizcirtās.
___________________________________________________________________
Korijs Doktorovs (Cory Doxtorow), tulkoja Kristīne Kuzņecova, korektors Aigars Štāls, ilustrācijas no žurnāla Radar.

Stāsta orģināls angļu valodā Scroogled. By Cory Doxtorow

Tulkošanas darba ideja, iniciatore un palīgs – Joxa un Co

Licence: Attribution-Noncommercial-Share Alike 3.0

2 Responses to izguglēts – modernais orvels

  1. Creepy..

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>