cik daudz man ir jāstrādā, lai aizbrauktu uz darbu?

Rakstot iepriekšējo rakstiņu par nodokļiem, intereses pēc sāku mest kopā preču un pakalpojumu cenas dažādās valstīs. Tad iedomājos paskatīties kā tad tas izskatās minimālās algas kontekstā. Un, ziniet, sūdīgi izskatās. Latvijā izrādās ir ne tikai lieli nodokļi, bet arī mazas algas un Eiropas cenas. Kā arī – slavenais minimālās algas direktoriņš nu toč nevar atļauties dzīvot 2 istabu dzīvoklī, kur nu vēl braukt ar Mercedesu un iet uz kino.


Tātad, lai es visu mēnesi nokļūtu darbā un atpakaļ mājās, tad man  ar minimālo algu sanāk strādāt gandrīz 2,5 dienas, kurpretī Francijā tās ir tikai 4 darba stundas, bet Vankūverā – sešas. Ar pilnas slodzes minimālo algu Vankūverā vai Parīzē pēc dzīvokļa īres maksājuma es varēšu atļauties vēl paēst, Rīgā es palikšu parādā. Elektrība arī mums ir viena no dārgākajām, bet benzīna bākai mums jāstrādā četrarpus reizes ilgāk kā Parīzē un gandrīz 8x ilgāk kā Vankūverā. Diez par kādu dzīves līmeņa celšanos runā mūsu premjers? Vai tiešām nākamajos gados tiks dubultota minimālā alga? :)

P.S. es ņēmu vidējās cenas, lai saprastu tendenci, pilnīgi iespējams, ka kaut kur, kaut ko var atrast lētāk un ietaupīt.

14 Responses to cik daudz man ir jāstrādā, lai aizbrauktu uz darbu?

  1. Labi pastrādāts! Man kā darba devējam (kas diemžēl Latvijā skan kā lamuvārds…līdzīgi kā savulaik PSRS – “inteliģents”) šķiet ir 2 problēmas:
    1) neadekvāta un uz nepareiziem pamatiem būvēta nodokļu sistēma un visa ekonomika; un
    2) tā saucamo “cienījamo ārvalstu investoru” visatļautība Latvijas tirgū.

    Par nodokļiem un ekonomiku daudz runāts, bet “investori”, kurus tik ļoti pielūdz un dievina mūsu valdība, diemžēl šeit kontrolē jau lielāko daļu stratēģisko un ienesīgo biznesu. Secīgi viņi ir darba devēji ne tikai saviem darbiniekiem, bet arī lielam skaitam apakšuzņēmēju, kas vēl bieži ir vietējie vidējie vai mazie uzņēmumi. Pelnīšanas, visatļautības un augstprātības dzīti “investori” apakšuzņēmēju pakalpojumu cenas ir nodzinuši “zem ūdens”. Ar vienkāršu šantāžu – “redz kur aiz sētas stāv vēl 5 uzņēmumi, kas iedos vēl zemāku cenu”, jo nodokļus maksā vēl mazāk… Līdz ar to, lai kā vēlētos…algu paaugstināšana ir tālā nākotnē… Kaut arī to ļoti vēlētos.

  2. Nu nez, man ir mēnešbiļete, braucu darbadienās uz darbu par 14,20LVL. Dzīvojot Zviedrijā (pat ne Stokholmā), par vizināšanos sabiedriskajā transportā maksāju ~35LVL mēnesī.

    • aldis hofmanis

      es salīdzināju parastu viena brauciena biļetes cenu. kā jau minēju – ir daudz un dažādas iespējas, kuras tu vari izkost dzīvojot uz vietas, bet internetā meklējot, tās tev nebūs pamanāmas.

    • Ilze, sabiedriskā transporta pakalpojumus salīdzināt ar RS nav korekti.

      Piemēram, Stokholmā ir viena mēnešbiļete, kas der visiem transportiem visā Stokholmas lēnī. Tas nozīmē, ka es ar to varu braukt, piemēram, ar vilcienu 40 km uz Sodertelji, vai ar autobusu 60 km uz Nortelji. šī mēnešbiļete maksā aptuveni 45 latus. un tas ir pats izdevīgākais variants cilvēkam, kurš katru dienu izmanto sab. transportu.

      Ja es Rīgā pirktu mēnešbiļeti uz visiem transportiem, summa būtu apmēram tāda pati.

      Savukārt jūsu gadījums, kad varat braukt ar vienu transportu tikai darbdienās, ir unikāls. Daudziem (ieskaitot mani) tā nesanāk. Un arī brīvdienās ir jāvar kaut kur pārvietoties. RS biļešu cenu sistēma ir absolūti nepārskatāma un neadekvāta. Mēnešbiļetes ir nesamērīgi dārgas, atsevišķu braucienu biļetes – nesamērīgi lētas.

      Es nemaz nerunāju, ka cilvēku pirktspēja Stokholmā un Rīgā dramatiski atšķiras.

      • Salīdzinājums ir absolūti korekts, manā gadījumā 35Ls par mēnešbiļeti bija absolūti lētākais variants, lai varētu pārvietoties. Un mani neinteresē, ka es par to naudu varētu aizbraukt uz arī uz dažam citām vietām, kur man nebija nekādas vajadzības braukt. Un pirms diskutēt par braukšanu brīvdienās, noderīgi ir izlasīt raksta virsrakstu. Lai salīdzinātu transportu visām mēneša dienām, tad tā arī vajadzēja uzrakstīt un to arī vajadzēja salīdzināt.

  3. Spēcīgi uzrakstīts. Bet… ir viens bet. Kaut kur mēs, kopš PSRS sabrukšanas esam iestiguši. Un, liekas, ka neviens pat necenšas neko darīt lietas labā. Tādēļ nevajag brīnīties, ka Eiropā cilvēki dzīvo tā, bet Latvijā, izrādās, dzīvojamies vēl šikāk, neskatoties uz zemajām aldziņām :)

    • Pēc PSRS sociālisma mēs vienkārši metāmies otrā galējībā, noliedzot jebkādu darbību sabiedrības labā. Ar ekstrēmo filozofiju “katrs pats savas laimes kalējs” mēs ignorējām faktu, ka pat ASV, nemaz nerunājot par Rietumeiropu, ir daudz vairāk sociālisma nekā postpadomju valstīs. Klasiskais piemērs ir progresīvā nodokļu likme, kuras pozitīvo ietekmi uz sabiedrības attīstību mēs joprojām spītīgi noliedzam. Tēlaini runājot, bez solidaritātes nekādu laimi izkalt nav iespējams, jo mūsdienu modernās tehnoloģijas nav vidusslaiku smēdes, kurās pietiek ar vienu kalēju.

      • Atbildot uz šo, varu teikt, ka, iespējams ar krievu ienākšanu Latvijā joprojām esam pieraduši, ka kāds “tur augšā” domā mūsu vietā, taču nu jau divdesmit gadi pagājuši, lai tak beidzot iemācītos domāt ar savu, ne citu oligarhu galvām. Piemēram, palasi vēsturi, pastudē kaut vai vēl pirmskara Latvijas laikus – mēs tak bijām viena no ienesīgākajām valstīm Eiropā no IK viedokļa skatoties. Tas nozīmē, ja mēs vēlamies, tad to varam atkal panākt un, jā – arī igauņus varam panākt, taču… latvietis jau pēc dabas ir slinks, lai pats sunim asti celtu… negribās jau teikt, bet sūnu ciemā dzīvojam.

      • Es tomēr teiktu, ka domāt mēs neesam pārstājuši. Visas privatizāciju shēmas un pat melnstrādnieku aplokšņu algas parāda, ka pat postpadomju cilvēks nav nekāds debesmannas gaidītājs, bet aktīvi meklē un grozās, kā izdzīvot. Problēma ir kolektīvajā apziņā vai bailēs, ka jebkura sociālā ideja ir noraidāma. Nu apmēram, kā stingrajās musulmaņu valstīs (Pakistāna utt.) tauta aktīvi noraidītu kristiešu politiķus, tāpat mēs katru sociālu ideju uztveram kā atgriešanos pie padomju sistēmas un krievu okupācijas.

  4. Ne sūda. Latvijā es nevaru atļauties aiziet uz krogu un katru vakaru izsūkt pa 0.7 lebelim jau gadus divus. Francijā un UK es to varu darīt neiespringstot par cenām. Ok, protams leišu un latgaļu retārdiem tā dzīve nav viegla, bet ko padarīsi. Šamos tāpat izmanto savi vien paši nāburgi, par 0.00002IQ smagāki.

  5. ir meli un ir statistika…, pēc statistikas mēs esam nabagi, bet reāli aplokšņu algas un ēnu ekonomika dara savu. paskatieties uz ielām jauni x5, mersedesi, visādi džipi, milzīgas savrupmājas ir ikdiena, nevienā reiropas valstī nav tik daudz šādu auto. mana alga (aploksnē nesaņemu) pēc satistikas ietilpst tajā dažu procentu 2 labāko algu intervālā LV, man pēc statistikas vajadzētu būt biezajam. bet man nav ne džipa, ne mājas kredītā, ne moča, utt. īrēju dzīvokli mikrorajonā, braucu ar 500 ls vērtu auto, protams, man nav jāiespringst un naudu benzīnam un pārtikai un varu vienreiz gadā aizbraukt kkur ārpus lv, bet pat saliekot manu mega statistisko algu ar draudzenes vidējo lv algu, mēs knapi varētu atļauties auto līzingā pa 200 ls/mēn. grozies kā gribi, cenas ir kā eiropā. maksājot nodokļus un skatoties, ka reālais labklājības līmenis nemaz neabilst statistikai, es jūtos kā zaudētājs.
    runājot par ļaunajiem investoriem, problēma, nav viņu naudā, problēma ir latviešu uzņēmēju nemākulībā, pieredzes trūkumā un īstermiņa domāšanā. es dienu dienā saskaros ar latviešu uzņēmējiem, sākot ar vienkāršiem darbiniekiem un beidzot ar uzņēmumu vadītājiem. ja tur ir latviešu kapitāls, 2/3 gadījumu mati ceļas stāvus no tā, kā tur tiek organizēts darbs un kāda ir izpratne par biznesa procesiem vispār, nav runa pat par maziem uzņēmumiem, tie ir lieli un pazīstami uzņēmumi. ārvalstu investors atnāk ar naudu, zināšanām un mērķi pelnīt ilgtermiņā, nevis kā latviešu uzņēmējs – nolaidīšu uzņēmumu bankrotā, apčakarēšu savus partnerus, uztaisīšu jaunu uzņēmumu, mani neinteresē kādu servisu sniedzu, mani darbinieki ir kājslauķi, galvenais dabūt max. piķi no uzņēmuma ārā tagad un tūlīt un pēc tam domāt, kā tālāk bīdīt biznesu.

    • Es personīgi nezinu nevienu no saviem radiniekiem, kam būtu kāda no minētajām automašīnām. Te drīzāk ir tas efekts, ka katrs, kas ir nopelnījis nedaudz naudas, grib dižoties ar x5, bet reāli viņš pat nevar iebraukt servisā, lai nomainītu izdegušu spuldzīti. Aiz dažiem iznireļiem tu vienkārši neredzi masas, kuras strādā par 200-300 Ls algu un knapi spēj savilkt galus kopā.

  6. Aldi, parskati, ludzu Kanadas cenas, letakais piens maksa $5 4 l iepakojuma, eletriba maksa 0.063 $ par KW stundu un kur menesbilete nemaksa $12, benzins sobrid amksa $1.47 litra. Izskatas pec demagogijas, ari tad, kad tu tur biji tadu cenu nebija, piens taja laika 4l iepakojuma maksaja $3.99, un tolaik benzins maksaja $1.15 litra, elektribas cena nav mainijusies.

  7. aldis hofmanis

    Tie cipari, ko tu redzi, nav cena latos, litos vai dolaros. Tās ir stundas, cik tev jāstrādā, lai konkrēto preci vai pakalpojumu nopirktu. Turklāt pienam tika ņemta vidējā aptuvenā cena, savukārt sabiedriskajam transportam – viena brauciena regulāra cena. Kā jau minēju, katrā valstī uz vietas dzīvojot var atrast, izdevīgāko risinājumu. Es runāju par tendenci.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>