Category Archives: stāstiņi

sodīt nedrīkst audzināt


Pie pusdienām iznāca ieskatīties Lauku Avīzē Latvijas Avīzē un NRA, tur bija stāsts par CSDD, ātrumu, kas nogalina, radariem, kas pelna un divu ekspertu viedokļi. Īsi sakot – CSDD aizstāv viedokli, ka jābrauc lēnām, ka visas nelaimes uz ceļa rodas no +10km/h, savukārt eksperti uzskata, ka tā ir pārlieku aizraušanās ar Skandināvijas skolu ceļu satiksmes negadījumu izskaušanā, ka tas ir negodīgi attiecībā pret auto īpašniekiem, kā arī daudzos gadījumos soda preventīvais raksturs pazūd (piemēram, ja nosodīta ir uzņēmuma automašīna, tad vadītājs var pat vispār neuzzināt par soda esamību). Tad atcerējos vienu mācību, kuru saņēmu braukalējoties apkārt pa Spānijas un Portugāles laukiem. Tas bija vēl treknajos gados, kad vēl varēja katru pavasari un rudeni aizšaut pasauli apskatīt, tā nu noīrējām auto un laidām, kur acis rāda. :) Jāatzīst, ka spāņu braukšanas manieres man, Latvijā dzīvojošam un daudz ko pieredzējušam, likās visai ekstravagantas. Precīzāk, brauc viņi kā Šūmahera vectētiņi. Ātri, pārgalvīgi, mugura bij’ slapja, gandrīz kā autoskolas eksāmenu liekot vai pirmo reizi uzbraucot uz LosAngeles 8 joslu autostrādes, kur visi spoguli pie spoguļa mauc uz 100. Tikai tur ātrumu mēra jūdzēs:)
Tātad, Spānijā brauc ātri. Savukārt, pie apdzīvoto vietu sākuma visur ir zīme, kas brīdina par fotradaru un pēc brītiņa luksofors. Iebrauc ciematiņā par ātru – radars tevi nopeilē un ieslēdz luksoforā sarkano gaismu. Tad nu tu atstāvi kādas 40 sekundes pie pilnīgi tukša ceļa. Jāatzīst, pēc kādām 2 – 3 reizēm ar Latvijā ierasto +10 km/h  vairs negribējās stāvēt un apdzīvoto vietu sākumu norādošās zīmes pamanīju diezgan labi.
Saprotu, ka šāds risinājums tikai prasa izmaksas, bet budžetā nekādu naudu neienes. Bet tad, lūdzu, vajadzētu skaidri un gaiši definēt –  ceļu policija un CSDD nodarbojas ar budžeta robu lāpīšanu un tam nav nekāda sakara ar drošību uz ceļiem vai autobraucēju disciplīnas uzlabošanu. Manuprāt, braukšanas kultūra un nelaimes gadījumu statisktika uzlabotos vairākkārtīgi, ja tiktu izskausti cēloņi, nevis mēs cīnītos ar sekām.
P.S. Paldies Qued par komentāru, tādēļ izmainīju virsrakstu. Komatus salieciet paši:)

cik daudz man ir jāstrādā, lai aizbrauktu uz darbu?

Rakstot iepriekšējo rakstiņu par nodokļiem, intereses pēc sāku mest kopā preču un pakalpojumu cenas dažādās valstīs. Tad iedomājos paskatīties kā tad tas izskatās minimālās algas kontekstā. Un, ziniet, sūdīgi izskatās. Latvijā izrādās ir ne tikai lieli nodokļi, bet arī mazas algas un Eiropas cenas. Kā arī – slavenais minimālās algas direktoriņš nu toč nevar atļauties dzīvot 2 istabu dzīvoklī, kur nu vēl braukt ar Mercedesu un iet uz kino.


Tātad, lai es visu mēnesi nokļūtu darbā un atpakaļ mājās, tad man  ar minimālo algu sanāk strādāt gandrīz 2,5 dienas, kurpretī Francijā tās ir tikai 4 darba stundas, bet Vankūverā – sešas. Ar pilnas slodzes minimālo algu Vankūverā vai Parīzē pēc dzīvokļa īres maksājuma es varēšu atļauties vēl paēst, Rīgā es palikšu parādā. Elektrība arī mums ir viena no dārgākajām, bet benzīna bākai mums jāstrādā četrarpus reizes ilgāk kā Parīzē un gandrīz 8x ilgāk kā Vankūverā. Diez par kādu dzīves līmeņa celšanos runā mūsu premjers? Vai tiešām nākamajos gados tiks dubultota minimālā alga? :)

P.S. es ņēmu vidējās cenas, lai saprastu tendenci, pilnīgi iespējams, ka kaut kur, kaut ko var atrast lētāk un ietaupīt.

gribu ekspresi


Atceros, tajos laikos, kad saldējums garšoja pēc saldējuma un 32. autobuss brauca tur, kur tam jābrauc (uz Juglu), tad bija vairāki eksprešu autobusi. Pieturēja ik pa 4 -5 pieturām un aizveda līdz centram kudīš ātrāk. Tad nu tāds būtu mans 10. ieteikums Ušakovam, kā uzlabot Rīgas Satiksmes darbu (pirmie deviņi šeit) – garajos maršrutos (Jugla, Purvciems, Pļavinieki, Vecmīlgrāvis, Bolderāja, Imanta, Ziepniekkalns, Maskačka un, jā, protams, Lidosta)  palaižam eksprešus. Tas, komplektā ar jaunajām sabiedriskā transporta joslām, manuprāt, strādātu labi. Un vēl – tas PSRS atavisms, maksa par bagāžu ir jālikvidē. It īpaši maršrutā uz lidostu. Citādāk RS pēc tāda kopuzņēmuma ar Ryanair izskatās:)

pasta pārsteigumi


Es esmu par lietu vienkāršību un mazāku birokrātiju, taču Latvijas pasts šodien mani pārsteidza. Tā kā šodien pastkastītē bija iebiris aicinājums izņemt sengaidītu grāmatu paciņu no Amazon, tad steigšus sapakojos un nepacietīgi devos paciņu saņemt. Kopš pasūtījuma izdarīšanas brīža jau bija pagājuši tuvu pie 2 mēneši, tādēļ ar Amazon biju sācis pārrunas par sūtījuma aizvietošanu, tādēļ bija liels prieks, ka nebūs jāgaida vēl kāds mēnesis. Nu ko, ierodos pasta nodaļā, tur viss jauns, svaigi izremontēts, meitenes smaidīgas, tik plaukti tādi patukši, savādāk varētu teikt – kā ārzemēs. :) Iedodu meitenei lapiņu, viņa brīdi rakājas sūtījumu čupiņā, un iedod man vienu kastīti – lūdzu. Un tas viss? Seko atbilde, ka jā, jo tā esot parastā bandrole. Nopētu kasti, tur kautkāda lapiņa uzlīmēta, ka sūtījums neesot gājis pasta kastītē. Meitene laikam jūt, ka kaut kas nav tā, saka:
– Tā ir pasta informācija, ka nav varēts Jums piegādāt mājās. Jums šis ir otrais aicinājums.
– Mjā, bet šis ir pirmais, ko redzu, nē, nē nekas traks, es tik brīnos, ka neesmu iepriekš neko saņēmis.
– Jā, iespējams, pastnieks līdz jums nemaz nav ticis…
Labi. Tajā brīdī galvā sāk urķēties – hmmm, man pat pasi neprasīja, kuru speciāli atradu un paņēmu līdz, biju dzirdējis, ka savādāk sūtījumus nedodot. Loģisks secinājums – sūtījumu varēja izņemt jebkurš. Tad atcerējos Rudaka aicinājumu ziņot par nepiegādātajiem sūtījumiem un palika skumīgi. Acīmredzot, laba menedžmenta un sistēmas trūkums ir vispārēja slimība, ne tikai Rīgas Satiksmes jautājums.
P.S. Jā, paciņa bija saplēsta. Tieši tāpat kā šim puisim.

apklusiniet taču to idiotu!

Restorānu biznesā ir nerakstīts likums – ar klientiem zālē nevajag strīdēties. Vai pēc iespējas mazāk vai nemanāmāk, jo, ļaujot klientam ilgāku laiku publiski paust savu neapmierinātību, pārējie restorāna apmeklētāji kļūst par nepatīkamā incidenta lieciniekiem un tas var ietekmēt viņu lēmumu apmeklēt šo iestādi vēlreiz. Līdz ar sociālo tīklu (twiter, facebook, blogu un tml) rašanos un dažādu biznesu pārstāvju iesaistīšanos šajā komunikāciju spēlē, da jebkurš bizness ir kļuvis par tādu pašu atvērtu ruporu neapmierinātu klientu izpausmēm. Protams, jāņem vērā arī latviešu mentalitātes īpatnības – esam kritiski, noliedzoši, tīksmināmies par citu neveiksmēm (protams ar patīkamiem izņēmumiem), tādēļ šāda  veida komunikācijas sēkla parasti krīt auglīgā augsnē. 
Pirms pāris dienām es uzsāku sava veida eksperimentu par sociālo tīklu spēku un mobilo operatoru reakciju uz kritiku vai provokācijām. Ko es panācu? Patiesībā neko. Labi, formāli reakcija bija, pat no TELE 2 puses, lai arī pēc īpaša uzaicinājuma. Vai es panācu sākuma vēlamo  uzstādījumu (rēķinu līdz 15 ls mēnesī un patiešām ĪSTU subsidēto telefonu, nevis telefonu uz nomaksu)? Nē, operatori visādi centās mani pārliecināt, ka 75 santīmu atlaide vienam rēķinam ir tas, ko esmu nopelnījis pēc gandrīz 10 gadu maksāšanas LMT vai arī Bites visu-varam-sarunāt, tikai nāciet un runāsim. Tik neviens nedzirdēja vai negribēja redzēt sākuma uzstādījumus. 
Pārrunājot lietu ar paziņām sociālajos tīklos vai tuviniekiem, man tika vaicāts, vai nevajagot iedot LMT mārketinga vadītāja Normunda Zalpētera numuru, kādas ir iespējas visiem pāriet no viena tīkla uz otru, lai ieekonomētu uz savstarpējām sarunām, izkruķīties, lai tomēr man palīdzētu izkārtot vēlamo. Tad es sapratu divas lietas – labu un sliktu. Mēs, lielākā mūsu sabiedrības daļa padomju laikos ir iemācīta izkruķīties, izfiškot kā panākt vēlamo rezultātu.  Tā būtu tā labā. Bet sliktā ir tā, ka, piemēram, tāds LMT veģetē uz šim sabiedrības prasmēm, jo patiesībā tas būtu mārketinga un pārdošanas daļas uzdevums – panākt, lai klienta vajadzības ir piepildītas, lai klients ir apmierināts. Nezinu gan, vai šāda strausa politika šajā situācijā un sociālo tīklu laikmetā ir pareizā, ja es būtu LMT vietā, tad darbotos pēc augstākminētiem restorāna principiem – apklusinām takš to idiotu, lai nesarodas pārāk daudz līdzskrējēju. Vai Bites vietā – dabūt lojālu klientu uz 2 gadiem, kurš maksā rēķinus un poteciāli var pārvākt vēl bariņu ar cilvēkiem – tas tomēr ir viena telefona vērts.
Kā jums liekas, vajag vai nevajag to idotu apklusināt?

brīdi pēc tam

man nevajag to brīdi, kad es tevi ieraudzīju. man nevajag to brīdi, kad satiekamies. mēs varam satikties un runāt un runāt, un runāt, bet man to nevajag. man nevajag to brīdi, kad visi kopā latviski kautrīgi dziedam jāņudziesmas, vācam kartupeļus vai gatavojam brokastis. man nevajag to brīdi, kad tevi skūpstu vai mīlējos. man vajag to brīdi pēc tam – kad liekas, ka pasaule ir apstājusies un laimes sajūta pārņem kā neuzbāzīgs, bet reizē tuvs un pazīstams tavu smaržu mākonis. kad saule ir norietējusi, bet tu vēl kavējies atmiņās par burvīgo dienu un gaidi nākamo.
Hofmaņa pasakām resursu inventarizācija un radošā pauze. Tas arī kaut kad beigsies. Uz tikšanos!

robot kirdikuna. part II

TĀ diena sākās lieliski. Pat vairāk kā lieliski – aizdomājies par pēcpusdienas tikšanos un Unas krūšu galiem, Jurģis nepamanīja sarkano gaismu un lempīgu baļķuvedēju, viņa lielais lepnums – Porshe 911 bija nelietojams. Pats gan tika cauri ar nobrāztu pieri un ožamo spirtu pie deguna. Divas stundas piespiedu draudzības ar policiju un vienīgais, kas turēja Jurģi rāmjos, bija doma par soliņu Mežaparkā netālu no krematorijas. Tomēr Jurģim kremta, ka būs jaizvelk no garāžas, reti lietotais skaistulis Nissan 350Z, bet meitenes nekad nebija sapratušas šī auto vērtību. Viņam ļoti kremta, ka viņas saukāja to par neizdevušos porši vai vēl vairāk – saskatīja līdzību ar Audi TT. Ikreiz, kad Jurģis uzlūkoja šī auto plūdlīniju formas,  kad iesēdās sportiskajos sēdekļos, kad uzspieda gāzes pedāli, viņā atgriezās dzīvība. Cik reizes viņš bija sēdējis uz tukšās Tallinas šosejas un mēģinājis saņemties tā kārtīgi uzraļļot… Taču vienmēr veselais saprāts viņā ņēma virsroku un Jurģis kā apsaukts kucēns lēnām čunčināja uz Rīgu.
Viņš nomazgājās, uzvilka jaunu kreklu, sasmaržojās uzsmaidīja sev spogulī un brauca uz savu pirmo randiņu 4 gadu laikā. Viņš bija nopircis puķes, nē, ne rozes, tas būtu banāli, viņš tāds negribēja būt, tādēļ uz blakus sēdekļa smaržoja balts frēziju pušķis. Viņu uzbudināja frēziju saldā un spēcīgā smarža. Jeb tomēr tās bija Unas lieliskās krūtis? Viņš paskatījās pulkstenī – vēl 20 minūtes, viņš bija par ātru. Nolicis mašīnu pie kapu puķu pārdevējām, Jurģis nolēma līdz krematorijai iet ar kājām, vismaz vēlāk būs iemesls kopīgai garākai pastaigai. Saule sildīja un viņam ātri palika karsti no straujās gaitas. Eh, nepaņēmu dzeramo līdzi, Jurģis nosodījās, apsēžoties uz sarunātā soliņa. Bija jāgaida vēl 10 minūtes un Jurģi apņēma patīkams pēcpusdienas snaudulis.

 

robot kirdikuna. part I

Jurģis bija vientuļš. Jurģis līdz mielēm apzinājas savu vientulību. Viņam vakaros nebija ar ko iedzert alu, nu tādi paziņas, čomi ar ko iziet ielās un paklaiņot, patriekt, viņam pat nebija neviena, kam piezvanīt un parunāties grūtā brīdī. Māsai takš nezvanīs. Viņam jau bija 28. Jurģis nosmaidīja, jā, jā, pulksteņi tikšķ, laiks uz vietas nestāv, bet nu viņš vismaz ir vīrietis, viņam vēl vismaz 15 gadi… Bet, nu kaut kas jādara – kārtējā vientuļajā piektdienas vakarā, kad viņam bija jānoskatās uz lejā līksmojošajiem jauniešiem Tērbatas ielā, viņš piereģistrējās kaut kādā online iepazīšanās dienestā. Kur viņš bija dabūjis adresi, viņš neatcerējās, toties darbadienu vakaros, savā klusajā un tukšajā birojā sēžot, viņš bieži bija aplūkojis meiteņu fotogrāfijas, kuras arī esot vientuļas, gribot iepazīties un dažas pat bija ar mieru tikai seksam. Tas Jurģim patika. Viņš vēl nejutās gatavs nedz kopdzīvei, nedz bērniem, nedz arī vēlējās zaudēt savu brīvību, kaut arī ne tik ļoti saldo.
Viņš ielika fotogrāfiju, kurā ir redzams saulesbrillēs un tādā griezienā, ka pat mamma viņu nepazītu. Foto bija uzņemts Madeiras salā, viņam matos bija iepīti eksotiski ziedi un vieglais krekliņš vairāk izcēla kā notušēja Jurģa muskuļoto torsu. Ar patiku vēlreiz aplūkojis bildi, viņš nospieda pogu APSTIPRINĀT. Tā. Tas nu ir darīts. Tagad tik jāiztīra zobi un jāiet gulēt. Cerams, ka rīt no rīta būs kāda vēstulīte.  Bet jaunā e-pasta skaņa atskanēja jau pēc minūtes. Jurģis tāpat – pilnu muti ar zobu pastu pielēkšoja pie smalkā iMaca. Jā, tur viņu uzrunāja Una. Una Kirdika. Teicās, ka viņai esot garlaicīgi, vai viņš, tāds skaistulis,  negribot parunāties. Jurģis, jaunības dienu trakulību rūdīts, nepalika komplimentu parādā, slavināja zilās acis un juteklīgās lūpas. Jurģis sajutās gandarīts. Vakars bija izdevies. Viņš joprojām ir vīrietis, viņš joprojām patika meitenēm! Aizrikšojis uz virtuvi pēc baltā vīna glāzes, nosēdās gaidīt atbildi. Kompīša pulkstenis skaitīja sekundes. Jurģis skaitīja vīna malkus. Nepacietīgi, trīcošiem pirkstiem viņš ik sekundi spieda refresh pogu. Vēstule ieleca kompītī, pat nepaspējot atskanēt skaņas signālam. Tur bija tikai viņas bilde, viņas bilde ļoti knapā apģērbā. Viņa izskatījās lieliski. Maiga, zīžaina āda, perfektas proporcijas un izteiksmīgas krūtis, kuras slēpa, vai drīzāk centās noslēpt viegli caurspīdīgs krūšturītis. To nu gan Jurģis nebija gaidījis. Neviena paša vārda, tikai kārdinoša bilde. Vai viņam arī būtu jāsūta bilde? Jeb kaut kas jāuzraksta? Mute Jurģim bija izkaltusi, aizgāja otrā vīna glāze. Zalpom. Nu, tu esi ļoti skaista, kārdinoša bildīte, kas tad tev prātā, ja šādas bildes sūti, kur tu vispār esi un kāpēc tieši es? – Jurģa neizpratne, apjukums un uztraukums izlauzās rakstīto vārdu plūdos. Viņš attapās tikai pēc nākamās glāzes zalpom. Pat nevar teikt, ka attapās, jo domas plosījās kā trakas. Ko viņš vispār dara? Viņam mieru nedeva atsūtītā fotogrāfija, gandrīz nojaušamie krūšu gali un tiešais, koķetais acu skatiens.
Tālāk sekoja iepazīšanās, dzīvesvietu noskaidrošana, izrādījās Una dzīvoja otrā pilsētas malā, netālu no Mežaparka krematorijas. Jurģis pat pajokoja, ka pēc nāves viņai nebūs citas izvēles kā kremēties, uz ko sekoja Unas smaidiņš ar piebildi – already done.
Viņi sarunāja satikties pēc 5 dienu intensīvas sarakstes. Turpat Mežaparkā, netālu no viņas mājas uz soliņa pie Krematorijas.

Šķiršanās un investīcijas


Braukt ar sabiedrisko transportu ir zaļi un moderni. Turklāt tas patiesi nāk par labu Jūsu veselībai. Smiekli taču pagarina mūžu un uzlabo veselību. Braucot sabiedriskajā transportā, cilvēki nu nekādīgi nav iemācījušies nodalīt savas privātās dzīves, viņi tās izliek uz paplātes, citiem baudīšanai. Nav iemācījušies nelietot mobilos telefonus, bet, ja tomēr runā, tad vismaz neapspriest ļoti personīgas lietas. Tā piemēram esmu pret savu gribu iekļuvis ģimenes strīdā, kura rezultāts ir šķiršanās brīdinājums. Kāda ap 20 – 25 gadus veca jaunkundze broņīja savu otro pusīti:

- Klausies, tev ir jāsaprot, ka tev tika dota pēdējā iespēja, tev tagad būtu  jābūt no zvana līdz zvanam klāt. Cikos tev tur sākās?
– …
– Nu un cikos tad beigsies?
– …
– Nu tad zini, ka , ja tu nebūsi, tad viss cauri! Man tas ir apnicis!
– …  …. ….
– Nu bļin, ko tu vispār atļaujies, tu zini cik tālu tu esi aizgājis! Viss!

Pasažieri – kā nu kurš, cits ieraujās cepurē, cits bezkaislīgi skatās pa logu, citam mūzikas austiņās,  savstarpēji pazīstamie neslēpj smīnus. Klausule tiek nolikta. Bet ne uz ilgu laiku, ir citas svarīgas sarunas priekšā – jābīda bizness. Tika iztaujāts sarunas partneris par investīcijām, par to drošumu, cik ļoti viņš uzticas konkrētajam džekam un sarunas noslēgumā, pēc diezgan ilgas džeka īpašību uzskaites un aprunāšanas, liekas darījums tika atcelts. Reāli nenoverņījās. Es kanpi valdījos. Nu labi, atzīšos ik pa brīdim iespurdzos, tāpēc meitene sāka aizdomīgi uz mani skatīties un runātos griezās prom uz loga pusi.
Drīz pēc tam atskanēja diezgan zīmīgs troksnis. Sieviete gados, kura sēdēja man otrā pusē bija atvērusi alus bundžiņu un mierīgi malkoja Aldarīti. Ilgi nebija jāgaida, lai arī viņa izpaustos. Pa visu salonu atskanēja Nokia tune un izklaides varēja turpināties:
– Oi man bija tik slikti. Domāju, ka galus atdošu.
– …
– Nē, es nezinu no kā. Bija jau traki, jā.
– …
– Es domāju, ka tas bija no tā, ka es sasvīdusi izgāju ārā.

Savukārt es domāju, ka es neizturēšu. Tas ir tik skaisti, tas ir tik jauki. Dzīve iegūst pavisam citas krāsas un tu saproti, ka neesi viens. Mūsu ir daudz, tik daudz, mēs visi kopā šķiramies, pārrunājam vakardienas ballītes un darba lietas. Ziniet, man patīk.

P.S. Arī šo te es rakstu braucot 55 autobusā. Ko tik vien nevar tai sabiedriskajā darīt, eu, pag, man zvana telefons…

 

 

nedēļa mūža garumā. III daļa.

Jurģi ievietoja blakus palātā. Diagnoze bija gara un sarežģīta, vienīgais, ko viņš saprata – būs vismaz nedēļu te jāguļ, jāatpūtina nervi. Blakus tēvam. Šad tad atnāca Elza, atnesa viņa iemīļotos mango vai avokado, citādi slimnīcas ēdiens bija neizturams. Katru vakaru, pēc kopīgas Panorāmas noskatīšanās, viņi ar tēvu sēdēja un klusēja. Jau piekto vakaru viņiem nebija ko teikt. Un nevar teikt, ka klusums bija neveikls. Tas vienkārši bija. Tieši tāpat kā baltās sienas, mūžīgi skrienošās māsiņas vai pīkstošie aparāti. Un visuresošā nāves smarža. Jurģis jau kuro vakaru domāja par to dzimumzīmīti starp krūtīm, bet šī māsiņa vair nebija rādījusies. Viņš vispār viņu nekad nebija redzējis, savukārt tēvs apgalvo, ka pats nelabais esot atnācis viņam pakaļ, tikai Jurģis esot viņam iztraucējis, skaitot Bībeli. Kurš no viņiem abiem jūk prātā, tas vēl jānoskaidro.
Tēvs iekrekstējās un turpināja, it kā nebūtu bijusi vairāku dienu pauze: Pēc tam es trīs gadus nevarēju atrast sevi, es dzēru, es mīlēju sievietes, es klaiņoju pa pasauli, bet visur man sekoja Linda. Visas sievietes, ko esmu mīlējis, visas viņas ir bijušas ar Lindas seju. Es muku, es plosīju sevi, es sadegu un augšāmcēlos, es skrēju, plosījos, es gulēju bezspēkā un biju gatvs nogalināt ikvienu, kas pietuvosies, es solījos nedomāt, bet es domāju diennaktīm, es strādāju raktuvēs, es aplaupīju vientuļas mūķenes, nokļuvu uz kuģa un  aizbraucu uz Āfriku. Tad vīrs frakā sameklēja mani Marokā. Es biju sapīpējies opiju, es biju gatavs izrēķināties ar dzīvi, bet viņš mani atturēja – Šī nedēļa ir tava. Neviens, neviena dzīva vai nedzīva dvēsele tev viņu neatņems. Linda uz mūžiem ir tava, bija un paliks. Ej. Ej!
Tēvs pieklusa un Jurģis domāja par savu dzīvi –  izmantotajām un pazaudētajām iespējām.
– Dēls, tā bija viena trakoti laba nedēļa, tēvs nočukstēja un aizvēra acis.