Category Archives: stāstiņi

sniegpulkstenīši

s_dsc_1416rsFoto: no šejienes. 

Par sniegpulkstenīšiem viens mans paziņa sauc ziemā kupenās guļošos cilvēkus. Viņš saka, ka viņam ziemās ir izstrādājies paradums čekot ceļa malas ar perifēro redzi, esot kādus 4 – 5 izglābis.
Šodien es gan nekur nebraucu, bet gan nācu mājās. Bija dienas vidus, spīdēja saule un gaiss bija pavasarīgs. Bet pie manas mājas bija atlūzis viens tāds sniegpulkstenītis. Uz maniem mēģinājumiem pamodināt nereaģē, tādēļ saucu ātros. Viss notiek ātri, drīz būšot, tik lūdz sagaidīt mašīnu. Labi, nosaku, ka ārā nav vasara, bet gaidu. Un intereses pēc vēroju garāmejošo cilvēku reakciju. Garām pagāja 15 cilvēki, pabrauca gan municipāļi, gan Valsts Policijas busiņš, bet neviens, neviens no visiem nedz apstājās, ne kā savādāk mēģināja tam guļošajam cilvēkam palīdzēt. Skumīgi. Vien ceru, ka tā bija sagadīšanās.
Nedod Dievs, man kādreiz kaut kur nokrist vai paliks slikti ar sirdi.

ir 2012. gads


Neskatoties uz visu politisko fonu, man patīk šībrīža Rīgas Dome. Protams, es neko nezinu (un patiesībā arī negribu zināt) par rebām un otkatiem, bet tas kā RD  pamazām un pamatīgi sakārto infrastruktūru (lasi – rīdzinieku ikdienas dzīvi) un izvairās no nevajadzīgiem skandāliem, ne tā kā priekšgājēji, man patīk. Var jau teikt, ka Nils Ušakovs ir tāds vai šitāds, bet zināmu kārtību RD viņš ir ieviesis. Taču, joprojām ir lietas, kuras der RD atgādināt. Piemēram to, ka  ir 2012. gads. Ka Latvijā, LMT tīklā viedtālruņu skaits esot sasniedzis 150 000, tātad var pieņemt, ka pārējos tīklos ir līdzīgs skaits arī ir līdzīgs. Ka pakalpojumu mobilās apmaksas kompānijai Mobilly jau aptuveni gadu stāv izstrādāta ērta aplikācija iPhone un Android telefoniem, lai ar diviem – trim klikšķiem varētu apmaksāt par auto novietošanu Rīgas autostāvvietās. Tas būtu nenoliedzami ērtāk kā čakarēties ar so oldschool īsziņām, gadījumos, kad nav skaidras naudas. Kas traucē? Traucē tas, ka Rīgas Domes saistošajos noteikumos nr. tāds un tāds nav ierakstīti daži vārdi: apmaksa iespējama izmantojot mobilās aplikācijas vai elektroniski.
Ir 2012. gads un viedtālruņus Latvijā lieto ap 300 000 cilvēku. Tā ir ievērojama auditorija un uzlabot pakalpojuma kvalitāti tik lielai lietotāju grupai būtu tikai esošās RD interesēs, tāpat kā piešķirt brīvbiļetes skolniekiem pilsētas transportā.
Jāatzīst, ka par šo jautājumu es nerunāju pirmo reizi. Laikā, kad sniedzu konsultācijas Rīgas Satiksmei, šī bija viena no lietām, kuru ieteicu uzlabot. Ir pagājis pusgads un rezultātu nav. Vai tiešām Rīgas Dome dzīvo vēl 2001. gadā? 

ledenes

Viņai bija 18, kad viņa iedziedāja šo naivo dziesmiņu par Anniju, kurai patīk sūkāt ledenes. Kad viņa nedaudz paaugās un saprata dziesmas teksta dubultjēgu, viņa esot bijusi ļoti dusmīga uz Seržu Geinsbūru un uz visu pasauli – nedēļu slēpusies (katram francūzim taču ir kāda skaista muižiņa laukos, kur pazust, it īpaši, ja esi uzvarējis eirovīzijas konkursu pirms gada) un atteikusies kontaktēties ar jebkādu cilvēcisku būtni. Tā jau ir – jābūt uzmanīgiem ar dziesmu tekstiem, nekad nevar zināt, ko domājis teksta autors :) .
Iepazīstieties – France Gall un Serge Gainsbourg!

Šeit arī dziesmas klipiņš.

Šeit tīmeklī tulkojums angļu valodā:
Annie likes lollipops,
Aniseed lollipops
Annie’s aniseed lollipops
Give her kisses
An aniseed taste.

And when the barley sugar,
Perfumed with aniseed,
Slides down Annie’s throat
She is in paradise.

For a few pennies
Annie,
Gets her aniseed lollipops.
They have the colour of her eyes,
The colour of happy days.

When on her tongue
Just a small stick remains,
She jumps to her feet
And returns to the drugstore.
For a few pennies
Annie,
Gets her aniseed lollipops.

jurģi jāņos ziemassvētkos


Kamēr Ziemassvētkos varējām dziedāt seno dziesmu par sidrabiņa lietiņu, Hofmanis gatavojās Jurģiem. Tātad Hofmaņa pasakas šajos ziemassvētkos atrada savas mājas un tagad to adrese būs hofmaņapasakas.lv . Tagad tik Hofmanim pašam jāatrod mājas, tad jau visi būs pie vietas:)
Vienu neērtību gan būšu sagadājis tiem, kuri ir pierakstījušies uz pasaku piegādi mājās, t.i. epastā –  tiem atvainojos par sagādātajām neērtībām un lūdzu reģistrēties vēlreiz, izmantojot formu labajā malā. Tagad 2 gadus apsolos nemainīt mājvietu pasakām.
P.S. mega-hiper-giga-paldies Signim. Viņš zin, ko dara un dara to ātri:)

Armēnijas konjaka dienasgrāmata


Uz Armēniju mēs devāmies astoņi, lai cita starpā smaržotu, dzertu un baudītu sarunas konjaka klātbūtnē. Armēnijā vietējo konjaku dzer ūdens vietā. Un vairāk kā ūdeni. Un ne tikai Araratu, ko arī vietējie atzīst par labu esam, ir arī citas, labas un ne tik labas altenatīvas, piemēram, šī pudele 5gadīgā Armvir (bildē labajā pusē, cena ap 4 Ls), arī 7gadu Arma (4-6 Ls) nebija zemē metama:

 Dažiem patika, dažiem bija par saldu. Shiraz, konjaks par godu slavenam dzejniekam, arī dēvēts viņa vārdā (ap 5-7 Ls, 0,5L):

Iemūžināts saldais Shiraz un Noslēpumains Armēņu konjaks bez nosaukuma latviešu, angļu vai krievu valodās, kurš arī bija labs (4-5Ls). Meklēt pēc īpašās pudeles formas.

10 gadīgā Arma (4 – 9Ls, kā kurā veikalā), ņam, ņam, ņam…

Bija arī konjaki, kuros nācās vilties. Noi Araspel (ap5-7Ls):

Kaut gan vilšanās bija tikai salīdzinot ar citiem konjakiem, jo sākumā dzertais A-Raz-Pel nemaz arī nelikās zemē metams :)
Neskatoties uz skaisto pudeli, šis, liekas bija visnegaršīgākais. Hayat, 5 gadi, (ap 5Ls) :

Un tad, protams, seko vesela rinda Araratu. 5 gadi, 6 gadi, 7, 10, 15, 20… Cenas – ap 9 – 10 Ls par 5 gadīgo, 10-11 par 6 gadīgo, līdz pat 35 – 45 Ls par 20gadīgo Ararat Nairi, kurš arī pamanījās izmukt no bildēšanās sesijas. :)





Pēc Paradžanova muzeja apmeklējuma palaidām pa riņķi savu 5* konjaciņu, piedāvājām arī atvadīties iznākušajiem muzeja darbiniekiem, uz ko sekoja: (ar armēņu akcentu) Ты положи в сумку свой напиток. Мы вас угастим настоящим коняком. Un sekoja 2 pudeles šī, kā arī granātābolu šnabītis:

 Daži konjaki izvairījā no bildēšanās, daži tika baudīti vairākkārt, bet neapšaubāmi garšīgākais ir Nairi. Bet tādai ikdienas dzeršanai pilnīgi mierīgi var izvēlēties 10 gadīgu Arma vai 5* Armvir, kurš arī bija mūsu topu līderis ar 3 vai 4 pirkšanas reizēm. Arī nākamā gada mērķis uzstādīts, arī baudāmais materiāls būs pavisam cits. Bet tas jau stāsts citai reizei, priekā:)

4. vara, atbildība un neatkarība

Kad es vēl mācījos žurnālistos, tad vēl vecās žurnālistikas kalves pasniedzēji mums, zaļajiem gurķiem, visu laiku mēģināja ieborēt, ka mediji ir 4. vara un ka žurnālistiem (medijiem)  ir jābūt neatkarīgiem un neitrāliem, ka galvenais uzdevums ir informēt un izglītot, ka fakti ir jāpārbauda.  Acīmredzot vispārējā prakse un naudas vara ir izdarījusi korekcijas arī šajā paradigmā, viss viens par kuru no medijiem, lai mēs runātu. Par ko es? Uzmanīgi paskatieties uz informatīvo telpu visapkārt, mēginiet atcerēties tās attīstību un vēsturi 20 gadu garumā, iespējams, ka arī Jums būs ko teikt. Sāksim kaut vai ar to pašu Dienu – visu cieņu Ēlertes kundzei par vismaz kaut kādu žurnālistikas standartu turēšanu, taču zināma pozicionēšanās bija jūtama pirms katrām vēlēšanām. Tad glābējs bija Šķēle un TP, pēc tam Repše, JL, vēlāk, Vienotība. Gan ar fotogrāfiju izvēli, gan ar avīžu ievadrakstiem un pirmajām lapām pamatīgi tika ietekmēta (es pat teiktu skarbāk – vēlētāji tika histēriski baidīti) vēlētāju izvēle. Arī Ventspils rupors NRA nekad nav slēpusi savu īpašnieku un maizes tēvu pozīciju. IR arī konkrēti aģitē un aģitēja par Vienotību. Radio SWH, šobrīd arī Radio101 – kurš maksā, par un ar tiem runā.  LTV  uz debatēm aicina tikai daļu no vēlēšanās startējošajām partijām. Par krievu medijiem esmu mazāk informēts, bet cik ir sanācis saskarties, tad, protams, ir jūtams, no kurienes vējš pūš.
Starp citu, gadījums ar radio 101 ir visai smalks: radio ar lielu pompu izsludinājuši politiskās debates darba dienās 45 mnūšu garumā. Šobrīd jau ir bijušas 4 debašu reizes un visās no tām viena debatētāju puse ir bijusi ZZS. Vai tas neizskatās pēc slēptās reklāmas? Tieši šādu jautājumu uzdevu Ivo Kiršblatam, kurš ir debašu vadītājs, atbilde bija šāda: 

Savukārt, Zane Peneze, radio ziņu žurnāliste, kura strādājusi gan Panorāmā, gan neatkarīgajā pētnieciskās žurnālistikas raidījumā Nekā Personīga un  visai skarbi izteicās par žurnālistu aktivitāti pirms vēlēšanām, solīja uzzināt, kas notiek, bet pagaidām nekādu atbilžu nav. Es šobrīd nemaz vairs nerunāju par vienlīdzīgām tiesībām visām kandidējošām partijām, protams, Latvijā tā būtu utopija. Bet šobrīd, izskatās, ka radio 101, deklarējot, ka ir neatkarīgs medijs, man kā klausītājam melo.
Lai nebūtu tā, ka viss ir melns un viss ir slikti, tad uzslavēšu Latvijas Radio – šeit patiešām var just vēl veco žurnālistu rūdījumu un attieksmi pret procesiem Latvijā.
Katrā ziņā, vērojot mediju attieksmi pret politiskiem procesiem Latvijā, var novērot  bezatbildību, nekompetenci, slinkumu un tam visam pāri – naudas vara. Izskatās, ka 4. vara ir padevusies. Un tas skumdina.

P.S. Šodien (7. sept.)  sarunās radio cilvēkiem saņēmu apliecinājumu, ka politiskās debates radio 101 neesot ZZS apmaksātas. Tad redzēs. Ja Pēdējā partija saņems uzaicinājumu vismaz uz 2 debatēm, būs vien jātic.
P.P.S. Parunājot ar mediju vides cilvēkiem par šo gadījumu, atklājās diezgan interesanta aina – visi iesaistītie cilvēki runāja tikai off the record,  atzina, ka Radio 101 esot kaut kā saistīts ar Ventspils (tātad ZZS) cilvēkiem un ka gluži tīra tā lieta neesot. Bet nu – pie rokas neviens neesot pieķerts, līgumu, protams, protams, ka nav un nebūs. Tikai – ja tās bija politiskās diskusijas, tad kāpēc no 8 reizēm vismaz 6, kuras dzirdēju, bija ZZS cilvēki, plus visa diskusija tiek publicēta NRA lielā atvērumā? Katrā ziņā gan Providus, gan KNAB esot ieinteresējušies par šo darījumu. Par kādu jaunu politiku mēs runājam, ja sargsuņi ir piejaucēti?

b%^*dj, v kamere osa!

Neliels smaids par divkosību – mēs visi esam cilvēki, vairāk vai mazāk lietojam TOS vārdus, dzeram, cits esam, cits neesam pīpējuši zāli, bučojušies Kazā, Pienā vai Sarkanā (jeb citā tā laika populārā atpūtas vietā), zaguši ābolus vai mēģinājuši noblēdīt kādu nodokļu latu. Svarīgi, protams, ir, lai neveidojas pieradums un nesodāmības, visvarenības sajūta, tad visas šādas nelielas atkāpes no normas ir tikai cilvēciskas un piedodamas. Atzīstu, ir smieklīgi šādi izgājieni kameras priekšā, tomēr es nevienu brīdi nenosodu šo žurnālistu un priecātos redzēt Dombrovski iekožam ar draugiem Pienā. Jo – vai tad kļūstot par publisku cilvēku – žurnālistu, deputātu vai ministru viss cilvēciskais tev paliek svešs un tev ir jākļūst par nejūtīgu, stīvu alvas zaldātiņu (vismaz publiski)?

wake up, airBaltic! vol.2


Pirms kāda laika es izmisis vaicāju, vai airBaltic vēl ir dzīvi. Izrādījās, ka ir gan, nepagāja ne 3 dienas pēc bloga ieraksta kā saņēmu atbildi ar 3 dažādiem piedāvājumiem. Apvaicāju kursabiedrus, izlēmām doties uz to pašu Erevānu, tikai ar pārsēšanos Kijevā. Nākamajā dienā darīju zināmas (aizrakstīju) mūsu izvēles nezināmajam airBaltic labdarim, kurš bija mūs aplaimojis ar piedāvājumiem.
Tik tāl viss skaidrs, viss forši. Bet tad laikam izdarīju vienu fundamentālu kļūdu. Tā kā tiešā lidojuma vietā tagad būs paredzēta pārsēšanās, bija pāris lietas, kuras netika atbildētas pirmajā epastā, tādēļ papildus mūsu lidojumu izvēlei es uzdevu 3 jautājumus, kuri laikam airBaltic stafam  bijuši pārāk karsts kartupelis… 12 dienas, joprojām nav ne atbildes, nedz arī rezervācijas.
Es visu saprotu, vienu reizi var pazust e-pasts, var aizmirsties atbildēt, kaut gan arī šāda situācija tik lielai un nopietnai kompānijai būtu jābūt ČP. Taču, ja šāda situācija atkārtojas jau otro reizi, tad, liekas, nevaram runāt par sagadīšanos vai izņēmuma situāciju, bet gan totālu kontroles trūkumu un nolaidīgu attieksmi. Bail taisni padomāt, ja šāda attieksme pret darbu ir ne tikai komunikāciju cilvēkiem Latvijas nacionālajā aviokompānijā, bet arī lidmašīnu tehniķiem, pilotiem vai atbildīgajiem par lidojumu drošību. airBaltic, labrīt, mostieties!

airBaltic, ku – kū, jūs dzīvi?

Mums ar kursabiedriem ir tradīcija. Katru gadu rudenī vai pavasarī mēs dodamies kopīgos ceļojumos. Tā kā airBaltic pagājušā gada nogalē izsludināja interesantu iepriekšpārdošanas akciju, tad mēs, kādi 10 cilvēki nolēmām aizlaist līdz Erevānai, nedaudz eksotikas pasmelties. Pēc 3 dienām biļetes rezervētas, paši priecīgi, kaut arī lidojums tikai pēc 10 mēnešiem, šogad oktobrī. Kaut kad uz jūlija beigām tika atliktas vīzu kārtošanas formalitātes, bet par ceļojuma gaitu bijām vienojušies izštukot kaut kad septembrī. Tā nu ar šo patīkamo apziņu, ka oktobrī gaida ceļojums uz , manuprāt, ļoti interesantu vietu, dzīvojām, kad kā zibens no skaidrām debesīm (nu labi, apmākušām, jo mākoņi ap airBaltic sāka vilkties pavasarī) nāca sekojoša ziņa:

Apsēdos. Padomāju. Vienpersoniski izlēmu, ka kursabiedru braucienam ir jānotiek, tādēļ izmantoju visas nedaudzās iespējas, ko sniedza airBaltic mājas lapa komunikācijai ar viņiem, lai pavēstītu, ka nevēlamies naudu, bet gan citu galamērķi tajā pašā reģionā, aptuveni tajos pašos laikos. Pat saņēmu autoatbildi, ka sūtījums ir saņemts, bet ka varētu nākties nedaudz ilgāk pagaidīt atbildi. Ok, nodomāju, tas ir epasts, nu nebūs atbilde 2 dienās, pagaidīšu kādu nedēļu vai 10 dienas.
Naivais.  šobrīd ir pagājušas jau 18 dienas, bet atbildes nav. AirBaltic – ku kū, jūs dzīvi? :)

Rīgas Satiksmes atbildes solis

Tas viss sākās pirms kādiem 2 gadiem ar ierakstu par White rock. Ik pa brīdim es atgriezos un atgriezos, un atgriezos pie šīs tēmas, līdz kamēr tapa visu laiku lasītākais ieraksts šajā blogā –  Ko darīt ar Rīgas Satiksmi? 9 padomi Ušakovam. Pēc tam es pat sāku brīnīties par to cik un kādi ļaudis lasa manus stāstiņus un pasakas – bija zvans no Amerikas vēstniecības (viņi gan pazuda, laikam pārvākšanās uz jauno māju sākās:)), Rīgas Domes preses sekretāre uzaicināja uz pārrunām, daudz un dažādi cilvēki izteica atbalstu vai labsirdīgi jokoja par manu cīņu ar Rīgas Satiksmi. :)  Beigu beigās tas rezultējās sarunās ar Rīgas Satiksmes vadību un vakar tika noslēgts līgums par konsultācijām RS servisa kvalitātes celšanai. Līgums ir uz pusgadu, tātad, šajā laikā ar saviem padomiem un pieredzi mēģināšu (un, cerams, arī tas izdosies:)) RS pakalpojumus padarīt lietotājiem vēl draudzīgākus, vēl pieejamākus un vēl cilvēcīgākus. Ir tikai viena slikta ziņa – tā kā līdz ar līgumu man bija jāparaksta arī konfidencialitātes saistības, tad nākamo pusgadu ierakstos par RS un servisu varēšu lietot tikai daļu no informācijas, kuru uzzināšu strādājot uzņēmumā.
Katrā ziņā esmu priecīgs par iespēju ne tikai gudri muldēt, bet arī reāli pašam mēģināt kaut ko darīt, lai dzīve Rīgā kļūst patīkamāka. Varbūt pat mani kādreiz palaidīs pasēdēt pie autobusa vai tramvaja stūres:)