Category Archives: pasakas

nomirt 30 gados

Kaut kur izlasīju teicienu, kurš mani nobiedēja. Doma bija tāda – ka lielākā daļa cilvēku nomirst jau 30 gadu vecumā, tikai apglabā viņus krietni vēlāk. Tas man lika aizdomāties – esmu jau miris jebšu tomēr vēl spirinos pretī ?

– Кризис это тогда, когда тебе ничево не хочется. И тогда ты начинаеш хотеть чево-тo хотеть.
– Это ладно. Вот когда тебе не хочется хотеть чево-тo хотеть, вот этот кризис.
– Это не кризис, это пи**еееец..!
О чём говорят мужчины, 2010, 47. minūte

fes-ti-vāls!

Romantiska telšu pilsētiņa ābeļdārzā, apsardze, kura neliek tev justies kā noziedzniekam, bet ir spējīgi arī pajokot, daudz smaidīgu cilvēku un pilnīga brīvības sajūta. Nu tāda puķbērniska. Arī, ja alus malkots par daudz, tad nevis iet meklēt kašķi, bet atlūst zem krūma. Milzīgi tēviņu vērotājbari pie meiteņu krūšutēlu veidošanas vietas un sarunas publikā: “Viņi noteikti piemaksā, lai tiktu lipināt to ģipsi meitenēm uz krūtīm”. Arī UFO grupas neatbraukšana un organizatoru paziņojums pusdivos naktī, ka mākslinieks ir kaut kur aizķēries pieder pie LABA DABA. Arī tas, ka sestdienas vakarā vienīgā pieejamā paika ir frī kartupeļi, bet sestdienas rītā ap 10 uz jautājumu, ko var dabūt brokastīs, ēdinātājs atbild ar vieglu žāvāšanos un tekstu, ka pagaidām vēl neko, bet pēc kādas stundiņas būs. :) Pāri tam visam viegla sajūta pēc lieliskās izlēkāšanās pie Oranžajām Brīvdienām un apņemšanās nākamgad atkal. Peace!

farss, Jatinsotests un stāsts par kaku


Šorīt twiterī bija farss. Neizplūstot sīkumos, vairāki personāži apsprieda vakardienas Oligarhu pasākumu, KNL, ģenitālijas un dažādos komunikāciju līmeņus. Jau ilgāku laiku mēģinu saprast, kāpēc tādiem gudriem cilvēkiem kā Jurģis Liepnieks, Ēriks Stendzinieks, Mārcis Bendiks ir jānostājas pozā, jāizaicina twittervide un  ne tikai ar demagoģiskiem vai vai provokatīviem domugraudiem, turklāt to darot regulāri un agresīvi. It kā jau var saprast – divi izbijušie polittehnologi, trešais politiskais reklāmists, visiem ienākumi tieši atkarīgi no aktivitātes un paustās pozīcijas. Bet, līdzīgi kā krievu filmu studijas Alibaster uzņemtajā filmā-farsā  ЯТИНСОТЭСТС, kur galvenais varonis vienu brīdi apskatījis diapozitīvu uz ekrāna, redz vienu ainu, bet aizejot aiz baltā ekrāna, redz pavisam citu,

no cita skatu punkta fotogrāfētu, kas galīgi izmaina doto situāciju, tāpat fanātiskajiem un pārliecinātajiem vienas (pieņemsim, ļaunās oligarhu) un otras (arī pieņemsim, labo frontes) puses pārstāvjiem kopīgi vajadzētu ievilkt elpu, pakāpties solīti atpakaļ, paskatīties riņķī un padomāt. Kā kādā Ērika kampaņā – padomāt divreiz. Jo no malas, ziniet, tie kaku maisiņi nemaz tik… hmmm… estētiski neizskatās.  :) Un pat, ja Ēriks apgalvo, ka viņš ir pret stulbumu un idiotiem, tad pieņemu, ka varbūt tomēr  palīdzēt savai valstij tikt galā ar problēmām, nevis stāvēt maliņā un iezviegt par visu un visiem, kas kaut ko mēģina darīt.

Nelielai jautrībai pavisam noteikti iesaku gan filmu, gan Kureiši grāmatu “Mīlestība skumju laikā”, kurā arī izlasāms absolūti ģeniālais Stāsts par kaku.:)

puskaraļvalsti par Prezidentu

Šodien pēc visām kratīšanu, haizivju, seifu un imunitāšu peripētijām es sapratu, ka tuvojošās Prezidenta vēlēšanas es ņemu ļoti nopietni. Kā tādu atskaites vai lūzuma punktu manās attiecībās ar manu Valsti. Nav jau tā, ka iepriekš būtu bijis kaut kā īpaši savādāk, bet šībrīža valsts nozadzēju spēles palikušas daudz par daudz ciniskas, tāpat arī iepriekšējo svarīgo amatu Saeimas balsojumu organizēšana un rezultāti rada bezpalīdzības un trauksmes sajūtu. Es jau saprotu, ka dažiem vīriņiem nu galīgi negribas to rūtaino sauli, tādēļ tiek spēlēts va bank, nerēķinoties ar valsts, tās iedzīvotāju interesēm. Tikmēr, kamēr te tas cīniņš notiek, cilvēki dzimst un mirst, aug jauna valstsvīru paaudze, kas skatās un mācās, kā (katram jau savs) vajag vai nevajag pārvaldīt valsti. Izglītības sistēma brūk, radot lielu masu ar manipulējamiem un pa-virsu-un-vieglākā-ceļa-gājējiem-inteliģentiem-impotentiem, veselības sistēma gandrīz jau iznīcināta (ne par velti Rīgas pilsētas mēru pārveda uz Berlīni ārstēties. Kaut kā neesmu dzirdējis par gadījumiem, kad kādu vestu šurp, kaut vai no Lietuvas vai Baltkrievijas), tātad iznīcinam iespēju nākotnē būt zinoši, veselīgi, radoši un un varoši. Paši savām rokām iznīcinām savu Valsti.
Cik daudzi jau ir pieņēmuši smago lēmumu pamest dzimteni un cik vēl to izdarīs, ja neredzēs kaut mazāko pazīmi, ka kaut kas Latvijas politikā un sadzīvē var mainīties. Tiem, kas runā kaut ko par žurkām un grimstošajiem kuģiem, tad es gribētu teikt, ka situācija ir dramatiskāka: kamēr laupītāji tavā viesistabā plēšas savā starpā par vērtīgāko laupījumu, demolējot visu, kas pagadās ceļā, tikmēr mājas iedzīvotāji izvēlas klusi izmukt pa sētas durvīm, glābjot savas dzīvības.
Šajā gadījumā nav pat svarīgi vai ir iesaistītas plašākas partiju masas vai tikai atsevišķi lietu bīdītāji. Ja deputātu kungi un kundzes (arī mediji) par daudzām lietām spriestu pēc loģikas un veselā saprāta, apzinoties atbildību vēlētāju (arī lasītāju/klausītāju/skatītāju) priekšā, ievērojot pasaulē pieņemtas vispārētiskas normas, tad, domāju, daudzas skaļas lietas šodien izpaliktu. Izcils, gudrs, inteliģents, empātisks, harizmātisks, saimniecisks, zinošs stratēģis, neatkarīgs no satrunējušās politiskās elites vai naudas ietekmes – tāds Prezidents šobrīd ir vitāli nepieciešams Latvijai. Lai ar savu piemēru iedvesmotu cilvēkus, dotu cerību, ka viss cilvēciskais vēl nav zaudēts, ka joprojām ir iespēja celt spēcīgu Latviju. Vai VZ un AB tādi ir? Šaubos. Vai ir citi kandidāti? Ir. Egils Levits, Baiba Rubesa, Andris Piebalgs, Vilis Vītols, Inesis Feiferis. Noteikti ir vēl, tikai neesmu iedomājies vai nepazīstu.
2. jūnijā un, iespējams, arī vēlāk, tev, LR Saeimas deputāt, būs iespēja izvēlēties starp Latvijas un mūsu visu kopējo labāku nākotni vai dažu sašmucējušos darboņu pakaļu piesegšanu. Ko darīsi tu? Tik balsojot atceries, ka aiz tevis stāv Tava Zeme, Tavi Cilvēki un mūsu visu nākotne.

it works


Pozitīvā domāšana strādā. Pirms kāda laika ik pa brīdim pukojos, slavēju, rādīju piemērus un atkal kritizēju, tad apdomājos un uzrakstīju vienu garu un vienu īsu ieteikumu sarakstu kā uzlabot Rīgas Satiksmes sniegto servisu. Ieteikumus atbalstīja, komentēja un ieteica vēl čupu ar ieteikumiem lērums ar lasītājiem. Pēc tam mani pat izsauca uz Rīgas Domi, tā teikt, uz paklāja. Šodienas ziņa par RS nakts reisiem, bagāžas maksas atcelšanu un masu pasākumu apkalpošanu ir tikai loģisks iznākums laba Rīgas pilsētas menedžmenta darbam, ar to arī Nils Ušakovs būs savācis ļooooti, ļoooti daudz bonusiņus no rīdziniekiem, vēl tik tos velosipēdu turētājus  un ceturtdienas – RD un RS  ierēdņiem neauto dienas un nākamajās pašvaldību vēlēšanās būs par ko balsot.
Arī man šis gadījums būs lieliska mācība – būt konstruktīvam kritikā, mēģināt ne tikai kritizēt, bet, nosaucot nepilnības, piedāvāt to risinājumu. Šādi mēs tiksim uz priekšu un augšu daudz ātrāk. Bet tagad paceļu glāzi par mazo uzvaru un domāju par nākamajām. Priekā!

muzeju nakts kauns

Simtiem, tūkstošiem cilvēku šonakt dosies Rīgas ielās, lai izbaudītu jau par tradīciju kļuvušās Muzeju naktis. Sasparojušies muzeji, teātri, pat dažas nopietnas iestādes un visas nakts garumā piedāvās dažādus izzinošus, izklaidējošus pasākumus līdz pat rīta gaismai. Prieks, ka Rīgā kaut kas tāds notiek, jo savādāk izskatās, ka vakaros ārpus mājas var atļauties vai grib iziet tikai ļoti maza daļa iedzīvotāju.
Tā kā programma ir plaša un aizraujoša, iedomājos paskatīties vai Rīgas Satiksmes menedžments ir reaģējis un radis iespēju cilvēkiem droši un saprātīgi nokļūt mājās pēc pasākumiem. Lūk, ko šodien rāda RS mājas lapa sadaļā aktualitātes (jo kur gan citur es varētu meklēt šādu informāciju, ja ne uzņēmuma mājas lapā) :

Labi, iespējams, RS atbildīgajam šī nedēļa bija brīva un viņš nav varējis atjaunot informāciju. Zvanu uz norādīto bezmaksas tālruni – pašlaik Jūsu zvanu nevaram pieņemt, tāpēc lūdzam zvanīt atkārtoti, darba laikā. Hmm, man likās, ka sabiedriskā transporta kompānijas tālrunim gan vajadzītu strādāt laikā, kad tiek sniegti pakalpojumi. Smieklīgi. Eju uz Rīgas Domes portālu, kur uzzinu, ka nebūšu vienīgais Muzeju nakts apmeklētājs, pats Ameriks arī piedalīsies. Tas, protams, priecē, tik Kiršblats ir aizmirsis uzrakstīt kā tur nokļūt tiem, kuriem nav dienesta automašīnu. Ok, iešu uz LiveRiga, tur taču būs meklētā informācija. Lika pagaidīt. Ir tikai plašs saraksts ar pasākumiem, bet ne vārda par to, kā tikt mājās 4 no rīta. 1188.lv – tikai pasākumu karte.
Es, protams, tikšu mājās, ne jau pirmo reizi. Gan jau kaut kā. Tāpat kā pārējie pārdesmit vai simt tūkstoši. Un šis būs stāsts par darvas karoti medus mucā. Par cilvēkiem domē, satiksmē, padomēs un ministrijās, kuri negrib, nevar vai nemāk strādāt profesionāli. Kuriem vārdi plānošana, komunikācija, stratēģija un menedžments, acīmredzot, ir svešvārdi. Kuri nezin, ko nozīmē labs serviss. Kuriem svarīgāka ir zīmēšanās ar centīgu PR-istiņu palīdzību. Šodien man ir kauns par Rīgas Domi un Rīgas Satiksmi un tā vien gribas izteikt neuzticību RS menedžmentam un RD atbildīgajiem dienestiem.

P.S. Tomēr 1188 uzziņās mani apgaismoja, ka tik traki nav. Esot papildus reisi. Saturieties – laikā no 21 līdz 1 naktī būšot papildus reisi autobusiem nr. 1, nr. 2 un nr. 3. Laikam jau Einšteinam par to cilvēku stulbumu būs bijusi taisnība…

maldugunis


Labu laiku jau es mīlu proponēt, ka visu nelaimju cēlonis uz planētas Zeme ir nauda. Oficiāli atzīstu – esmu kļūdījies. Nauda pati par sevi nav nekas nedz slikts, ne labs. Viss ir atkarīgs no izmantošanas. Domāju, ka princips – nauda rada jaunu naudu nav ilgtspējīgs, kā tagad ir moderni teikt, jo tas nerada nekādu pievienoto vērtību. Ja mēs fokusējamies tikai uz cipariem bankas kontā vai tās kurpju kastes pilnumu, tad mēs palaižam garām būtisko. Tie, kam ir nauda var atslābt un jaunu ideju radīšanas un realizēšanas vietā koncentrēties uz augļošanu. Interesanti, kāpēc arābu bankas nepraktizē augļošanu? Vai mēs varētu šādu principu ieviest arī Latvijā? Ne par velti Brigadere Sprīdītim skaidroja par maldugunīm un patiesajām vērtībām dzīvē. Izskatās, ka liela daļa mēs esam nomaldījušies šai draisko uguntiņu pārņemtajā tīrelī. Cerams, ne ilgi.

izlīst no zelta trušu būra


Aizvakar vakarā braucu mājās no dārza darbiem un kaut kur ap Mārupes sākumu redzēju ugunsgrēku un daudzo dzēsēju mašīnu un uguns gaismas zili-sarkano diskotēku. Kaut kur daži vīri maskās un maziem lukturīšiem rokās meklēja kur tad te var dabūt ūdeni, bet degošais šķūnis izskatījās vairs nebija glābjams. Tad es aizdomājos, var teikt, ka panesās tāda kā apziņas plūsma. Atcerējos pirms kādas nedēļas redzēto ugunsgrēku virs stacijas makdonalda un ugunsdzēsēju tūļāšanos ar ūdens atrašanu un dzēšanas sākšanu, tad gluži neviļus sāku salīdzināt ar Vankūveras dzēsējiem, kuri pēc mana zvana ātrajiem (puikam bij palicis slikti) ieradās 3 minūšu laikā, Man pat likās, ka sirēnas sāku dzirdēt uzreiz kā noliku telefona klausuli. Ieradās, noskaidroja, ka dzīvības briesmu nav, divreiz gan pārvaicāja are you sure?, sagaidīja ātros un devās prom. Ja man kas degtu, tpfu, tpfu, tpfu, es tomēr gribētu, lai tas šeit nenotiek vispār vai arī notiek Kanādā:) Protams, es nevaru un negribu neko pārmest mūsu ugunsdzēsējiem – kādas nu ir viņiem tās iespējas, tā arī strādā. Nu nu mašīnas mums ir tik gudras, ne sistēma prasa turēt brīvas un redzamas pieejas hidrantiem (nē, nu prasa jau gan, bet viss pie mums ir diezgan tā pofigistiski – likums ir, bet ievērojam pēc vēlēšanās, jo daudz, pat pārāk daudz likumi ir idiotiski un nevajadzīgi.) Skaidrs, ka visiem un visam nepietiek no tiem nabaga nodokļiem, ko valsts iekasē. Policijai, ceļiem, ierēdņu algām, ugunsdzēsējiem, izglītībai un zinātnei, veselībai un pensijām, valsts attīstībai. It īpaši, ja pelēkā ekonomika ir tik liela un mūsu valstī vairs tikai retais var atļauties tādu greznību, kā maksāt visus nodokļus. Mēģināju prātā pārcilāt visus pazīstamos uzņēmējus, nezinu nevienu, kurš strādātu pilnīgi baltajā, zinu tikai dažus paziņas, kuriem no algas tiek maksāti visi nodokļi. Kāpēc pēkšņi daudzu uzņēmumu darbinieki sāk dibināt savus mikrouzņēmumus un sāk sniegt pakalpojumus iepriekšējai darba vietai? Pēc CSDD tehniskajās apskatēs reģistrētajiem spidometra rādījumiem iznāk, ka oficiāli degvielas patēriņam Latvijā būtu jābūt kādus 30 – 40% lielākam. Vai 2009. gadā, pēc akcīzes palielinājuma, Latvijā alkoholu pēkšņi sāka lietot kādus 30% mazāk? Un galu galā vai kāds man varētu izskaidrot kā viens cilvēks var dzīvot ar 220Ls mēnesī, ja par siltumu vien ziemā 2 istabu dzīvoklī iznāk maksāt virs 100 latiem? Man liekas, ka ir pēdējais laiks abiem Valdiem atvērt acis, izlīst no zelta trušu būra un vairs nemelot sev un mums visiem par iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanos, par ekonomikas atdzīvošanās pazīmēm un citu sviestu. Pietiek izlikties, pietiek tēlot, ka neredzam un nezinām, ka šī valsts eksistē tikai pateicoties dubultai morālei un vispārējai roka-roku-mazgā un vārna-vārnai-acī-neknābj politikai. Cik ļoti ir jāgrib neredzēt patieso situāciju, lai saprastu, ka nodokļi netiek maksāti ne jau tāpēc, ka negribās, bet gan tāpēc, ka savādāk nevar. Klau, ministri un prezidenti, domājam taču ar galvu – labāk ir iekasēt gandrīz visu, bet mazāku nodokli, nevis pusi no lielā, kuru neviens negrib maksāt, ne?

avoti: pirmais,  otrais,  trešais.

kā Zatlers pēc gadu ilgām pārdomām man piekrita


Foto: Ieva Čīka/LETA

Aptuveni pirms gada, kad es vēl dienas vadīju Vankūveras druvās, pie vietējās latviešu kopienas bija iegriezies arī Latvijas prezidents Valdis Zatlers. Kā jau rakstīju, tad cita starpā jūsminošiem un mulsinoši pieklājīgiem jautājumiem pa vidu man izvērsās neliela diskusija par tēmu Saimnieks un gudra saimniekošana. Toreiz Viņa Ekselence sāka runāt par kolektīvo atbildību un kalpu būšanu. Šobrīd man ir neizsakāms prieks, ka mūsu Prezidents patiešām ir audzis savas terminēšanas laikā un atzinis savus maldus, jo savās garās Universitātes runas laikā lietoja tieši šo terminu: gudra saimniekošana. Vienīgas, kas mani nedaudz satrauc Zatlera runā ir daudzās jābūtības: ir jādara, ir jāceļ, ir jānodrošina un ne vārda par kalpošanu sabiedrībai (godīgumam jāatzīst, par pievienoto vērtību gan šis tas bija teikts)… Kaut gan, ja šo runu uztver kā ceļa karti nākamajam termiņam un vēl pēc 4 gadiem Zatlers kāps LU tribīnē ar vēstījumu, ka 80% no jābūtībām ir izdarītas, šeit būs nākamās manam sekotājam, tad patiešām es noticēšu muldētāju politikai. Līdz šim šādas runas ir beigušās ar tieši neko, tādēļ vairāk tiecos ticēt darītājiem.
Tāpat arī jautājumā par vēlēšanu sistēmas uzlabošanu un caurspīdīgumu, es ierosinātu sākt ar elementārām lietām, kuras gan mazinātu neuzticību vēlēšanām kā tādām, gan arī ļautu izmantot aizvien pieaugošo cilvēku vēlmi pēc e-vienkāršības.

Paradiso perduto


1998. gadā uz lielajiem ekrāniem iznāca filma Lielās cerības ar tā laika zvaigzni Gvinetu Peltrovu galvenajā lomā. Zīmīgi, ka itāļu valodā filmas nosaukums ir Zaudētā paradīze, tieši tāpat kā sauca vienu no filmas darbības vietām. Aptuveni 10 gadus pirms filmas, latviešiem bija daudz cerību, bija sapnis par brīvu Latviju, kaut pastalās. Kas no tā visa ir sanācis, vai esam pazaudējuši savu paradīzi?***

1. Vīzija. Kopš deviņdesmito sākuma, kad Latvija atkal sāka pastāvēt kā valsts, es neesmu dzirdējis par to, ka manai valstij būtu formulēti kādi ilgtermiņa mērķi. Jā, bija lata ieviešana un stabilturēšana, bija privatizācija, bija n-tās krīzes un izkļūšana no tām, ASV prezidenta vizītes, sammiti, bija virzība uz NATO un ES. Jā, reaģēšana uz notikumiem, kurus izraisa notikumi citur vai līdzekļi un taktiskas darbības, bet ne mērķi. Arī šobrīd, it īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, izskatās, ka mūsu valstsvīriem ir aptrūcies padoms – uz kurieni tad to kuģi ar nosaukumu Latvija stūrēt. Eiro ieviešana? Beidziet, tas ir tikai kārtējais līdzeklis. Vai kāds no mūsu pirmajām personām, Valdis Dombrovskis, varbūt Valdis Zatlers var atbildēt uz jautājumu: Kādi ir Latvijas mērķi? Kāda ir mūsu kā valsts, kā vienota organisma vīzija? Vai mums ir definēta mūsu ārējā politika? Kas tiks darīts, lai uzlabotu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni? Un es negribu, lai man atbildē piesauc gudrus dokumentus ar neizlasāmu ierēdņu valodu, es tikai vēlos, lai man kā riktīgs latviešu saimnieks vienā-divās rindkopās noformulē, ko mēs darīsim un kā mēs dzīvosim pēc 5, 10 un 25 gadiem.

2. Nodokļi. Tie, kuri vēl maksā nodokļus ir mīkstie*. Nē, patiešām. Es apbrīnoju ar kādu cietpaurību un negribēšanu saredzēt reālo situāciju sirgst Latvijas Republikas galvenie finanšu cilvēki (nu, tie, kuri stāda budžetu un plāno ienākumus, kuri uztur stabilu latu un tie, kuri rada nodokļu likumus). Taču pat bērnam ir skaidrs, ka, ja lielais vairums neievēro spēles noteikumus, tad spēles noteikumi un pati spēle ir bezjēdzīgi. Ja aptuveni 70-80% gadījumos alga (vai labākajā gadījumā daļa) tiek piedāvāta maksāt aploksnē, ja biznesa portāli pavisam oficiāli raksta, ka par 200 000 ir samazinājies nodokļa maksātāju skaits un ka pēdējā laikā 40% sociālo iemaksu ir veikts no minimālās algas.  Tai pat laikā – tiek skaļi bazūnēts par cīņu pret ēnu ekonomiku. Ļautiņi mīļie, padomājiet takš ar galvu, cilvēkiem gluži vienkārši gribas ēst, tie ir spiesti kustēties, lai izdzīvotu, turklāt visādi neizbēgamie maksājumi paliek aizvien dārgāki. Nevajag cīnīties, vajag radīt priekšnoteikumus, lai nemaksāt nodokļus ir neizdevīgi. Kā? Pakāpjamies solīti atpakaļ, paskatamies ārpus vispārpieņemtajiem rāmjiem, brītiņu padomājam, kāds risinājums noteikti atradīsies. Es neesmu finansists, bet domāju, ka minimālās algas, neapliekamā minimuma pacelšana (vismaz attiecīgi 300 un 200Ls), sociālā un ienākuma nodokļa likmes samazināšana (attiecīgi līdz aptuveni 22% darba devēja un darba ņēmēja daļa kopā un 15% ienākuma nodoklim)  būtu lielisks stimuls sākt maksāt nodokļus. Domāju, ka izdotos iekasēt daudz vairāk par šobrīd iztrūkstošajiem miljoniem, kuri ir jāsolidarizē vai jādeklasē, nekādīgi nevaru atcerēties, kas tieši jādara. :)
Ir arī tāds likums, ka ir jāmaksā nodokļi par ārzemēs nopelnīto. VID arī parāda neredzētu aktivitāti presē un raujas vaiga sviedros, lai apgaismotu tumsoņas, kuri nelasa likumus. Eu, gudrās galvas, atceļam šo normu un cilvēki, sapelnījuši naudu, iemācījušies strādāt, atgriezīsies mājās, nevis kārtos rezidentūras un svešas pilsonības un palīdzēs audzēt Latvijas IKP ar savām zināšanām un nopelnīto naudiņu. Es nezinu, kā ir citās valstīs, vai ir jāpiemaksā nodokļa starpība, bet man kā loģiski domājošam cilvēkam neliekas taisnīga šāda norma. It īpaši, ja nodokļa starpības atmaksu valsts nepiemēro gadījumos, kad ārvalstīs ir lielāki nodokļi. :)

3. Ierēdniecība. Vai ir iespēja iemācīt ierēdņus runāt dzīvā cilvēku valodā? Jā, tik tiešām, es parasti neko nesaprotu, ko viņi saka. Un man ir pamatotas aizdomas, ka viņi paši arī līdz galam neizprot sava sakāmā jēgu, tik maļ savus likuma pantus un direktīvu numurus, kurus es varot izlasīt un  izdarīt šitā vai tā. Lūdzu, lūdzu atceļam ierobežojumu runāt skaidri un saprotami, parastajiem mirstīgajiem izskaidrojot, kas ir jādara bez visādu pantu un punktu piesaukšanas, tā teikt, lai omīte saprot.

4. Izglītība. Vai tiešām mums pietrūkst piemēru kā Japāna un Dienvidkoreja ir attīstījušas savu ekonomiku, tāpat arī Somija, pateicoties lielām investīcijām izglītībā, nosakot atsevišķas izglītības jomas par prioritāti. Šis jautājums vistiešāk saskan ar valsts vīzijas neesamību - ja mēs nezinam uz kurieni ejam, tad mēs arī nevaram pienācīgi sagatavoties pārgājienam. Starp citu, apziņa, ka Latvijā ir 11 tūkstoši bērnu, kuri neapmeklē skolu (jeb, precīzāk, neziņa kur viņi ir) man liekas daudz, daudzkārt svarīgāka (lai reaģētu), nekā atbildības prasīšana par elektrības nebūšanu ziemas sniegos. Tieši tāpat man arī liekas svarīgi orientēties ne tikai uz naudas pelnīšanu (lasi – ekonomiku vai inženierzinātnēm, bet gan uz mācībām, kas ļauj saprast lietu kārtību un neaizmirst humanitārās vērtības), par šo paldies žurnālam IR**.

5. e-vēlēšanas. Ir 2011. gads. Notiek parakstu vākšana referendumiem, nākamās vēlēšanas nav aiz kalniem. Vienotība – cik tālu esam ar e-vēlēšanām? Kas reāli ir izdarīts, lai cilvēkiem būtu iespēja nobalsot internetā? Domāju, ka aktivitāte tautas skaitīšanā pierādīja, ka mēs esam tam gatavi. Cik zinu, tad e-parakstus arī ir ieviesis LVRTC. Tad izdodam pāris latus katram iedzīvotājam un uzdāvinām e-parakstu, tik lieciet cilvēkiem līdz noteiktam datumam aiziet un izņemt. Ilgtermiņā atmaksāsies.

6. Politiskā ētika. Jāsaka gandrīz kā Rainim – Kad pienāks Latviešiem tie laiki- ko citas tautas tagad redz – kad bāleliņi būs gatavi uzņemties politisko atbildību par savām darbībām. Ziniet, patiešām SC aizvien vairāk un vairāk sāk simpatizēt, džeks sašmucējās, pieķēra, atkāpās. Ko dara mūsējie džigiti un tautu meitas? It kā atkāpjas, bet ir neaizvietojami vēl 4 mēnešus (un atkāpjas arī tikai pēc kāda 4 gadījuma) vai tēlo, ka viņus tas neskar. No malas izskatas kā labi organizēts grupējums, kur viens otru atbalsta un piesedz grūtos brīžos. Vēl ilgs un garš ceļš ejams, līdz pat ētiskie Vienotības biedri patiešām sapratīs, ko nozīmē atbildība vēlētāju priekšā, nemaz nerunājot par citām vairāk vai mazāk kabatas partijām.

* Tēlains salīdzinājums. Joks.
** -Ko jūs latviešiem ieteiktu?
-Mācīties humanitāros priekšmetus. Tas ir tieši tas, no kā mēģina atrunāt – jāmācās esot inženierzinātnes. Pirms tam bija jāmācās par ārstiem un juristiem, tagad – par inženieriem… Humanitārās zinātnes ir jāmācās, lai saprastu likumsakarības, kurās esam ierauti. Pretējā gadījumā mums ir šaurs skatījums un liekas, ka krīzi var izskaidrot ekonomiski. Mums vajag augsta līmeņa vēsturniekus, augsta līmeņa teologus, lai saprastu, kā cilvēki attīstījušies attiecībās ar saviem arhetipiem. (daļa no intervijas ar V. Rudzīti žurnālā IR)
*** Brīva apziņas plūsma otrdienas vakarā, neuzstāju uz galīgu vai objektīvu patiesību.