Category Archives: pasakas

Diena, kad Aldis nolēma meklēt atvērtas durvis

Print

Runā, ka viss notiekot tikai uz labu. Ja tā, tad labi ir tas, ka mans 3+ gadu darbs šobrīd tiek apstādināts un es vairs nerīkošu ne Skaņu un garšu festivālu 2016, kurš notika Siguldā, nedz arī no Skaņu un garšu festivāla izaugušo un pārbrendoto K PARK FESTIVAL Ķekavā. Es ļoti, ļoti ticēju, ka Latvijā ir pietiekoši liels cilvēku daudzums, kuri vēlētos redzēt kvalitatīvus māksliniekus, kuri vēlas iet uz pasākumu, kurā viņi var sastapt domubiedrus, kur tiek piedāvāta kvalitatīva restorāna līmeņa ēdināšana, kā arī citas mākslas un kultūras aktivitātes. Saņēmu neskaitāmus komplimentus no potenciālajiem sponsoriem par ideju, jā, ne tikai tos. Arī veiksmes novēlējumus, bet šogad lai taisot bez viņiem. Es zinu par domu enerģētiku, taču šoreiz tā nenostrādāja, šoreiz bija nepieciešams reāls atbalsts. Nauda. Bez tās nav iespējams uztaisīt kvalitatīvu festivālu, vismaz pirmajos gados ne.
Tā nu, lūk, esmu pieņēmis lēmumu, ka šajā jomā vairs nedarbošos. Tādēļ vēlos piedāvāt savas zināšanas un savu pieredzi citu darbu vai projektu realizēšanai. Šobrīd esmu atvērts gan īslaicīgiem projektiem, gan pastāvīgam darbam. Domāju, ka esmu gatavs gan mainīt nodarbošanās jomu, mācīties jaunas lietas, gan arī mainīt dzīvesvietu, kaut uz Liepāju, Cēsīm, Kuldīgu, vai Valmieru. Mans CV ir atrodams šeit: Aldis Hofmanis CV
Es arī ticu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.

P.S. Ja ir kāds, kas zin kā atslēgt festivāla durvis un ir gatavs iesaistīties organizēšanā ar finansēm – laipni lūgti!

ātrās naudas laikmets

Tarkovsky_StalkerPagājušogad, neilgi pirms mani slimība uz mēnesi noņēma no trases, kāds mans draugs ierādīja, ka filmas, kuras sen vairs nerāda Forumā vai Kinogalerijā, nav obligāti jāmeklē Pirātu līcī, bet var skatīties online. Tā nu es aptuveni pusgada laikā esmu noskatījies kādu čupiņu ar filmām, iepraktizējies neilgā laikā atrast interesējošo filmu ar googles tantes palīdzību, filmas nosaukumam pievienojot maģiskos vārdus watch online vai смотреть онлайн, baudīju kino klasiku. Wifaijs tagad gandrīz katram mājās, tāpēc tas ir gana ērti un arī patīkami (vismaz nav jāšķebinās no popkorna smakas un jābauda citu skatītāju klepus, sarunas, konfekšu čaukstoņa utt…).  Pēc kāda laika pievienojās seriāli – Dexter (kuru nominēju par visu laiku labāko seriālu), tad mēģināju saprast Homeland šarmu, šobrīd sekoju Following.
Patiesībā nav jau tik ļoti traki, ir redzētas arī jaunās filmas autentiskā vidē (kino)  – par tīģeri, amerikāņu versija par krievu mīlestību, arī Argo. Arī man šo filmu reklāmas kampaņu laikā nav paslīdējusi garām informācija par daudzsimtumiljonu budžetiem un kases ieņēmumu panākumiem pirmajās nedēļās. Tā nu es sev uzdevu jautājumus, uz kuriem pagaidām man vēl nav atbildes. Skaidrs, ka bezmaksas kino (mūzika, grāmatas, mediji etc..) online kļūs pieejams aizvien biežāk un biežāk, kā arī izaugs jaunas paaudzes, kuriem nemaksāt par šādu pakalpojumu būs ieradums, jo par to samaksās reklāmdevēji. Kā tas ietekmēs saturu – vai galvenais uzsvars netiks likts uz formu, ārišķībām, lai izdabātu reklāmdevējiem un reitingiem? Piemēri jau ir – paskatoties, cik ļoti ātri attīstās 3D kino, kādi panākumi ir apšaubāmiem realitātes, koru un precēšanās TV šoviem un dzeltenajai presei, kā arī reklāmdevēju ietekmei uz mediju saturu, varam tikai secināt, ka visi, gan tieši, gan pastarpināti esam nonākuši īsā naudas un naudīgo interešu pavadā. Ka tiks meklēti jauni risinājumi finansēt saturu un saturs, ņemot vērā reklāmdevēju intereses, paliks aizvien mazsvarīgāks, turpretī ar saturu piesaistītie tūkstoši un miljoni – aizvien būtiskāki. Kas nozīmē ātru kvalitatīva satura nāvi.
Kā domā tu? 

daļa no lielāka plāna. vai tāds ir?

6a00d83454714d69e201774428c7ca970d-800wi

Ušakovs pagājušā nedēļā ieviesa jaunu iniciatīvu.  Proti, kad snieg, autobraucēji ar tehniskām pasēm kabatās var vizināties daudzmiljonu autobusos, trolejbusos un tramvajos par brīvu. Auditorija momentāli sadalījās 3 lielās grupās: 1. kliedzējos, ka tā nedrīkst voluntāri izmantot administratīvo resursu, 2. labas idejas apsveicējos un, 3. visticamāk, tādos, kam vienalga, ka tik Dinamo spēles rāda.
Es piederu pie otrajiem un ticu, ka tā ir daļa no lielāka plāna, kura realizācija mums visiem rīdziniekiem dzīvi tuvākajā laikā tikai uzlabos – RD Satiksmes departaments sadarbībā ar pilsētplānošanas un transporta ekspertiem no RS strādā, lai:
1. ieviestu laika/zonu biļešu apmaksas shēmu,
2. uzlabotu sabiedriskā transporta maršrutu sistēmu, ietverot Park&Ride stāvvietas (pirmā bezdelīga jau ir), sabiedriskā transporta pārsēšanās punktus, sinhronizētus sab.transporta grafikus un pēc iespējas vairāk autobraucējus iedrošinātu pārsēsties pilsētas transportā,
Tā taču ir, Nil, vai ne? Es taču nekļūdos un šī akcija nav daļa no priekšvēlēšanu kampaņas?
Būtu lieliski, ja šo ideju (kura, visticamāk, radusies spontāni, lai atrisinātu pilsētas dienestu nespēju veikt savus tiešos pienākumus un savlaicīgi nodrošināt Rīgas ielu attīrīšanu no sniega) RS pārņemtu un izstrādātu reālu komunikāciju plānu, kā aizvien vairāk autobraucējus motivēt pārsēsties sabiedriskajā transportā vai uz velosipēda, ne tikai pārpublicētu Nila tvītus kā preses paziņojumus.
Tāpat, es priecātos beidzot redzēt Rīgas Satiksmes mājas lapā (kura, bez šaubām, salīdzinot ar tām šausmāk, kas bija aptuveni 2 gadus atpakaļ, ir pat ļoti laba) uzņēmuma Misiju un Vīziju, kā arī attīstības plānus gadiem uz priekšu, citādi tā muļķīgi sanāk – strādājam, lai iztērētu dotāciju… Iedvesmai – Translink (Vankūveras sabiedriskā transporta operators) ilgtspējīgas attīstības 2012. gada atskaite un mājas lapa.

 

 

par to fotoradaru lietu

Dažādos portālos lasu, ka ik pa brīdim atkal un atkal uzliesmo kaislības ap fotoradariem. Tad deputāti sauc uz tepiķa policijas vadību, tad esošie un izbijušie ministri to dēvē par naudas slaukšanas mašīnu, citur autoindustrijas eksperti atbalsta un kritizē šo biznesa projektu.
Mēģināsim pavisam sausi uzskaitīt faktus: 1. policija saka, ka a) Latvijā brauc par ātru. b) Ātrās braukšana ir cēlonis satiksmes negadījumiem un cilvēku bojāejai. c) Latvijā ir vairāki t.s. melnie punkti, kur avārijas notiek biežāk. d) fotoradari jau tagad ir samazinājuši kustības ātrumu. 2. autobraucēji saka, ka zīmes bieži vien ir nejēdzīgi saliktas un ka fotoradari ir tikai biznesa projekts varai pietuvinātajiem. 3. eksperti saka, ka a) acīmredzot policija zin, ko dara. b) ka autobraucējiem jābūt likumpaklausīgiem, vairāk jāplāno braucienam paredzētais laiks, tad problēmu ar fotoradariem nebūs. c) fotoradarus vajag izvietot vairāk melno punktu rajonos.
Lai vai kādi būtu katras puses argumenti, tomēr skaidrs, ka galvenais jautājums ir par satiksmes drošību. Fotoradari ir tikai viens no veidiem, kā to uzlabot, turklāt ļoti agresīvs un sāpīgs. Turklāt, lielākoties visas motivācijas teorijas saka, ka sods un bailes nav labs motivators. To, piemēram, bija sapratuši Portugālē, kur katrā mazā ciematiņā iebraucot un izbraucot, dažkārt arī kaut kur pa vidu bija uzstādīts radars, kas saslēgts ar luksoforu. Brauc par ātru? Nu tad pastāvēsi pusminūti pie sarkanā… Pēc kādas piektās reizes sapratu, ka nekādas pielaides nav un sāku ievērot atļauto ātrumu. Savukārt, ja kāds mēģinās pāršmaukt pie sarkanā – to gan bildējam un ņemam pie dziesmas pēc pilnas programmas. Domāju, ka šis mehānisms ir daudz iedarbīgāks par vienkāršu fotoradaru uzlikšanu, jo autovadītājs saņem sodu uzreiz pārkāpuma vietā – sarkano signālu un zaudētu laiku. Cita metode, kura ir ļoti efektīva, ja mēs pieņemam, ka mērķis tik tiešām ir samazināt ātrumu un uzlabot satiksmes drošību, nevis par katru cenu sodīt braucējus, ir tie paši guļošie policisti un citi mākslīgi izveidoti šķēršļi. Ja pirms melnajiem punktiem tādi tiktu izveidoti, tad es ticu, ka avāriju un upuru būtu daudz mazāk. Tā, piemēram, jau slavenais krustojums pie ARS, Skolas un Dzirnavu ielā – nu nevaram mēs paļauties, ka cilvēki apzinīgi ievēros ceļazīmes vietā, kur viņi to nav darījuši. Izveidojam mākslīgu šķērsli un lieta būs darīta.
Tā kā nekur neesmu dzirdējis, ka papildus fotoradariem tiktu virzīts kāds šāda tipa projekts, tad sliecos domāt, ka tomēr būs taisnība tiem, kas runā par biznesa interesēm šajā pasākumā.
Vēl par fotoradaru ētisko pusi – nu nevar visu atbildību par satiksmes drošību valsts pārlikt un iedzīvotāju pleciem. Mēs neesam tik bagāta valsts, lai varētu atļauties uzlikt aizvien jaunus un jaunus slēptos nodokļus un nodevas saviem iedzīvotājiem. Tā jau cilvekiem nav viegli savilkt galus kopā.

pie Svētās Ceilonas. part 2


Chennai visi mani mēģinājumi nopirkt biļetes pie tūrisma aģentiem beidzas ar neveiksmi – biļešu šodien nav. Te laikam ir jāsaka, ka Indijā lidmašīnu biļetes, tāpat kā viss pārējais ir lētas, nu, teiksim tāds Goa – Chennai lidojums maksā ap 30 – 40 Ls un tūristi to labprāt izmanto, nevis brauc autobusos ar šoferiem pašnāvniekiem vai mēģina izdarīt neiespējamo – nopirkt biļeti uz vilcienu. Kā jau iepriekš minēju, man tomēr izdodas sameklēt interneta kantorīti, kurā arī rezervēju biļeti ar pārsēšanos. Man atkal ir 6 stundas.  Tieši kā reiz kaut ko paēst kādā jaukā eiropas stila kafūzītī un tad ļotakā uz auss.. Un nu ir klāt otrā reize, kad es tiešām pilns neizpratnes stāvēju uz ielas un domāju par neticamo, prātam neaptveramo Indiju. Proti, izeju no lidostas ( ar visām somām drīkst), aizeju līdz taksīšiem, kur bariņš šoferīšu dīki čalo un vaicāju, cik tad maksās līdz centram.
– Jums, ser, ir jāiet tur (rāda ar roku) un jāpierakstās sarakstā, kad pienāks Jūsu kārta, tad vedīsim.
– Bet… vai tad Jūs neesat taksīši?
-Esam. -Un tagad esat dikti aizņemti un neviens nevarat braukt? (tur stāv aptuveni 50 mašīnas un klačo ap 20 šoferu)
– Nē, nē, mēs esam aizņemti! ( smejas)

Tajā brīdī man liekas ieslēdzās drošinātājs Sick and tired of India. Nē, nē, nepārprotiet, visi dzīvi un arī neviens uz nevienu nekliedza. Es tik nekādīgi nespēju saprast indiešu mākslu visu sarežģīt. Incredible India! Pagriezos, aizgāju 100m līdz ceļam un pēc aptuveni 2 minūtēm jau braucu uz pilsētu. Šoferīts visu saprata ļoti tieši – ja es lūdzu aizvest līdz pilsētas centram, tad viņš arī aizveda uz jaunu un spīdīgu iepirkšanās centru City Center. Laikam jau iepriekšējo divu dienu piedzīvojumi bija atstājuši dziļu plaisu manā apziņā un zemapziņā, ka izvēlējos Eiropas stila Ģimenes Restorānu, kurš parasti ir Olimpisko spēļu sponsors. Frī kartupelīši un fanta bija kā eliksīrs, kā malks svaiga gaisa manam karija nomocītajam organismam. :)
Lidostā līdz lidmašīnai 5 reizes drošības kontrole ar somu skannēšanu un izrakņāšanu, man galvā skan jau kā mantra: incredible .. om.. India.. om… Starp citu, šodien ir Indijas neatkarības diena un visā valstī tiek svinēti svētki ar milzīgām armijas parādēm. Varu iedomāties kādi drošības pasākumi tiks visur veikti un visi pārbaudīti. Globāla paranoja. Nolaižamies mazā, tukšā lidostā pusceļā uz Kolombo. Starp visiem atbraukušajiem es tieku viegli izķerts un mana soma arī. Visādi koridori, un es esmu tajā zālē kur reģistrējas lidojumam. Pie sevis nodomāju, pag, pag, esmu taču reģistrējies līdz galam, kas tad nu? Lūk kas – aviokompānijas Kingfisher (kas pieder vienam no bagātakajiem Indijas cilvēkiem, ražo arī Kingfisher alu, atveda uz Indiju F1 sacensības, ir ievēlēts parlamentā, teiksim tāds vietējais Brensona un Šlesera krustojums) pārstāvis man sāk stāstīt par aviokompānijas politiku, kas nosaka, ka ja kāds lido uz Šrilanku, tad esot nepieciešama atpakaļ biļete, savādāk nekādīgi. Vai man tāda esot? Uz ko atbildu, ka man ir prieks, ka viņiem ir tāda politika, taču es nu nekādīgi nezinu, cik ilgi būšu, kad lidošu atpakaļ un uz kurieni lidošu, tā kā nekādīgi nevaru viņiem palīdzēt un, ka, cik man zināms, man nekas neaizliedz brīvi pārvietoties starp šīm abām valstīm. Un tagad, tā kā esmu reģistrēts un saņēmis iekāpšanas talonu lidojumam līdz Kolombo, neredzu nekādu iemeslu, lai mani aizkavētu. Satraukti skatieni, drudžainas sarunas savā valodā ar kādiem 3 citiem kompānijas pārstāvjiem, līdz tiek izsaukts kāds galvenāks. Principā saruna tā pati, rezultāts arī. Augstsirdīgi tiek iznests verdikts – mēs jūs izņēmuma kārtā laidīsim, bet uz jūsu paša risku – ja Šrilanka sūtīs atpakaļ, tad mēs esam jūs brīdinājuši. Es tik nosmaidu, skaitu mantru un piekrītu. Kā jau biju domājis, tad lidmašīna ir tieši tā pati, kas iepriekšējā lidojumā un Kolombo, precīzāk tās piepilsēta Nagombo, kur atrodas lidosta, tiek sasniegta ātri. Lidostā sajūta kā Eiropā, vienīgais, kas pārsteidz ir tax-free veikalu zona – tā ir milzīga, viss vaļā arī 1 naktī un var nopirkt ne tikai alkoholu un apģērbus, bet arī veļas mašīnas, ledusskapjus un citu sadzīves tehniku. Imigrācijas oficieris mani iepriecina ar ziņu, ka no š.g. 1 janvāra par vīzu ir jāmaksā 25$ (iepriekš Baltijas valstu pilsoņiem bija par brīvu), bet citādi ir korekts un laipns, un nemaz netaisās mani nekur sūtīt. Welcome to Sri Lanka!
Dabūjis somu, es saprotu, ka šī ir bijusi gara diena un ka ēsts ir ļoti maz, turklāt ļoti nāk miegs, tāpēc piekrītu lidostas tūrisma gida piedāvājumam pārnakšņot viesnīcā tepat netālu. No rīta pārliecināšos, ka esmu pārmaksājis vismaz 3 reizes, bet to jau nojautu lidostā, taču nebija vairs spēka kaut ko skaidroties… Šodien ir jauna diena un jauni piedzīvojumi Svētajā Salā.

pie Svētās Ceilonas. part 1

Ceļojums uz Šrilanku sākās jau 2 dienas iepriekš. Kāds gudrais esot teicis, ka jābūt uzmanīgam ar savām vēlmēm, tad nu es turpmāk to ņemšu vērā. Ieturējis vakariņas a la indian restorānā Budas acis, ko vietējie arī mēdz saukt Budas ledus*, uzspēlēju dažas partijas šaha ar vienu baltkrievu, kuram izglābu dzīvību dažas dienas iepriekš, lēkājot pa viļņiem, tomēr sajutos kaut kā ne tā, gāju gulēt. Te nu sākas stāsts par tām vēlmēm – jau pāris dienas dīžājos kā kumeļš stallī pavasarī, vēlējos kaut atrāk pienāk lidojuma diena. Bet es nebiju domājis . Es nebiju domājis divas dienas pavadīt gultā, precīzāk uz poda, un atlikušo daļu gultā. Food poisoning, you know.** Pēc pirmās jautrās nakts gulēju un prātoju – tā, rīt jālido, jātiek uz kājām. Viesnīcas menedžeris sadabon elektrolītu pulverīti, ko pievienot ūdenim. Tas nedaudz uzlabo situāciju, nu jau ir iespēja iztikt bez tualetes aptuveni stundu, ja paveicas. Bet tomēr – lidojums taču rīt no rīta un šādā kondīcijā nekas nesanāks. Ap 4 pēcpusdienā, ievācis informāciju par līdzīgiem gadījumiem, nolemju rīkoties. Proti, esot tikai 2 veida zāles – viens esot ingvers, tāds speciāls un stiprs ingvera dzēriens, cita iespēja – tikai antibiotikas. Sakopoju visus spēkus un lūdzos man zināmos indiešu Dievus, lai man izdodas tikt līdz pilsētai (ciemam, kur ir veikali un aptiekas) un atpakaļ bez šmuces. Man laikam nav jāstāsta, ka Indijā neviens nekur nesteidzas. Nedz taksīša soferīts, kuru esmu spiests ņemt, jo manu noīrēto skūterīti viesnīcas menedžeris acīmredzot jau izīrējis kādam citam, bet citā, ko man piedāvā, ir tukša bāka… , nesteidzas  aptiekārs, arī tūristu pūļi uz ielām tāpat. Dažādas zāles un lietošanas  instrukcijas через немогу ir sadabūtas, tagad tik dzert un gulēt. Ā, kur tad ingvera dzēriens? Do you want ginger ale?***

5 no rīta esmu sevi dabūjis uz kājām puslīdz pieklājīgā skatā un cilpoju uz taksīti, piebraucam pie lidostas, tur lieliem burtiem uz mazas, melnas tāfelītes rakstīts, ka mans lidojums uz Channai ir pārcelts uz vēlāku laiku, kas nozīmē, ka lidojums tālāk uz Kolombo ir nokavēts. Bet tā ir cita kompānija. Tad es atcerējos zīmes, kurām nepievērsu uzmanību – kad meklēju lidojumus uz Kolombo, tad man visur kā pirmo piedāvāja reisu 6 vakarā, bet es kā ietiepies ēzelis domāju, nu ko es tai lidostā tik ilgi sēdēšu (Indijā lidostās ir īpaša drošība – ja tu esi iegājis lidostā, tad ārā vairs netiec, Bombejas gadījums izrādās bija izņēmums), ja arī būs kavēšanās, tad 6 stundu rezerve būs pietiekoša. Nebija viss.

Nu neko, atceros, ka šī ir Incredible India****, samierinos ar likteni (cik bieži vēl šodien!) un snauduļoju turpat lidostā uz soliņa. Pēkšņi piebaksta blakussēdētājs – ja es arī uz Chennaju, tad mūs ved brokastīs. Lieliski! Visi nelaimīgie ceļotāji tiek salādēti 2 busiņos un laižam uz pilsētu. Viesnīcas zviedru galda brokastīs ēdiena smarža vien uzdzen nelabumu, par laimi ir kukurūzas pārslas. Pie galdiņa sēdošie smejas – vai es esot uz diētas? Kad nelaime izskaidrota, viens, kurš ir indietis, iesaka paņemt ēdienu, kas izskatās kā pienā samērcēti baltmaizes plācenīši – viņi jau 2000 gadus ar šādiem ārstējoties šādos gadījumos. Apēdu, tā neko, tāds bezgaršīgs rīsu un lēcu maisījums, varbūt tiešām palīdz.

Lidosta,  n-tās drošības pārbaudes un nu jau Chennai klāt. Mēģinu sadabūt kādu citu biļeti, tas arī izdodas, tik uz pašu vakaru un ar pārsēšanos. No vilka bēgu, lācim uzskrēju…

* angliski līdzīga izruna    ** saindēšanās ar ēdienu , ziniet. No angļu val.    *** vai jūs vēlaties džindžerelu? No angļu val.   **** Indijas tūrisma reklāmas sauklis: Neticamā Indija! No angļu val.

jurģi jāņos ziemassvētkos


Kamēr Ziemassvētkos varējām dziedāt seno dziesmu par sidrabiņa lietiņu, Hofmanis gatavojās Jurģiem. Tātad Hofmaņa pasakas šajos ziemassvētkos atrada savas mājas un tagad to adrese būs hofmaņapasakas.lv . Tagad tik Hofmanim pašam jāatrod mājas, tad jau visi būs pie vietas:)
Vienu neērtību gan būšu sagadājis tiem, kuri ir pierakstījušies uz pasaku piegādi mājās, t.i. epastā –  tiem atvainojos par sagādātajām neērtībām un lūdzu reģistrēties vēlreiz, izmantojot formu labajā malā. Tagad 2 gadus apsolos nemainīt mājvietu pasakām.
P.S. mega-hiper-giga-paldies Signim. Viņš zin, ko dara un dara to ātri:)

paslinkošu un padalīšos

Pārsvarā visi mēģināja vakar vai aizvakar savilkt galus kopā un norēķināties ar 2011. Es to darīšu šodien. Neslēpšu, ka Worpress man ļoti palīdzēja, tādēļ – liels paldies WP mērkaķiem :)

Izvilkums noWP sagatavotā kopsavilkuma (diemžēl angļu valodā) :

The concert hall at the Syndey Opera House holds 2,700 people. This blog was viewed about 31,000 times in 2011. If it were a concert at Sydney Opera House, it would take about 11 sold-out performances for that many people to see it.

Click here to see the complete report.
Viss 2011. gada kopsavilkums šeit. 

riteņbraucēji un krievu valoda


Jau aptuveni nedēļu nedod miera Innocent caffee (ILLY) un Rīgas satiksmes strīds par velosipēdu novietni kafejnīcas priekšā Blaumaņa ielā. Stāsts sekojošs: ILLY caffee šovasar ne bez cīņas ar Rīgas Satiksmi tomēr dabūja atļauju izveidot velosipēdu novietni kafejnīcas priekšā, ko arī par saviem līdzekļiem izdarīja. Šobrīd vienošanās ar RS ir beigusies un kafejnīca ir spiesta noņemt velonovietni. Tiktāl viss skaidrs, vienošanās to paredz, puses to pilda. Formāli viss ir pareizi.
Kas tad man liekas ne līdz galam pareizs šajā situācijā? Es pats ikdienā neizmantoju velosipēdu, lai pārvietotos pa Rīgu, bet pazīstu diezgan daudzus, kuri to dara. Jā, arī šobrīd. Un, lai arī neatbalstu braukt ar riteni pa lietu vai kad snieg, tomēr respektēju viņu izvēli. Varētu pat teikt, ka riteņbraucēji Rīgā ir minoritāte, kuriem sūri un grūti nākas izcīnīt savu vietu kopējā satiksmē. Savā ziņā šobrīd Rīgas Dome tās priekšsēdētāja Nila Ušakova personā rīkojas divkosīgi – cīnoties par vienas minoritātes tiesībām runāt krievu valodā (kuras nemaz viņiem nav liegtas), taču ar otru roku un plašiem žestiem iznīcina citas minoritātes vāros centienus padarīt Rīgu VeloDraudzīgāku. Katrā ziņā, tas parāda RD un RS attieksmi pret labu servisu kā tādu un šī pilnīgi noteikti ir darvas karote gan Rīgas Satiksmes, gan arī Rīgas Domes uz labāku dzīvi un servisu orientētajā pakalpojumu Medus mucā.

jautājumi un atbildes


Šodien pilnīgi nejauši iznāca neplānota saruna ar trim dāmām, kuras sēdēja kafejnīcā pie blakus galdiņa un nekādīgi nesaprata un  nevarēja izšķirties – par ko rītdien balsot. Tika runāts gan par Vienotību, gan par Zatleru un VL, ka nevajadzētu atdot balsis Saskaņas Centram, jo par tiem jau tāpat daudzi nobalsošot. Bet, kad saruna pārmetās pie “mazajām” partijām, proti, ka balsošana par tām tik noņem balsis tām pašām ne tik labajām, bet tomēr latviešu partijām un tiek atdotas SC, neizturēju. Metu kaunu pie malas un, nesakot, ka esmu no kādas partijas, izteicu vēlmi piebiedroties diskusijai. Un tapu uzaicināts.
Es dāmām uzdevu dažus konkrētus jautājumus:
1. Vai Jūs balsojāt par esošās Saeimas atlaišanu?
– Atbilde bija “JĀ”
2. Tad kāpēc Jūs pieļaujat balsojumu par tām partijām, kuras tikko ir atlaistas?
Dāmas izskaidroja, ka viņu motivācija referendumā balsot par Saeimas atlaišanu esot bijis dabūt nost no politiskās skatuves Šķēles-Šlesera partiju.
3. Vai Jūs esat par godīgumu politikā, valsts attiecībās ar saviem iedzīvotājiem un otrādāk?
– Pēc nelielām diskusijām un iestarpinājumiem atbilde bija “principā JĀ”, pēc kā arī sākas diskusija par Vienotības un Zatlera partiju darbības un godīguma pricipiem (aizdomas par Vienotības melnajām kasēm, pelēkajiem kardināliem, ZRP šmugulēšanās ar ziedojumiem uzreiz pēc darbības sākšanas), kuras rezultātā nonākam pie secinājuma, ka arī šiem politiskajiem spēkiem principā neuzticamies.  Cita starpā arī vienojamies, ka ZZS jau automātiski esot ārpus saraksta.
Un tad atkal izskan izmisuma pilnais jautājums: Par ko tad mums rīt balsot???
Uz ko es saku, ka nebūs īsti korekti, ja es nosaukšu kādu politisku spēku, jo pats kandidēju, ka vēlos tikai likt dāmām aizdomāties par gudru izvēli savā un Latvijas labā. Tomēr viena no dāmām neliekas mierā un turpina virpināt domu par “mazajām” partijām, par kurām neizbēgami iznāk tad balsot un ka šādā gadījumā iznākot atbalstīt nevēlamo Saskaņas Centru. Šajā brīdī es viņām piesolu nosūtīt šo te materiālu, kurā ir skaidri un gaiši aprakstīts kā tiek skaitītas balsis un neviena par Pēdējo partiju nodotā balss neaiziet ne Saskaņas centram, nedz arī noņem kādai no “lielajām, labajām” latviešu partijām.
Pēc brīža šķiramies kā draugi, es tik aicinu viņas izdarīt SAVU izvēli, nevies ietekmēties no dažādu partiju iebaidīšanas (ar krieviem, ar ļaunajiem, ar oligarhiem, ar da jebko), dāmas aiziet domīgas.
Nobeigumā es gribu pateikties visiem, kas tic Pēdējai partijai un tās mērķiem, kas tic godīguma iespējamībai Latvijas politikā, kas tic labākai rītdienai. Mums izdosies!