Category Archives: nestāvi malā

astoņpadsmitais

Pirms kādiem gadiem 20, liekas, tas bija 87. vai 88. gads, es skolā atļāvos pionieru nozīmītes vietā pie uzvalka piespraust auseklīti un atteicos iestāties komjaunatnē. Šis pats auseklītis pēc dažām nedēļām tika atņemts un es pats ar zilu aci un saplēstu uzvalku vilkos mājās. Pats vien biju vainīgs – ar draugiem daudzoties gar dzelzceļu, ieklīdām Čierīša krievu skolai pietuvinātajā teritorijā. Tajā laikā biju jauns un brīva Latvija bija mans ideāls. Pēc tam jau nāca lielā demonstrācija krastmalā, autobusu kordons ap Brīvības pieminekli, barikādes un puči un galu galā Brīvā Latvija.
Pirms gada, kopā ar vienu citu latviešu ģimeni paceļot Kanādas vīna glāzi par Latvijas dzimšanas dienu un raugoties uz Vankūveras debesskrāpju siluetiem, sajūta bija rūgta. Līdzīga kā mazam bērnam, kuram ir apsolīts kārums vai brīvdienās izklaides kopā ar tēti, bet apsolītais kārums izrādās sapelējis, bet tētim steidzīgi darbi…
Vakar, gandrīz 20 gadus kopš auseklīšu laika, Pie Humberta man iedeva sarkanibaltisarkano lentīti, svētki taču. Tā īsti nedomājot spraudu pie krūts. Taču tas lepnums, tas prieks, ka esmu Latvietis tā arī neparādījās. Liekas, ka citiem arī bija līdzīgi, jo vairāk tika spriests par to, kāds ir pareizais simboliņa valkāšanas leņķis, nevis par to kur esam un ko darām, par Latviju.
Tieši šī vilšanās Latvijā, kāda tā ir tagad, lika man pieņemt lēmumu iesaistīties politikā (nu jā, no konjunktūras viedokļa izvēlējos gan nepareizo partiju – Pēdējo partiju, kura nesavāca vajadzīgos procentus vēlēšanās, bet vismaz joprojām varu teikt, ka esmu rīkojies saskaņā ar pārliecību, nevis naudas vai citu interešu vadīts). Es ticu un ceru, ka avīžu ziņas par nacionālās simbolikas noieta pieaugumu ir laba vēsts. Ka mēs sākam mosties no trakā murga, saukta žurku skrējiens, treknie gadi un sekojošā krīze, ka sākam apzināties, ka mēs paši esam Valsts. Un mēs esam šeit saimnieki, nevis kaut kādi mistiski Viņi. Ka mēs paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem, gan tiem, kas attiecas uz tik triviālām lietām kā nodokļu maksāšana, gan tik prozaiskām kā darba kvalitāte. Tad tāds nedaudz vīlies, bet joprojām ar cerību, paceļu laba drauga dāvinātas Dzimtenītes glāzīti un saskandinu par Manu Latviju.

vienas balss vērtība

Pēdējai Partijai viena vēlētāja balss ir izmaksājusi nedaudz vairāk kā 2 santīmi. Tuvu pie  8500 vēlētāju, 200Ls izdevumi Laimes Lācim. Reklāmā iztērēta apaļa nulle. Cik citiem? Te būs – savadīju datus no cvk.lv un knab.lv, redz kāda tabuliņa sanāca:

Patiesie vēlēšanu uzvarētāji un zaudētāji kā uz delnas, bet man skatoties uz šiem cipariem radās daži jautājumi:

  1. Laikā, kad visapkārt visi runā par cik-tur-to-simtu-miljonu latu ietaupīšanu un tiem pašiem vēlētājiem draud ar kārtējo pensiju un algu griešanu, cik ētiski ir smadzeņu skalošanai izdot 3,6 miljonus latu?
  2. Vienotībai ir saziedoti gandrīz 600 000 Ls, ZZS – ap 420 000 Ls, SC – gandrīz 700 000 Ls. Cilvēki, kuri ziedoja šīm partijām taču cer saņemt (kaut vai ekonomikas uzlabošanas un uzņēmējdarbības vides uzlabošanas veidā) šo naudu atpakaļ, ne?  Vai šīs, pie varas esošās partijas un to cilvēki var apliecināt, ka tagad viņiem nekādīgi nav jāatstrādā ziedojumi?
  3. Varbūt tomēr ir pienācis laiks aizliegt politisko reklāmu vismaz 3 mēnešus pirms vēlēšanām? Tad vismaz politiķi būs spiesti ieklausīties vēlētāju viedokļos un sākt reāli strādāt – piedalīties diskusijās, pārliecināt par savu viedokli un būtu spiesti pazaudēt savu komforta zonu, jo vēlētāji vairs netiktu zombēti.

 

 

brīdi pēc tam

man nevajag to brīdi, kad es tevi ieraudzīju. man nevajag to brīdi, kad satiekamies. mēs varam satikties un runāt un runāt, un runāt, bet man to nevajag. man nevajag to brīdi, kad visi kopā latviski kautrīgi dziedam jāņudziesmas, vācam kartupeļus vai gatavojam brokastis. man nevajag to brīdi, kad tevi skūpstu vai mīlējos. man vajag to brīdi pēc tam – kad liekas, ka pasaule ir apstājusies un laimes sajūta pārņem kā neuzbāzīgs, bet reizē tuvs un pazīstams tavu smaržu mākonis. kad saule ir norietējusi, bet tu vēl kavējies atmiņās par burvīgo dienu un gaidi nākamo.
Hofmaņa pasakām resursu inventarizācija un radošā pauze. Tas arī kaut kad beigsies. Uz tikšanos!

jauna dzīve aiz stūra

Šodien ir mana pēdējā darbadiena manā visas vasaras mājvietā – restorānā Nekādu problēmu (loģiski – vasara cauri :)). Mazliet skumīgi un mazliet priecīgi. Skumīgi, tāpēc, ka bija jau pierasts gan pie foršā kolektīva. Priecīgi, jo katras beigas nozīmē jaunu sākumu. Vai šis jaunais būs saistīts ar mūziku, menedžmentu, viesmīlību? Varbūt politiku? Nezinu. Taču, lai vai kur es nokļūšu un ko darīšu, turpināšu būt es pats un turpināšu degt, krist un stāvēt par lietu, ko daru.
Katrā ziņā esmu ļoti, ļoti pateicīgs restorāna saimniekam Uģim par piedāvāto iespēju un nenovērtējamo pieredzi restorāna menedžmentā – kā nekā ar 600 sēdvietām šis ir lielākais restorāns Rīgā. Uzkrātā pieredze lieliski noderēs, kad atvēršu savu restorānu vai krodziņu, vienalga vai tas būs Rīgā vai manā īpašumā Rendā blakus Abavai :)
Tātad – darba piedāvājumi ir welkomēti. Mans CV joprojām ir apskatāms šeit un esmu atvērts visāda veida piedāvājumiem. :)
PS Rītdien ir 2. oktobris un Jūs noteikti paši ziniek, kas ir jādara. Vienīgais, atgādināšu, ka dienas stiprākais cipars ir 11 (1+1 veido to pašu 2) un, protams, arī 2. Jūs esat gudri un negribēsiet takš vēl 4 gadus tos pašus vēžus? ;)

ej ārā un izvēlies!

reāli labumi

No AntiBlaBla pūra.

uzspiestās 4×4

Bijām izgājuši ar Laimes Lāci nelielā pastaigā. Piebiedrojāmies sestdienas masku gājienam, kopā ar kolēģi Maiju smējāmies, ka pareiza reklāmas kampaņa, man bija līdz puika, viņai – suns. Bet ne jau par to stāsts. Lācis mums tāds liels un uz ritentiņiem, lai vieglāk viņu izvest cilvēkos. Tad nu nocēlām viņu lejā no Satori grāmatnīcas 2. stāva, izcēlām arī tos 2×3 pakāpienus, kas šķir grāmatnīcu no ielas un devāmies ielās. Un tad es sapratu. Neviens, neviens no tiem, kas būvē ielas, kas remontē Rīgas trotuārus, kas izdod atļaujas kafejnīcu terasēm, kas remontē mājas un ir salikuši sastatnes, un apbraucamos ceļus, kas liek bruģi, neviens no viņiem nekad nav aizdomājies par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, nemaz nerunājot par cilvēkiem ratiņkrēslos.  Rīgas ielas priekš šiem cilvēkiem ir reālas 4×4 Bajas vai 5×5 sacensības. Bet diemžēl, atšķirībā no iepriekšminēto sacensību dalībniekiem, šiem cilvēkiem izvēles iespēja ir sēdēt mājas vai arī mēģināt cīnīties. Skarbi.
Ja kaut nedaudz no tās enerģijas, ko ierēdņi velta kukuļu vai sodu organizēšanai, viņi aizdomātos, ka mūsu sabiedrībā dzīvo dažādi cilvēki, tad jau tas būtu liels solis uz priekšu. Jo ir jau ne tikai cilvēki ratiņkrēslos, ir arī vājredzīgi, neredzīgi, cilvēki, kuri nedzird. Kā viņi orientējas Rīgā? Kā viņi zin, kurš autobuss, trolejbuss ir pienācis pieturā (piemēram, Vankūverā, katram sabiedriskajam transportam bija ierīkots skaļrunītis pie priekšējām durvīm, kur atverot durvis tika nosaukts numurs un maršruts)? Tās ir elementāras lietas, bet, lai tās sāktu darīt, ir līdz tam jaaizdomājas.
P.S.  Manam citam draugam Džedajam arī bija pārdomas pēc pastaigas ar Laimes Lāci. Lasi tās šeit.

kā uzliets

Šodien pielaikoju partiju. Der kā uzlieta. :) Pielaiko arī tu un izlem par ko balsot.

jautājumi un atbildes

Šodien Dienā Anda Rožkalne izsaka viedokli, ka var izrādīties patiess joks par katram politiskam spēkam piederošiem medijiem. Ja tas tiešām tā ir, tad, liekas, ka brīvā žurnālistika ir pārcēlusies citur. Internetā, sarunās vai ilūzijās. Padomājiet paši – kad Jūs pēdējo reizi redzējāt lielākajos medijos ziņu par to, ka tagadējais premjers ir kaut ko izdarījis? Vai tiešām Dombrovskis dara tieši neko, ja jau tāds informācijas vakuums? Bet varbūt tā ir mediju saimnieku, citu politisko spēku priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa?
Labi, lai kā nu būtu ar tiem pirktajiem un (ne)atkarīgajiem medijiem, tomēr ir viens medijs, kuru ir diezgan grūti apklusināt. Internets. Gan Delfi, gan vairākas sabiedriskas un nevalstiskās organizācijas ir izveidojušas resursus internetā, ar kuru palīdzību vēlētāji var atsijāt graudus no pelavām, iepazīstoties gan ar politisko analīzi, esošo deputātu varoņdarbiem, gan topošo kandidātu solījumiem, vai arī tieši un nepastarpināti uzdot jautājumus topošajiem tautas priekšstāvjiem. Izmantojiet šo iespēju – arī es priecāšos publiski atbildēt uz jūsu uzdotajiem jautājumiem.

Anti-bla-bla

Radoši pret politisko reklāmu

Pēdējās partijas ideju popularizēšanai mēs organizējam atvērto komunikāciju kampaņu. Tās materiālu veidošanā aicinām iesaistīties ikvienu, kam ir luste.

Tev nav jābūt slavenam reklāmas guru vai kaut kādam PR ģēnijam, par kura kārtējo “blāblā” raksta prese. Mēs esam pārliecināti, ka Tev sanāks daudz iedarbīgāk.

Video, audio, foto, teksts – ja Tu kaut nedaudz gribi ar šīm lietām darboties, viens pats vai kopā ar draugiem, izlasi šo  Continue reading