Category Archives: Latvija dara

astoņpadsmitais

Pirms kādiem gadiem 20, liekas, tas bija 87. vai 88. gads, es skolā atļāvos pionieru nozīmītes vietā pie uzvalka piespraust auseklīti un atteicos iestāties komjaunatnē. Šis pats auseklītis pēc dažām nedēļām tika atņemts un es pats ar zilu aci un saplēstu uzvalku vilkos mājās. Pats vien biju vainīgs – ar draugiem daudzoties gar dzelzceļu, ieklīdām Čierīša krievu skolai pietuvinātajā teritorijā. Tajā laikā biju jauns un brīva Latvija bija mans ideāls. Pēc tam jau nāca lielā demonstrācija krastmalā, autobusu kordons ap Brīvības pieminekli, barikādes un puči un galu galā Brīvā Latvija.
Pirms gada, kopā ar vienu citu latviešu ģimeni paceļot Kanādas vīna glāzi par Latvijas dzimšanas dienu un raugoties uz Vankūveras debesskrāpju siluetiem, sajūta bija rūgta. Līdzīga kā mazam bērnam, kuram ir apsolīts kārums vai brīvdienās izklaides kopā ar tēti, bet apsolītais kārums izrādās sapelējis, bet tētim steidzīgi darbi…
Vakar, gandrīz 20 gadus kopš auseklīšu laika, Pie Humberta man iedeva sarkanibaltisarkano lentīti, svētki taču. Tā īsti nedomājot spraudu pie krūts. Taču tas lepnums, tas prieks, ka esmu Latvietis tā arī neparādījās. Liekas, ka citiem arī bija līdzīgi, jo vairāk tika spriests par to, kāds ir pareizais simboliņa valkāšanas leņķis, nevis par to kur esam un ko darām, par Latviju.
Tieši šī vilšanās Latvijā, kāda tā ir tagad, lika man pieņemt lēmumu iesaistīties politikā (nu jā, no konjunktūras viedokļa izvēlējos gan nepareizo partiju – Pēdējo partiju, kura nesavāca vajadzīgos procentus vēlēšanās, bet vismaz joprojām varu teikt, ka esmu rīkojies saskaņā ar pārliecību, nevis naudas vai citu interešu vadīts). Es ticu un ceru, ka avīžu ziņas par nacionālās simbolikas noieta pieaugumu ir laba vēsts. Ka mēs sākam mosties no trakā murga, saukta žurku skrējiens, treknie gadi un sekojošā krīze, ka sākam apzināties, ka mēs paši esam Valsts. Un mēs esam šeit saimnieki, nevis kaut kādi mistiski Viņi. Ka mēs paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem, gan tiem, kas attiecas uz tik triviālām lietām kā nodokļu maksāšana, gan tik prozaiskām kā darba kvalitāte. Tad tāds nedaudz vīlies, bet joprojām ar cerību, paceļu laba drauga dāvinātas Dzimtenītes glāzīti un saskandinu par Manu Latviju.

brīdi pēc tam

man nevajag to brīdi, kad es tevi ieraudzīju. man nevajag to brīdi, kad satiekamies. mēs varam satikties un runāt un runāt, un runāt, bet man to nevajag. man nevajag to brīdi, kad visi kopā latviski kautrīgi dziedam jāņudziesmas, vācam kartupeļus vai gatavojam brokastis. man nevajag to brīdi, kad tevi skūpstu vai mīlējos. man vajag to brīdi pēc tam – kad liekas, ka pasaule ir apstājusies un laimes sajūta pārņem kā neuzbāzīgs, bet reizē tuvs un pazīstams tavu smaržu mākonis. kad saule ir norietējusi, bet tu vēl kavējies atmiņās par burvīgo dienu un gaidi nākamo.
Hofmaņa pasakām resursu inventarizācija un radošā pauze. Tas arī kaut kad beigsies. Uz tikšanos!

jauna dzīve aiz stūra

Šodien ir mana pēdējā darbadiena manā visas vasaras mājvietā – restorānā Nekādu problēmu (loģiski – vasara cauri :)). Mazliet skumīgi un mazliet priecīgi. Skumīgi, tāpēc, ka bija jau pierasts gan pie foršā kolektīva. Priecīgi, jo katras beigas nozīmē jaunu sākumu. Vai šis jaunais būs saistīts ar mūziku, menedžmentu, viesmīlību? Varbūt politiku? Nezinu. Taču, lai vai kur es nokļūšu un ko darīšu, turpināšu būt es pats un turpināšu degt, krist un stāvēt par lietu, ko daru.
Katrā ziņā esmu ļoti, ļoti pateicīgs restorāna saimniekam Uģim par piedāvāto iespēju un nenovērtējamo pieredzi restorāna menedžmentā – kā nekā ar 600 sēdvietām šis ir lielākais restorāns Rīgā. Uzkrātā pieredze lieliski noderēs, kad atvēršu savu restorānu vai krodziņu, vienalga vai tas būs Rīgā vai manā īpašumā Rendā blakus Abavai :)
Tātad – darba piedāvājumi ir welkomēti. Mans CV joprojām ir apskatāms šeit un esmu atvērts visāda veida piedāvājumiem. :)
PS Rītdien ir 2. oktobris un Jūs noteikti paši ziniek, kas ir jādara. Vienīgais, atgādināšu, ka dienas stiprākais cipars ir 11 (1+1 veido to pašu 2) un, protams, arī 2. Jūs esat gudri un negribēsiet takš vēl 4 gadus tos pašus vēžus? ;)

Anti-bla-bla

Radoši pret politisko reklāmu

Pēdējās partijas ideju popularizēšanai mēs organizējam atvērto komunikāciju kampaņu. Tās materiālu veidošanā aicinām iesaistīties ikvienu, kam ir luste.

Tev nav jābūt slavenam reklāmas guru vai kaut kādam PR ģēnijam, par kura kārtējo “blāblā” raksta prese. Mēs esam pārliecināti, ka Tev sanāks daudz iedarbīgāk.

Video, audio, foto, teksts – ja Tu kaut nedaudz gribi ar šīm lietām darboties, viens pats vai kopā ar draugiem, izlasi šo  Continue reading

esmu saskaitīts

Aigars Štokenbergs (jeb varbūt tas bija Pabriks?) ar pārākuma apziņu un ironisku smaidu sejā vienam no Pēdējās partijas dibinātājiem pārmeta, ka partijas manifestā ierakstītais punkts par platjoslas interneta pieejamību visā Latvijā, neesot nepieciešamība, bet nu jau esot “viena no pamattiesībām”. Tieši tajā brīdī sapratu, ka šie muldētāji un demagogi, kuri šobrīd ir pie varas, ir tik ļoti nekompetenti, tik ļoti savtīgi un par valsts interesēm nedomā nemaz, tik ļoti turas pie savām siltajām iesēdētajām vietiņām.. Tieši tajā brīdi tika pieņemts lēmums. Es sapratu, ka nedrīkstu vairs stāvēt malā un, kā jau iepriekš esmu rakstījis – katram ir jāsāk ar sevi un pirmo soli.  Un neilgi pēc tam mani saskaitīja. Pirmo reizi mūžā es esmu partijā, pionieri taču neskaitās, vai ne?

50. izmērs pēdējam zvanam

Es esmu maziņš, man ir tikai 48. izmērs. Savukārt Ludzā ir raženāks puisis, vārdā Igors, kuram 20. maijā būs pēdējais zvans. Viņam ir 50. izmērs, bet nav uzvalka. Man ir uzvalks, bet nav 50. izmērs. Es tomēr gribu puisim palīdzēt, jo, man liekas, tomēr vajag saņemt zināmu drosmi uzrakstīt pilnīgi nepazīstamam cilvēkam lūgumu palīdzēt un viņš to izdarīja, tādēļ rakstu Jums – ja nu kādam no Jums skapī karājas lieks, bet vēl lietojams 50. izmēra uzvalks, kuru Jūs būtu ar mieru atdot Igoram, tad mēs visi kopā būtu padarījuši vienu cilvēku kaut uz brīdi laimīgāku. Paldies un es ticu, ka Igoram saule spīdēs pēdējā zvana un izlaiduma dienās!
Tiem, kuri vēlas un var palīdzēt – lūdzu rakstiet Igoram Malzubam draugos.lv . Uzvalks visticamāk kaut kā jānogādā Ludzā, varbūt ar autopastu ( Ludzas autobusu?).

igauņi izvēlas Latvijas preci

Vakar, meklējot informāciju par dažādu pilsētu transportiem, uzdūros ziņai, kas mani iepriecināja. Un, proti,  Tallinas Tramvaju un Trolejbusu operātors, sākot ar 1. maiju igauņu tramvajus darbinās ar Latvijas elektrību. Tiesa gan, mani uzmanīgu darīja tas otrs datums – 31. jūlijs, bet es igauņu valodu nesaprotu un googles tante arī izskatās ne visai zinoša. Katrā ziņā man prieks par par igauņiem, kuri izvēlas Latvijas preci (protams,  tā nosacīti ir Latvijas, jo, kā zināms, tad Latvija daļu elektrības iepērk no Krievijas un tās pašas Igaunijas). Šajā sakarā man liekas jocīgi kaut kad lasītie dažu Latvijas kompāniju paziņojumi, ka tās iepirks elektrību no Igauņu Latvenergo - kaut gan var saprast, šeit tas monstrs Latvenergo ir monopolists un var izdarīties ar klientiem kā vien grib, bet Tallinā noteikti ir jāiegūst kāda tirgus daļa, tāpēc serviss, iespējams, ir pretīmnākošāks. Tikai nesaprotu, kāpēc Latvenergo kautrējas no šī darījuma, jo viņu mājas lapā neatradu informāciju par to. Vai tas ir kas slēpjams?? :)