Category Archives: Latvija dara

Diena, kad Aldis nolēma meklēt atvērtas durvis

Print

Runā, ka viss notiekot tikai uz labu. Ja tā, tad labi ir tas, ka mans 3+ gadu darbs šobrīd tiek apstādināts un es vairs nerīkošu ne Skaņu un garšu festivālu 2016, kurš notika Siguldā, nedz arī no Skaņu un garšu festivāla izaugušo un pārbrendoto K PARK FESTIVAL Ķekavā. Es ļoti, ļoti ticēju, ka Latvijā ir pietiekoši liels cilvēku daudzums, kuri vēlētos redzēt kvalitatīvus māksliniekus, kuri vēlas iet uz pasākumu, kurā viņi var sastapt domubiedrus, kur tiek piedāvāta kvalitatīva restorāna līmeņa ēdināšana, kā arī citas mākslas un kultūras aktivitātes. Saņēmu neskaitāmus komplimentus no potenciālajiem sponsoriem par ideju, jā, ne tikai tos. Arī veiksmes novēlējumus, bet šogad lai taisot bez viņiem. Es zinu par domu enerģētiku, taču šoreiz tā nenostrādāja, šoreiz bija nepieciešams reāls atbalsts. Nauda. Bez tās nav iespējams uztaisīt kvalitatīvu festivālu, vismaz pirmajos gados ne.
Tā nu, lūk, esmu pieņēmis lēmumu, ka šajā jomā vairs nedarbošos. Tādēļ vēlos piedāvāt savas zināšanas un savu pieredzi citu darbu vai projektu realizēšanai. Šobrīd esmu atvērts gan īslaicīgiem projektiem, gan pastāvīgam darbam. Domāju, ka esmu gatavs gan mainīt nodarbošanās jomu, mācīties jaunas lietas, gan arī mainīt dzīvesvietu, kaut uz Liepāju, Cēsīm, Kuldīgu, vai Valmieru. Mans CV ir atrodams šeit: Aldis Hofmanis CV
Es arī ticu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.

P.S. Ja ir kāds, kas zin kā atslēgt festivāla durvis un ir gatavs iesaistīties organizēšanā ar finansēm – laipni lūgti!

sadarbība

Vakar satikos ar vienu no politikā iesaistītiem cilvēkiem, nedaudz parunājām par šo un to. Par demokrātiju, kas tas ir, kāda ir tās vēsture, kāpēc var vai nedrīkst salīdzināt komunismu ar kapitālismu un kas vainas Latvijas politikai un politiķiem. Tad mēs kopīgi nonācām pie secinājuma, ka Latvijā politiķi slimo ar konkurenci un aizdomīgumu, tādējādi maz varam runāt par virzību visas sabiedrības kopēja labuma gūšanai, bet gan katra politiķa, katra politiskā spēka politisko dividenžu iegūšanai. Piedodiet, ja izklausos pārāk liels ideālists, bet tā vietā, lai Vienotība kā opzīcija Rīgas domē ar putām uz lūpām mēģinātu pierādīt, ka, piemēram,  SC (vai Ušakova) piedāvātie grozījumi ir iznīcinoši, absurdi un visādi citādi slikti, kā būtu, ja tā vietā O. Pulks vai J.M.Skuja pateiktu: Hei,  beidzot SC ir izdomājuši labu lietu – atbalstām! Un , iespējams, pēc 2 reizēm SC atbalstīs prātīgu un arī saviem vēlētājiem derīgu Vienotības iniciatīvu Saeimā. Ieguvēji būtu mēs visi – sabiedrība.

Sadarbība. Sadarbība ir tas vārds, kurš raksturo šī brīža galveno trūkumu Latvijas politikā (un ļoti bieži arī ekonomikā, ikdienā).  Šobrīd tur dominē liela konkurence, neizprotamas bailes un matu skaldīšana, bet politiķi ir aizmirsuši par sadarbību, kas viennozīmīgi ir lielāks veicinošs faktors. Aizmirsuši par kopējo lietu – Latvijas attīstību.

daļa no lielāka plāna. vai tāds ir?

6a00d83454714d69e201774428c7ca970d-800wi

Ušakovs pagājušā nedēļā ieviesa jaunu iniciatīvu.  Proti, kad snieg, autobraucēji ar tehniskām pasēm kabatās var vizināties daudzmiljonu autobusos, trolejbusos un tramvajos par brīvu. Auditorija momentāli sadalījās 3 lielās grupās: 1. kliedzējos, ka tā nedrīkst voluntāri izmantot administratīvo resursu, 2. labas idejas apsveicējos un, 3. visticamāk, tādos, kam vienalga, ka tik Dinamo spēles rāda.
Es piederu pie otrajiem un ticu, ka tā ir daļa no lielāka plāna, kura realizācija mums visiem rīdziniekiem dzīvi tuvākajā laikā tikai uzlabos – RD Satiksmes departaments sadarbībā ar pilsētplānošanas un transporta ekspertiem no RS strādā, lai:
1. ieviestu laika/zonu biļešu apmaksas shēmu,
2. uzlabotu sabiedriskā transporta maršrutu sistēmu, ietverot Park&Ride stāvvietas (pirmā bezdelīga jau ir), sabiedriskā transporta pārsēšanās punktus, sinhronizētus sab.transporta grafikus un pēc iespējas vairāk autobraucējus iedrošinātu pārsēsties pilsētas transportā,
Tā taču ir, Nil, vai ne? Es taču nekļūdos un šī akcija nav daļa no priekšvēlēšanu kampaņas?
Būtu lieliski, ja šo ideju (kura, visticamāk, radusies spontāni, lai atrisinātu pilsētas dienestu nespēju veikt savus tiešos pienākumus un savlaicīgi nodrošināt Rīgas ielu attīrīšanu no sniega) RS pārņemtu un izstrādātu reālu komunikāciju plānu, kā aizvien vairāk autobraucējus motivēt pārsēsties sabiedriskajā transportā vai uz velosipēda, ne tikai pārpublicētu Nila tvītus kā preses paziņojumus.
Tāpat, es priecātos beidzot redzēt Rīgas Satiksmes mājas lapā (kura, bez šaubām, salīdzinot ar tām šausmāk, kas bija aptuveni 2 gadus atpakaļ, ir pat ļoti laba) uzņēmuma Misiju un Vīziju, kā arī attīstības plānus gadiem uz priekšu, citādi tā muļķīgi sanāk – strādājam, lai iztērētu dotāciju… Iedvesmai – Translink (Vankūveras sabiedriskā transporta operators) ilgtspējīgas attīstības 2012. gada atskaite un mājas lapa.

 

 

dārgakmeņi. Instrumenti


Pēc Instrumentu koncerta izpārdotajā Arēnā Rīga es vaicāju vairākiem sastaptajiem mūziķiem, kā tad patika koncerts. Kad visi kā viens šķobījās un teica, ka nepaķēra, ka nebija emociju, ka nepatika muzikāli, bet, jā – tehniski, cepuri nost, puiši esot malači, viss esot kārtībā, es raucu acis un kļuvu domīgs. Tad es sapratu, ka man ir jāuzraksta – kāpēc man patika Instrumenti un kāpēc jau pēc pusstundas es ieliku šo koncertu savā personīgajā koncīšu TOP5 blakus tādiem šoviem kā Muse turpat Arēnā, Depeche Mode atgriešanās tūres atklāšanas koncerts, liekas, Tartu, Kravica koncerts pirms Aerosmith Wemblijā vai Stereophonics pirmajā Salacgrīvas festivālā. Piebildīšu tik, ka līdz šim veiksmīgi biju izvairījies dzirdēt Instrumentus dzīvajā, tik fragmentāri albuma prezentācijas pasākumā, vienīgā pieredze bija tikai radio dzirdētie singli.
Katrs liels un labs koncerts sākas jau  ilgi pirms mākslinieku pirmajiem akordiem un publikas sajūsmas spiedzieniem. Ar reklāmas kampaņu, intrigas radīšanu, ar pieklājīgu un nemanāmu apsardzi, atmosfēras radīšanu koncerta teritorijā (iesildītājiem vai īpašajiem viesiem) un cieņu pret savu klausītāju. Tas viss šoreiz, nezinu – apzināti vai neapzināti, bet bija. Iesildītāji, kuri liek ieklausīties, apsardze, kura smaida un publika, kuri ir atnākuši nevis dārgakmeņus žvadzināt, bet gan klausīties.
Koncerts ieskrienas ar ēnu teātri un instrumentālu uvertīru; Shipsi lēnām iešūpojas, tērpies Drakulas apmetnī, brīdi vēlāk skatuve un zāle uzsprāgst. Skatuve ir pārdalīta ar ekrānu, uz kura tiek projecēta Katrīnas Neiburgas, Ksenijas Zaķes (ex-The Movies soliste) un Māra Lagzdiņa videomāksla.  Shipsi vokāls neatstāj vietu nekādiem jautājumiem, savukārt Reinsy instrumentvirtuozitāte un a la Prince tēls iedarbojas maģiski, liekas – iedodiet viņam koka kasti un Reinsy rokās tā sāks skanēt. Patiesībā vēl pirms pievienošanās grupai Cosmos pirms kādiem 8 gadiem Reinsy (Reinis Sējāns) kopā ar Rihardu Fedotovu grupā Lode tieši to arī darīja – dauzīja visu, ko tik vien var dauzīt un izvilināja mūziku.
Koncerta režija ļauj baudīt šovu neskatoties pulkstenī, noturot uzmanību uz skatuvi visu laiku, ceļoties un krītot, mūzika  kulminē dziesmā There must be Peace, savukārt 3d efekts uz  ekrāna  This ir how i long for you laikā neļauj kādu brīdi aizvērt muti. Tik ļoti, ka liekas, ka tu saplūsti ar ekrānu, ar mūziku un koncertzālē esošajiem cilvēkiem. Dziedoši gliemeži, elfi dejotāji un lidojošas pandas – muzikālā un estētiskā latiņa ir pacelta augstu, kuru diemžēl līdz beigām neizdodas izturēt. Izsaukti uz piedevām Instrumenti saplok kā caurdurts balons un Apēst tevi galīgi vairs neskan. Vai pie vainas ir neskaitāmie paldiesi-šitiem-un-paldiesi-tiem-un-vēl-tiem-un-tiem-un-arī-tiem vai pašu emocijas beidzot plūda pāri malām, bet pašu uzceltā latiņa vairs nav pārvarāma.

Šis Instrumentu koncerts pierādīja, ka dimanti ir gatavi kļūt par briljantiem, tik jāslīpē, jāstrādā uz priekšu, taču, liekas, šobrīd vislielākais darbs būs jāizdara menedžmentam, lai izdotos šo šovu pārdot Eiropas vai Āzijas festivāliem, kur arī patiesībā viņiem arī ir īstā vieta nākamvasar. Lai izdodas!

P.S. Kad izlasīju Ir publicēto Fonteina recenziju par Liepājas koncertu, nedaudz sabijos – ja nu tiešām džeki sagatavošanās procesā ir nedaudz pāršāvuši pār strīpu vai pārdeguši? Pēc šodienas koncerta, vienīgais ko varu ieteikt Ir – ļaujiet rakstīt tiem, kas kaut ko saprot un to prot. Un, pardon my french, alkohola bezizmēra patēriņu neuzskata par galveno mākslas un tās baudīšanas  sastāvdaļu.
P.P.S. Interesanti, vai jaunā Kultūras ministre bija un novērtēja Instrumentu eksportspēju? Domāju, ka šeit ar salīdzinoši maziem ieguldījumiem (kaut vai par piemēru ņemot Dāņu mūzikas eksporta institūtu) varētu sanākt Latvijas Nokia vai ABBA.

pirmās bezdelīgas

Kārlis Streips un Aidis Tomsons atzīst, ka Latvijas politika tikai iegūtu un vēlas, lai Pēdējo partiju ievēlētu Saeimā.

Radio Pēdējā Partija. I un II daļa

kā Zatlers pēc gadu ilgām pārdomām man piekrita


Foto: Ieva Čīka/LETA

Aptuveni pirms gada, kad es vēl dienas vadīju Vankūveras druvās, pie vietējās latviešu kopienas bija iegriezies arī Latvijas prezidents Valdis Zatlers. Kā jau rakstīju, tad cita starpā jūsminošiem un mulsinoši pieklājīgiem jautājumiem pa vidu man izvērsās neliela diskusija par tēmu Saimnieks un gudra saimniekošana. Toreiz Viņa Ekselence sāka runāt par kolektīvo atbildību un kalpu būšanu. Šobrīd man ir neizsakāms prieks, ka mūsu Prezidents patiešām ir audzis savas terminēšanas laikā un atzinis savus maldus, jo savās garās Universitātes runas laikā lietoja tieši šo terminu: gudra saimniekošana. Vienīgas, kas mani nedaudz satrauc Zatlera runā ir daudzās jābūtības: ir jādara, ir jāceļ, ir jānodrošina un ne vārda par kalpošanu sabiedrībai (godīgumam jāatzīst, par pievienoto vērtību gan šis tas bija teikts)… Kaut gan, ja šo runu uztver kā ceļa karti nākamajam termiņam un vēl pēc 4 gadiem Zatlers kāps LU tribīnē ar vēstījumu, ka 80% no jābūtībām ir izdarītas, šeit būs nākamās manam sekotājam, tad patiešām es noticēšu muldētāju politikai. Līdz šim šādas runas ir beigušās ar tieši neko, tādēļ vairāk tiecos ticēt darītājiem.
Tāpat arī jautājumā par vēlēšanu sistēmas uzlabošanu un caurspīdīgumu, es ierosinātu sākt ar elementārām lietām, kuras gan mazinātu neuzticību vēlēšanām kā tādām, gan arī ļautu izmantot aizvien pieaugošo cilvēku vēlmi pēc e-vienkāršības.

saprāta dzirksts

Tas ir noticis. Latvija var. LV ierēdņi ir parādījuši kaut kādas saprāta pazīmes un reālas sitācijas izvērtējumu. Ja godīgi, tad šodien atverot Diena portālu, neticēju savām acīm – melns uz balta stāv rakstīts, ka ārzemēs strādājošiem nebūs jāmaksā nodokļa starpība. Nemaz neceru, ka šeit pie vainas ir mana bloga ieraksts, bet kaut kādu pārliecību par notikumu ietekmēšanas iespēju tomēr sākam iegūt.. Kaut nu tik VID nesačakarētu šo labās gribas žestu ar stulbiem noteikumiem, ka katram personīgi ir jābrauc un jāreģistrējas vai kaut kā tā.
Tagad vēl varētu pieķerties nodokļu samazināšanai (līdzīgi kā to plāno Zviedrija), izglītībai, valsts vīzijai un e-vēlēšanām un es sāktu ticēt gaismai tuneļa galā. Pagaidām gan Dombrovskis kaut ko sapņo par eiro ieviešanas korelāciju ar vispārējā dzīves līmeņa celšanos.

Paradiso perduto


1998. gadā uz lielajiem ekrāniem iznāca filma Lielās cerības ar tā laika zvaigzni Gvinetu Peltrovu galvenajā lomā. Zīmīgi, ka itāļu valodā filmas nosaukums ir Zaudētā paradīze, tieši tāpat kā sauca vienu no filmas darbības vietām. Aptuveni 10 gadus pirms filmas, latviešiem bija daudz cerību, bija sapnis par brīvu Latviju, kaut pastalās. Kas no tā visa ir sanācis, vai esam pazaudējuši savu paradīzi?***

1. Vīzija. Kopš deviņdesmito sākuma, kad Latvija atkal sāka pastāvēt kā valsts, es neesmu dzirdējis par to, ka manai valstij būtu formulēti kādi ilgtermiņa mērķi. Jā, bija lata ieviešana un stabilturēšana, bija privatizācija, bija n-tās krīzes un izkļūšana no tām, ASV prezidenta vizītes, sammiti, bija virzība uz NATO un ES. Jā, reaģēšana uz notikumiem, kurus izraisa notikumi citur vai līdzekļi un taktiskas darbības, bet ne mērķi. Arī šobrīd, it īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, izskatās, ka mūsu valstsvīriem ir aptrūcies padoms – uz kurieni tad to kuģi ar nosaukumu Latvija stūrēt. Eiro ieviešana? Beidziet, tas ir tikai kārtējais līdzeklis. Vai kāds no mūsu pirmajām personām, Valdis Dombrovskis, varbūt Valdis Zatlers var atbildēt uz jautājumu: Kādi ir Latvijas mērķi? Kāda ir mūsu kā valsts, kā vienota organisma vīzija? Vai mums ir definēta mūsu ārējā politika? Kas tiks darīts, lai uzlabotu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni? Un es negribu, lai man atbildē piesauc gudrus dokumentus ar neizlasāmu ierēdņu valodu, es tikai vēlos, lai man kā riktīgs latviešu saimnieks vienā-divās rindkopās noformulē, ko mēs darīsim un kā mēs dzīvosim pēc 5, 10 un 25 gadiem.

2. Nodokļi. Tie, kuri vēl maksā nodokļus ir mīkstie*. Nē, patiešām. Es apbrīnoju ar kādu cietpaurību un negribēšanu saredzēt reālo situāciju sirgst Latvijas Republikas galvenie finanšu cilvēki (nu, tie, kuri stāda budžetu un plāno ienākumus, kuri uztur stabilu latu un tie, kuri rada nodokļu likumus). Taču pat bērnam ir skaidrs, ka, ja lielais vairums neievēro spēles noteikumus, tad spēles noteikumi un pati spēle ir bezjēdzīgi. Ja aptuveni 70-80% gadījumos alga (vai labākajā gadījumā daļa) tiek piedāvāta maksāt aploksnē, ja biznesa portāli pavisam oficiāli raksta, ka par 200 000 ir samazinājies nodokļa maksātāju skaits un ka pēdējā laikā 40% sociālo iemaksu ir veikts no minimālās algas.  Tai pat laikā – tiek skaļi bazūnēts par cīņu pret ēnu ekonomiku. Ļautiņi mīļie, padomājiet takš ar galvu, cilvēkiem gluži vienkārši gribas ēst, tie ir spiesti kustēties, lai izdzīvotu, turklāt visādi neizbēgamie maksājumi paliek aizvien dārgāki. Nevajag cīnīties, vajag radīt priekšnoteikumus, lai nemaksāt nodokļus ir neizdevīgi. Kā? Pakāpjamies solīti atpakaļ, paskatamies ārpus vispārpieņemtajiem rāmjiem, brītiņu padomājam, kāds risinājums noteikti atradīsies. Es neesmu finansists, bet domāju, ka minimālās algas, neapliekamā minimuma pacelšana (vismaz attiecīgi 300 un 200Ls), sociālā un ienākuma nodokļa likmes samazināšana (attiecīgi līdz aptuveni 22% darba devēja un darba ņēmēja daļa kopā un 15% ienākuma nodoklim)  būtu lielisks stimuls sākt maksāt nodokļus. Domāju, ka izdotos iekasēt daudz vairāk par šobrīd iztrūkstošajiem miljoniem, kuri ir jāsolidarizē vai jādeklasē, nekādīgi nevaru atcerēties, kas tieši jādara. :)
Ir arī tāds likums, ka ir jāmaksā nodokļi par ārzemēs nopelnīto. VID arī parāda neredzētu aktivitāti presē un raujas vaiga sviedros, lai apgaismotu tumsoņas, kuri nelasa likumus. Eu, gudrās galvas, atceļam šo normu un cilvēki, sapelnījuši naudu, iemācījušies strādāt, atgriezīsies mājās, nevis kārtos rezidentūras un svešas pilsonības un palīdzēs audzēt Latvijas IKP ar savām zināšanām un nopelnīto naudiņu. Es nezinu, kā ir citās valstīs, vai ir jāpiemaksā nodokļa starpība, bet man kā loģiski domājošam cilvēkam neliekas taisnīga šāda norma. It īpaši, ja nodokļa starpības atmaksu valsts nepiemēro gadījumos, kad ārvalstīs ir lielāki nodokļi. :)

3. Ierēdniecība. Vai ir iespēja iemācīt ierēdņus runāt dzīvā cilvēku valodā? Jā, tik tiešām, es parasti neko nesaprotu, ko viņi saka. Un man ir pamatotas aizdomas, ka viņi paši arī līdz galam neizprot sava sakāmā jēgu, tik maļ savus likuma pantus un direktīvu numurus, kurus es varot izlasīt un  izdarīt šitā vai tā. Lūdzu, lūdzu atceļam ierobežojumu runāt skaidri un saprotami, parastajiem mirstīgajiem izskaidrojot, kas ir jādara bez visādu pantu un punktu piesaukšanas, tā teikt, lai omīte saprot.

4. Izglītība. Vai tiešām mums pietrūkst piemēru kā Japāna un Dienvidkoreja ir attīstījušas savu ekonomiku, tāpat arī Somija, pateicoties lielām investīcijām izglītībā, nosakot atsevišķas izglītības jomas par prioritāti. Šis jautājums vistiešāk saskan ar valsts vīzijas neesamību - ja mēs nezinam uz kurieni ejam, tad mēs arī nevaram pienācīgi sagatavoties pārgājienam. Starp citu, apziņa, ka Latvijā ir 11 tūkstoši bērnu, kuri neapmeklē skolu (jeb, precīzāk, neziņa kur viņi ir) man liekas daudz, daudzkārt svarīgāka (lai reaģētu), nekā atbildības prasīšana par elektrības nebūšanu ziemas sniegos. Tieši tāpat man arī liekas svarīgi orientēties ne tikai uz naudas pelnīšanu (lasi – ekonomiku vai inženierzinātnēm, bet gan uz mācībām, kas ļauj saprast lietu kārtību un neaizmirst humanitārās vērtības), par šo paldies žurnālam IR**.

5. e-vēlēšanas. Ir 2011. gads. Notiek parakstu vākšana referendumiem, nākamās vēlēšanas nav aiz kalniem. Vienotība – cik tālu esam ar e-vēlēšanām? Kas reāli ir izdarīts, lai cilvēkiem būtu iespēja nobalsot internetā? Domāju, ka aktivitāte tautas skaitīšanā pierādīja, ka mēs esam tam gatavi. Cik zinu, tad e-parakstus arī ir ieviesis LVRTC. Tad izdodam pāris latus katram iedzīvotājam un uzdāvinām e-parakstu, tik lieciet cilvēkiem līdz noteiktam datumam aiziet un izņemt. Ilgtermiņā atmaksāsies.

6. Politiskā ētika. Jāsaka gandrīz kā Rainim – Kad pienāks Latviešiem tie laiki- ko citas tautas tagad redz – kad bāleliņi būs gatavi uzņemties politisko atbildību par savām darbībām. Ziniet, patiešām SC aizvien vairāk un vairāk sāk simpatizēt, džeks sašmucējās, pieķēra, atkāpās. Ko dara mūsējie džigiti un tautu meitas? It kā atkāpjas, bet ir neaizvietojami vēl 4 mēnešus (un atkāpjas arī tikai pēc kāda 4 gadījuma) vai tēlo, ka viņus tas neskar. No malas izskatas kā labi organizēts grupējums, kur viens otru atbalsta un piesedz grūtos brīžos. Vēl ilgs un garš ceļš ejams, līdz pat ētiskie Vienotības biedri patiešām sapratīs, ko nozīmē atbildība vēlētāju priekšā, nemaz nerunājot par citām vairāk vai mazāk kabatas partijām.

* Tēlains salīdzinājums. Joks.
** -Ko jūs latviešiem ieteiktu?
-Mācīties humanitāros priekšmetus. Tas ir tieši tas, no kā mēģina atrunāt – jāmācās esot inženierzinātnes. Pirms tam bija jāmācās par ārstiem un juristiem, tagad – par inženieriem… Humanitārās zinātnes ir jāmācās, lai saprastu likumsakarības, kurās esam ierauti. Pretējā gadījumā mums ir šaurs skatījums un liekas, ka krīzi var izskaidrot ekonomiski. Mums vajag augsta līmeņa vēsturniekus, augsta līmeņa teologus, lai saprastu, kā cilvēki attīstījušies attiecībās ar saviem arhetipiem. (daļa no intervijas ar V. Rudzīti žurnālā IR)
*** Brīva apziņas plūsma otrdienas vakarā, neuzstāju uz galīgu vai objektīvu patiesību.

kurš būs nākamais prezidents?

Jau kādu laiku politiskās un citas aprindas šūmējās ap nākamā Prezidenta jautājumu. Lūdzu Jums kandidatūra – Baiba Rubess, gudra, zinoša, inteliģenta. Es teiktu, ka politiķiem ir iespēja neklusēt.