Category Archives: labs serviss

gribu ekspresi


Atceros, tajos laikos, kad saldējums garšoja pēc saldējuma un 32. autobuss brauca tur, kur tam jābrauc (uz Juglu), tad bija vairāki eksprešu autobusi. Pieturēja ik pa 4 -5 pieturām un aizveda līdz centram kudīš ātrāk. Tad nu tāds būtu mans 10. ieteikums Ušakovam, kā uzlabot Rīgas Satiksmes darbu (pirmie deviņi šeit) – garajos maršrutos (Jugla, Purvciems, Pļavinieki, Vecmīlgrāvis, Bolderāja, Imanta, Ziepniekkalns, Maskačka un, jā, protams, Lidosta)  palaižam eksprešus. Tas, komplektā ar jaunajām sabiedriskā transporta joslām, manuprāt, strādātu labi. Un vēl – tas PSRS atavisms, maksa par bagāžu ir jālikvidē. It īpaši maršrutā uz lidostu. Citādāk RS pēc tāda kopuzņēmuma ar Ryanair izskatās:)

ko darīt ar Rīgas Satiksmi? 9 padomi Ušakovam

Es zinu, kritizēt mēs visi esam malači, es pat teiktu, ka tā ir vienīgā lieta, ko latviet’s tā pa īstam prot. Iesākumā es arī biju gatavs kārtējo reizi izrakt kara cirvi un iet iestaigāto, žultaino Rīgas Satiksmes  nolikšanas taciņu, tad atcerējos Vankūverā apgūto uz-dzīvi-skaties-pozitīvi mācību, tādēļ nolēmu pamēģināt ar 9 ieteikumiem, kā uzlabot Rīgas Satiksmes darbu, savu un daudzu citu rīdzinieku ikdienu. Tā tapa 9 ieteikumi Rīgas mēram Nilam Ušakovam:

1. Iejūties klienta ādā. Izsludināt rīkojumu, ka Rīgas Satiksmes menedžments un Rīgas Domes darbinieki un deputāti  1 – 2 dienas nedēļā uz darbu un atpakaļ dodas ar sabiedrisko transportu vai alternatīvu personiskajam auto (kājām, velosipēdu, skūteri..), protams, izņemot tos, kuriem paredzēti komandējumi ārpus Rīgas. Tā varētu būt piemēram katra ceturtdiena. Ar šo rīkojumu varētu nošaut vairākus zaķus – RS un domes darbinieki labāk izprastu klientu vajadzības (uzņēmuma veiksmes un neveiksmes, lietas, kuras jāuzlabo vai jāizceļ. Tāpat arī RD darbinieki vairāk sajustu un saprastu ikdienas cilvēku noskaņojumu, it īpaši deputāti, kā arī uzlabotos pilsētas ekoloģija). Tā varētu būt lieliska akcija, kuru varētu pārņemt arī valsts iestāžu darbinieki.

2. Maršrutu plānojums. It kā jau maršrutu plānojums pa lielam ir ok, bet ar nožēlu ir jāsecina, ka Rīga ir centr-tiecīga vai centr-orientēta pilsēta. Proti, ja tev jānokļūst, piemēram no Jaunmārupes līdz lidostai vai Ziepniekkalna uz Daugavgrīvu, tad to var izdarīt tikai caur centru, kas paņem vismaz liekas 30 – 50 minūtes.  Tātad trūkst t.s. horizontālais plānojums, it īpaši Pārdaugavā. Mans ierosinājums būtu visā pilsētā izveidot uz esošo mikrorajonu centru bāzes kādas 6 – 7  starpstacijas vai satiksmes mezglus, kur ērti ir iespējams pārsēsties uz transportu dažādos virzienos, kā arī parasti šādu transportu grafiki ir salāgoti. Kā piemēru varu minēt  šādus satiksmes mezglus (exchange) Vankūverā.
Tāpat arī, liekas, laba doma varētu būt viens vai divi apļa maršruti, kuri aptvertu, teiksim, lielāku un mazāku apli pa Rīgas centru un perifēriju, arī tādi ir katrā sevi cienošā metropolē.

3. Sociālā un ekonomiskā funkcija. Patiesībā sabiedriskajam transportam pilsētas dzīvē ir nenovērtējama un savarīga nozīme – jo labāk tas ir organizēts, jo labāk tiek realizētas pilsētnieku vajadzības, jo lielāku atdevi dod pilsētā izvietotie uzņēmumi. Ražīgāki ražojošie, pelnošāki izklaidējošie un ēdinošie. Uztaisam vēlo un nakts autobusu sistēmu (kā tas ir vairākās sevi cienošās lielpilsētās, piemēram, Londonā vai tajā pašā Vankūverā) un cilvēki no attālākiem rajoniem vairāk uzdrīkstēsies iet cilvēkos (teātri, restorāni, cafe, pasākumi, ciemošanās utt). Būs aktīvāka sociālā dzīve, arī iegūs bizness un pilsētas, valsts ekonomika ies uz augšu.

4. Īsteno sapņus. Vai es jau teicu, ka sabiedriskajam transportam pilsētas dzīvē ir nenovērtējama un svarīga nozīme? Ja? Laikam būs jāatkārtojas, jo tā patiešām ir. Katram RS darbiniekam, katram, sākot ar šoferīti vai grīdu mazgātāju, līdz pat pašam Bemhemam katru dienu būtu jāatceras, ka tajā autobusā (tramvajā, trolejbusā) viņi nepārvadā cilvēkus. Viņi nesniedz pakalpojumu, aizvedot cilvēku no punkta A līdz punktam B. Tas ir kas vairāk. Katru dienu katra zilā, dzeltenā, zaļā vai sarkanā transporta līdzekļa vadītājs palīdz īstenot simtiem sapņu, cerību, simtiem ideju un domu. Simtiem dzīves ir atkarīgas no tā, cik labi tu, šoferīt un cik labi tu, Bemhem būsi izdarījis savu darbu. Atceries to, katru reizi, kad gribas noburkšķēt ceļa prasītājam, uzbraukt bezbiļetniekam vai vienkārši atcirst uzmācigai žurnālistei. Tādam ir jābūt uzņēmuma vīzijai un moto. Īstenojam sapņus.

5. Mobilitāte. Klau, cik maksātu katram autobusam, trolejbusam priekšā uzlikt šādu te riteņu vedēju sistēmu?

 

 

 

 

Tas būtu izcili, jo, tad es no Jaunmārupes varētu aizšaut līdz centram un tālāk doties ikdienas gaitās ar felli. Visi tik iegūtu – es negrūstītos pa salonu ar riteni,  pilsētā pārvietotos ar to, nevis ar auto un, vismaz vasarās piesārņojums būtu mazāks. Tāpat es ļoti priecātos, ja šoferīši uzvestos kā labi saimnieki – reaģētu un palīdzētu tiem, kam palīdzība nepieciešama (cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, māmiņām ar bērnu ratiņiem palīdzētu atbrīvot viņiem paredzēto vietu salonā, nomierinātu iekarsušos prātus un es galīgi neļaunotos, ja gadītos kāds tāds eksemplārs kā Vankūverā, kurš visu brauciena laiku stāstīja anekdotes busa skaņu sistēmā.) Un vēl – par riteņiem, bagāžu, ratiņiem slēpēm, neko nebija jāpiemaksā, Nil, tas ir anahronisms no PSRS, tas nav labs serviss.

6.  Īpašie pasākumi. Mēs visi zinām, ka tādi ik pa laikam ir. Mēs zinām jau labu laiku iepriekš, mēs varam plānot transportu gan pēc, gan pirms pasākumiem. Cik lielās vietas mums ir? Mežaparks – viena. Ķīpasalas halle – divi, Skonto halle, stadions – trīs. Arēna Rīga – 4. Āāā, pareizi, tur taču nekursē sabiedriskais transports. Varbūt tad uz Arēnas 5 gadu jubileju (zinu, zinu, bija jau februārī) RS satiksme varētu uzdāvināt autobusa maršrutu, kurš iet pa Skanstes ielu (tur taču arī ir daudz citu iestāžu, kaut vai tas pats Rīgas rajona VID)? Mana pieredze rāda, ka labs menedžments paredz notikumus un sagatavojas tiem ar pietiekošu transporta daudzumu, lai cilvēkiem nesabojātu emocijas pēc iedvesmojoša koncerta vai aizraujošas hokeja spēles? Starp citu, Vankūverā Translinkam (tā ir vietējā Rīgas Satiksme) bija īpaši Canuks reisi dienās, kad vietējā hokeja komanda spēlēja mājas spēles un visi biļešu īpašnieki varēja tikt uz spēlēm ar busu par brīvu. To es saucu par labu servisu. :)

7.  3-5-7-10-15-30-60 princips. Kad es biju pavisam mazs, vasaras pavadīju laukos. Tur cilvēki pulksteni noteica pēc autobusa, kurš kursēja, liekas 3 vai 4 reizes dienā. Tik daudz ciparus biju spējīgs atcerēties arī es. Savukārt, lielā pilsētā dzīvojot, to ciparu sarodas daudz, ai ku daudz. Ja es izmantoju busus, tad es tomēr gribētu kādu sistēmu, jo cilvēkiem vieglāk ir saprast sistēmas. Lūdzu, Rīgas Satiksme, lūdzu, ieviešiet šo sistēmiskuma principu (ļoti labi darbojās Vankūverā, kur vietējais operators Translink, manuprāt bija radījis labu paraugu), lai es zinu, ka pīķa stundās pieprasītie transporti iet ik pa 3, 5 vai 7 minūtēm. Lai es zinu, ka transports kursē regulāri, ik pa 10, 15, 20, 30 vai 60 minūtēm. Lai man nav katru reizi jādomā, cikos tad bija tas buss, vai nākamais ir pēc 4, 8 vai nezincik minūtēm, ja esmu tikko nokavējis savu busu? Labi?

8. Laika biļete. Vai mēs gribam, lai vairāk cilvēku lietotu sabiedrisko transportu? Ja gribam, tad beidzam māžoties ar maksas iekasēšanu par braucienu, jo tad cilvēki brauks un rēķinās, kur un cik kas viņiem maksā. Uztaisam laika biļeti un un zonu tarifu (piemēram, nopērc biļeti un vari netraucēti braukt kur, cik daudz un ar ko tev vajag apaļas 90 minūtes) un cilvēki vairāk lietos sabiedrisko transportu. Zobu dodu ķīlā, Nil. Uztaisam 3 – 4 zonas: centrs un tuvā Pārdaugava – viena, tuvējie mikrorajoni – otra, Jau tālākie – trešā un ceturtā – kaut kur uz Vecāķiem, Jūrmalu, Vakarbuļļiem, Ādažiem, Carnikavu un Ikšķili, tas sakustinās nekustamo īpašumu tirgu Rīgā. Sajūdzam ar satiksmes mezgliem, park&ride vietām, kuras gan vairs nedzird, ka kāds gatavotos būvēt un Rīga kļūs daudz modernāka, skaistāka, tīrāka un zaļāka. Cilvēkiem, iedzivotājiem draudzīgāka.

9. Piedāvājums. Es zinu, ka RS lielākā problēma šobrīd ir laba servisa trūkums. Ir jauni autobusi, moderni tramvaji, hermafrodīti trolejbusi, bet nav izpratnes par labu servisu. Tādēļ, Nil, es izsaku piedāvājumu: esmu ar mieru iet uz Rīgas Satiksmi, strādāt  un uzlabot servisa kvalitāti, manīt izpratni par labu servisu un menedžmentu, ja vien dosiet man pilnvaras un brīvas rokas vismaz gadu. Bumba ir tavā pusē, Nil.  Mans CV ir te, jāatzīst gan, nav uzlabots kopš jūlija beigām.

 

atkal jau par labu servisu, kura… hmmm… nav

Man vajadzēja uztaisīt t-kreklu ar bildi. Jūs jau ziniet, kur tos kreklus drukā – dabūju bildi, mākslinieks apstrādāja, ierakstīju diskā, drošības pēc 3 versijās (ja nu gadījumā nav āboļkompis, lai tomēr lielāka iespēja, ka saprot).  Nesaprata. Paliku bez krekla. Jo “ņemam tikai .jpg un .bmp bildes”. Nekādi profesionālie bilžu standarti netiek atbalstīti, jo tad darbinieki Photoshopā tik bildes labošot, nevis kreklus drukāšot. Intereses pēc gan atļāvos apvaicāties, cik dienā ir tādi kā es – dunduki ar tifiem vai png bildēm, – neesot maz, bet vispār, tas neesot jautājums pie viņa, viņš te neesot nekas.
Labi, Dievs ar viņu, eju, turpat stacijas mājā sameklēju netālu esošu fotoveikalu, kur man par pliku paldies ir gatavi pārtaisīt bildi uz vajadzīgo formātu un pat iekopēt telefona atmiņas kartē. Ātri un draudzīgi. Liels paldies!
Tad  man kā ar āmuru pa pieri – žēl tik, ka neviena blakus nav ar ko saderēt, būtu laimējis šampanieti derībās – kreklu bode takš neņems to sasodīto karti, noteikti būs vai nu diski vai USB flaši. Aste kājstarpē, plecos uzrāpjas vismaz vēl 3 mugursomas, bet mana cerība  atrast labu servisu ir sīksta. Nepamatoti: ” Tikai diski vai fleši!”, noskalda kundze un vakars slēgts. Laika vēlreiz ķēpāties ar pārrakstīšanām, datu nesēja pirkšanām nav  (kuru starp citu, nevarēs pēc aizņemšanās atdot atpakaļ, vecīt, te tev nav nekāda Kanāda :) ). Nu neko, secināju, ka manus 10 latus kreklu veikalam nevajag.
Pēc tam es padomāju, ko es būtu darījis, lai nezaudētu klientus nepareizu formātu vai datu nesēju dēļ:

1. Iegādājies maksimāli visu datu nesēju lasītājus, tas man maksātu ap 20 – 30 latiem, ja nu vienīgi ir kādi eksotiskie, par kuriem es nekā nezinu :)
2. Ja nu gadījumā patiešām ir tā, ka pasūtījumu ir tik daudz, ka esošais stafs fiziski nespēj rediģēt bildes, tad es būtu pieņēmis darbā vēl vienu cilvēku, uzlicis pakalpojuma par attēlu rediģēšanu stundas maksu, piemēram 30 vai 40 Ls/h un kaut vai visu dienu rediģētu attēlus,
3. Komunicētu klientiem, ka mums nav neviens komerciāli lietots formāts, kuru nevaram atvērt un uzdrukāt uz krekla, pretējā gadījumā – krekls un apdruka par brīvu. Spēle un izaicinājums. Cilvēkiem patīk un tas ir ērti. Patiess serviss – tu atnes to, kas tev ir un mēs izdarīsim visu, lai to dabūtu uz krekla.

Bet laikam, ka šādus risinājums līdz reālas konkurences brīdim gaidīt būtu utopiski.  Interesanti, kurā brīdī biznesa īpašnieks to sapratīs?

kā ātri neizīrēt dzīvokli

Pirmais un galvenais – nekādā gadījuma nelieciet īstā, izīrējamā dzīvokļa bildes, pat ja jums tādas ir. Ielieciet mazu, skaistu, romantisku dzīvoklīti par aptuveni 100Ls un, kad jums piezvana interesenti, tad sakiet, ka dzīvoklis vakar/pirms pusstundas/rīt ir izīrēts, atkarībā no nekaunības pakāpes. Taču, nekādā ziņā nelaidiet klientu prom, sakiet ka ir vēl viens dzīvoklis tajā pašā mājā, taču nedaudz dārgāks, teiksim robežās starp 130 un 150 Ls. Uz lūgumu apskatīt šo dzīvokli izvairīgi atbildiet:” nu uzzvaniet kaut kad rīt. Man te pilns ar skatīt gribētājiem”. Ja tomēr klients grib apskatīt ātrāk, negribīgi piekrītiet, bet laiku nosakiet aptuvenu “ap septiņiem” un sakiet, ka vēlreiz jāsazvanās. Kad nepacietīgais skatītgribētājs ir klāt norunātajā vietā un laikā, uz telefona zvanu atbildiet īsi un konkrēti: “Eu, nu jāpagaida. Man takš cilvēki tagad skatās dzīvokli!” Nomainām kameras plānu uz potenciālo īrnieku – tad nu dzīvokļa kārotājs ir pie nākamo naktsmāju durvīm, bet nedaudz mulsina bomžatņika smacenieks, ieej iekšā un tad tu saproti. Te ir ne tikai smakons. Savukārt pārvaldnieks, aizelsies no trakā skrējiena, mēģina kaut ko gvelzt par mantām, kuras paši var izvākt. Nē, nē paldies, nenodarbojos es ar konteineru servisu un pie AŠ atkritumu biznesa arī galu nav.  Novēli veiksmes atrast citu īrnieku un ātri, ātri dodies prom. Liekas, joprojām ir cilvēki, kuri nedraudzējas ar galvu un mēģina melot, chakarēt cilvēkus un viņu laiku, tādējādi paši noskrienoties rādot ne tos dzīvokļus ne tai auditorijai. Laikam jau karstums vainīgs:)

Otrais.  Zvans māklerim. 9:30. Pīīīp-pīīīp-pīīīp-pīīīp-pīīīp- paceļ mākleris, pēc balss spriežot regulārs Essīša klients.
– Jā, lūdzu? (wtf, kurš zvana nakts vidū?)
– Labrīt, jums esot dzīvoklis izīrējams. Kad varētu lūdzu apskatīt?
– Ēmmm, mtāāā, cik ir pulkstens? (bļ… es taču vēl guļu, tiešām nav miera?) Āā, pusdesmit? Nūūū, teiksim, vēlāk? Jā, es sazvanīšos ar saimnieku un jums atzvanīšu.
– Pēc cik ilga laika, lūdzu?
– Kas? Āāā, atzvanīšu? Nu, nezinu… Pēc stundas, ja?
– Labi, gadīšu tad.
Nu jā, gods kam gods, mākleris atzvanīja un tikšanos sarunājām.  Atkal aptuveni. Aptuveni arī esmu klāt. Ir arī māklerīts (tā vien gribas teikt telefona centrāles operātors, jo neko citu jau viņš arī nedara, kā telefoniski savieno īrnieku ar izīrētāju). Saimnieka nav. Kavēšoties. Stāvam. Stāvam vēl. Mēginām tikt iekšā mājā. Nesanāk. Atkal stāvam. Zvans saimniekam. Būšot pat ļoti vairāk kā aptuveni. Vēl 20 – 30 minūtes. Kaut kā pēkšņi uzradās daudz svarīgu lietu, jācer, ka saimnieks sapratīs…

Trešais.
Dzīvoklis konfekte. Cena – nūūū, varētu būt zemāka, kam arī piekrīt īpašnieks, bet piebilst: “Nu es jau nesteidzos ar izīrēšanu.” izsaku piedāvājumu, kas ir nedaudz vairāk kā esmu plānojis maksāt, bet nedaudz mazāk kā saimnieks prasa. Saku, ja der, varam smērēt papīrus. Nē, domāšot.  Pamatoju matemātiski, pamatoju emocionāli, pamatoju racionāli, nekas nestrādā, saimnieks sīksts. Māklers pa vidu kā tāda udenszāle – te man par cenu piekrīt, bet nākamajā brīdī pūš saimnieka stabulē. Gandrīz vienlaicīgi izslēdzam māklerim skaņu un sākam runāt pa tiešo. Labi, saku, ka piedāvājums ir spēkā 3 dienas. Nākamajā dienā TĀ dzīvokļa sludinājumu skaits dubultojas un sasniedz ievietošanas regularitāti sludinājums reizi 3 stundās. Aiznākamajā tas pats. Pēc 3 dienām dzīvoklis joprojām nav izīrēts, bet cena netiek nolaista – viņš nesteidzoties. Laikam jau tomēr krīze nav visus izmācījusi…

Ceturtais.
Disclaimers. Jebkura sakritība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša un varētu pat teikt, ka nosapņots vai manas iztēles auglis labalaika pavadīšanai. :) Un šeit varam apskatīt visu laiku vislabāko īres sludinājumu! :)

Piektais.
Joprojām meklēju, ļoti, ļoti meklēju 2 vai mazu 3 istabu dzīvokli centrā, vēlams augšējos stāvos, ar logiem, ar mēbelēm, ar normālu virtuvi un vannas istabu. Cenu robežas varētu būt līdz 150Ls + komunālie. Tam, kura info palīdzēs atrast manu mājvietu – pudele laba balt/sarkanvīna pēc izvēles.  Paldies!!!

ko man darīt ar manu latu?

Man ir lats. Pat iespējams vairāki. It kā jau Latvijas Banka ir apsolījusi, ka es šos metāla gabaliņus varu apmainīt pret man nepieciešamām precēm vai pakalpojumiem. Tā it kā būtu teorija. Prakse rāda, ka jāpaliek par Buratino un jāstāda lati zemē, lai izaug piečuki, vai arī jāpāriet uz tādiem norēķinu  veidiem, par kuriem LB pa lielam nav īsti varas. Par ko es runāju? Jā, jā, esam atpakaļ pie Rīgas Satiksmes. Raugi, viena no RS apsaimniekotajām sfērām ir autostāvvietas. Un šajās stāvvietās ļoti bieži 1Ls monētas netiek pieņemtas. Tāpat, ja vēlēsities nopirkt e-talonu RS uzstādītajos biļešu automātos, bet kabatā būt viens lats, nāksies skriet uz blakus esošo Narvesenu pēc košļenes, lai izmainītu naudu un varētu iepirkt tramvaja biļetīti. Smalki, vai ne? Ko par to saka Latvijas Banka :

Lats ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā. (…)
Par atteikšanos pieņemt oficiālajā apgrozībā esošās naudas zīmes kā likumīgu maksāšanas līdzekli maksājumiem, izņemot gadījumus, kad likumi un citi normatīvie akti nosaka citus maksāšanas līdzekļus, saskaņā ar Latvijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksu tiek uzlikts naudas sods līdz 50 latiem.
Par tām pašam darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda piemērošanas, tiek uzlikts naudas sods līdz 100 latiem, atņemot tiesības ieņemt noteiktus amatus vai veikt zināma veida komercdarbību vai nenosakot šos papildsodus.
Par atteikšanos pieņemt jebkuru latu naudas zīmi (banknoti vai monētu) lūdzam ziņot Latvijas Republikas Valsts ieņēmumu dienestam.

Es zinu, ir problēma ar šo viena lata monētu – te Islandes krona der, te ar Amerikas 5 centu monētu tiek aizvietota maksājumos. Bet varbūt tad tomēr nenovelt problēmas smagumu uz klienta pleciem, bet mēģināt atrisināt pašiem? Nē, ziniet Latvijā tā nav pierasts – ierēdņi (RS un tās menedžmentu pieskaitu valsts iestādēm) taču kustina pakaļu tikai tad, ja krēsls grīļojas. It kā jau es rēķinos, ka, ar jebkuru LB emitētu un spēkā esošu naudas vienību, es varu norēķināties jebkurā manis izvēlētā vietā Latvijā. Arī ar nelaimīgo 1 Ls. Ko man ar viņu darīt?
Vēl viena lieta. Mums ir ļoti aktīvas gan ekonomikas policija ar dažādām akcijām pret valsts finanšu stabilitātes grāvējiem, gan arī pēdējā laikā VID, tikai, neskatoties uz publikācijām presē un radio, neesmu dzirdējis par nevienu  ierosinātu lietu par atteikšanos pieņemt lata monētas. Kā tur bija par tām Orvela vienlīdzīgajām cūkām?

ūdens epopejas turpinājums

foto: http://taxdollars.freedomblogging.com/files/2009/07/water-money.jpg

Šodien mani atsēdināja otrreiz. Meitene Brieža ielas KID uz manu lūgumu pēc krāna ūdens reaģēja ļoti savādi: Nē, to nu gan es Jums nekādīgi nevaru piedāvāt. Krāna ūdeni sabiedriskās ēstuvēs Rīgā taču nemaz nedrīkstot klientiem dot, esot taču kaut kāds PVD nolikums. Ja Jūs patiešām gribat to krāna ūdeni un negribat maksāt par stikla pudeli, tad es Jums atnesīšu glāzi, ejiet pats uz tualeti. Rīgas ūdens šefiene Dagnija Kalniņa, ja tajā brīdī pusdienoja, tad, liekas, aizrijās ar kumosu (kā jau iepriekš minēts, tad ūdens kvalitāte Rīgā ir laba un tie ir tikai aizspriedumi, ka krāna ūdeni nevar lietot pārtikā). Man palika interesanti. Pēc dziļākas izprašņāšanas izrādījās, ka nav ne dokumenta un meitene arī nemaz īsti nezinot kāpēc nevarētu dot dzert parastu ūdeni, bet izteica varbūtību, ka tas esot saistīts ar ūdens kvalitāti un īpašnieku aizliegumu. PVD atbildīgā darbiniece, sazvanīta brīnījās un teica, ka tādu normatīvo aktu neesot un, ja krāna ūdeni nedrīkst dzert, tad tādam restorānam vispār nedrīkst būt licence, jo tad neesot atļaujas gatavot pārtiku.
Kāpēc es tik ļoti piesējos tādam, it kā nenozīmīgam sīkumam? Jo ūdens ir cilvēka pamatnepieciešamība. Labi, pie mums varbūt tas nav tik izteikti kā Grieķijā vai Itālijā, bet tomēr. Ja ēstūzis ir definējis, ka klientam ir jāmaksā par ūdeni, tad mana atbildes reakcija ir – šeit ir slikts serviss un man te nav ko darīt. Piedodiet, KID. Piedodiet, Enriko.

ūdens stāstiņi

Vai Rīgā restorānos un krogos ir pieraduši pie klienta vēlmes pēc parasta krāna ūdens? Piemēram, Vankūverā, par viesmīli strādājot,  man  kādu laiku bija nepatīkami dzirdēt – We’ll stick with water. Kāpēc? Elementāri – krāna ūdens tur ir tīrs un dzerams (starp citu, tieši tāpat kā Rīgā), tādēļ klienti ļoti bieži izvēlējās nemaksāt restorānam par slāpju veldzēšanu, tādējādi arī samazinot viesmīļa dzeramnaudu. Bet ar laiku iemācījos sadzīvot arī ar to. Turklāt, jebkurš var ieiet jebkurā restorānā un palūgt glāzi ūdens un tas tiks iedots pilnīgi bez jebkādas maksas un vīpsnāšanas.

Tad nu šajās dienās apgāju vairākus krogus un mēģināju pie ēdiena pasūtīt parastu, krāna ūdeni. Lieki teikt, ka nevienā vietā mani nesaprata. Parasti sekoja dažādi jautājumi, no kuriem labākais bija – vai gāzētu? Taču vienā vietā mani atsēdināja – Enriko pulksteņa grillbārā uz Noasa par parastu ūdeni man palūdza Ls 0,80 jeb 1,45c$. Plēsonīgais Latvijas mežonīgais kapitālisms joprojām ir modē.

patiess serviss jeb saskatīt cilvēku?

Gan vairākos iepriekšējos ierakstos esmu norādījis, ka man nepatika Kanādā valdošā lišķīgā atmosfēra un mākslīgā smaidīšana, par to runāja arī komentētāji iepriekšējā ierakstā. Bet dažreiz gribas, lai tevi uztver kā cilvēku, pasmaida un atņem sveicienu. Jā, jā, es runāju par Rīgu, par apsardzes darbiniekiem Rīgas lielveikalos, par autobusu šoferiem (gan Rīgas Satiksmes, gan tālsatiksmes). Brīžiem pat bail paliek no tām pārnopietnajām un aizdomīgajām apsardzes puišu sejām, liekas viņiem ir jāiziet speciāli kursi – Kā nesmaidīt darba laikā. Organizējot koncertus un citu masu pasākumus, vienmēr apsardzes darbiniekiem esmu atgādinājis, ka vislabākā apsardze ir tad, kad to vispār nejūt. Negribu teikt, ka, viņus nejuta, bet, piemēram, Vankūveras H&M veikalā apsardznieki vienmēr sveicināja un uzsmaidīja visiem klientiem. Bez nepatīkamās cukura piedevas. Bet arī bez caururbjošā – vai tikai šitais džekiņš kedās negrib nozagt jauno ekskluzīvo vestīti?
Domāju, ka nekad neredzētu tādu ainu kā vakar autoostā – šoferīts stāv ar cigareti vienā rokā, ar otru pietur autobusa bagāžas nodalījuma vāku, kamēr dāmīte kostīmiņā, ierāpusies autobusa melnajā caurumā līdz pusei, mēģina novietot savu čemodāniņu… Vai arī, vienā no lepnākajiem Rīgas veikaliem, Stokmann, pārdevēja, noskaidrojusi, ka mētelītim nav uz vietas vajadzīgā izmēra, atdod  pakaramo man – sak’ nes nu vien, mīlīt, atpakaļ un pakar vietiņā! Laikam jau tomēr līdz nojausmai par vārdu pakalpot un serviss patieso jēgu mums vēl jāaug un jāaug. :)
Kas vēl man šobrīd pietrūkst savstarpējā ikdienas komunikācijā – tas ir spēja aiz katra pakalpojuma, aiz katra pakalpojuma sniedzēja vai saņēmēja saskatīt cilvēku, ne tikai pirkšanas, pakalpošanas, naudas pieņemšanas – izdošanas procesu.  Kur tas viss ir pazudis? Vai lielveikalu uguņos, lielpilsētu burzmā un lielkoncertu troksnī? Un kā to visu vērst uz labu? Un – vai kaut kas tomēr sāks mainīties jeb manām Kanādas emocijām būs jākapitulē kolektīvās cilvēciskās neieinteresētības un egoisma priekšā? :)

par krekliem un sirdsapziņām

Nu gan beidzot paliek smieklīgi. Vajag imitēt darbību? Lūdzu – būs jums. Es pat teiktu, ka Modris, varbūt arī Leons, bet maz ticams :) , ir vareni pastrādājis un uzcepis plānu sodītāju sodīšanai. Būs zaķi, to sodītāji, zaķu sodītāju sodītāji, kurus uzraudzīs vēl kāda inspekcija, kas būs pakļauta augstākajai vadībai, kas savukārt būs pakļauta… Nē, nu ziniet, cik tālu ar absurdiem mēs varam iet? Vai tiešām mēs esam sadomazohistiska sodītāju un  sodāmo nācija? Protams, tas ir vieglākais ceļš, nešaubos, ka izdomāt kā motivēt darbiniekus ir neskaitāmas reizes grūtāk. Izskatās, ka šī sodīšanas mānija mums jau no mazotnes un ģimenes ir asinīs –  nāk līdz ar katru paaudzi kā ģedovščina armijā. Ir jānomainās domāšanai, arīdzan janomainās attieksmei pret līdzcilvēkiem – lai katrs cits cilvēks netiktu uztverts kā problēma vai nevēlams traucēklis.
Man liekas, ka nav normāla situācija, ka mūsdienās viens cilvēks  nesaskaņas ar citu cilvēku atrisina ar dūru cīņām. Vēl jo vairāk, ja viens no viņiem ir (nosacīti gan laikam) amatpersona. Šīs savstarpējās zaķu – mednieku spēles šobrīd Rīgā ir iegājušas nevadāmā procesā, cilvēki aizvien vairāk sāks atļauties kļūt nekaunīgi, jūtot mēdiju un sabiedrības atbalstu, savukārt kontrolieri uz nekaunību atbild ar brutālu spēku.
Starp citu, vai tad Liepājā vai Daugavpilī nekursē tramvaji un vai tur nav kontrolieru un zaķu? Kaut kā nav dzirdēts par savstarpējiem kautiņiem vai zaķu nekaunību.
Negribu šoreiz nostāties nedz vienā vai otrā pusē, gan jau ka patiesība ir kaut kur pa vidu, bet ētisko normu neievērošana, neiecietība un visatļautība ir simptomātiska parādība ne tikai Rīgas Satiksmē, bet lielākajā daļā Latvijas sabiedrības. Tā teikt, runa jau nav par krekliem, bet gan par sirdsapziņām.

Vai tiešām Rīgas Satiksmē strādā aunapieres, kuri neko nesaprot un nespēj kontrolēt padotos?

Kas notiek ar cilvēkiem Latvijā? Kur ir palikušas elementāras pieklājības normas un savstarpēja cieņa? Vai tiesām 2 lati ir tik ļoti būtiski, lai pazemotos līdz līdzcilvēku sišanai? Jeb tā tāda zināmu aprindu izklaide?
Un vēl – Vai M. Jaunupam, RS kontrolieru dienasta vadītājam un L.Bemhemam, RS vadītājam pēc visām peripētijām vairāku mēnešu garumā un nespējas organizēt normālu uzņēmuma darbu un kontingentu kontrolieru dienestā, nav laiks domāt par somu krāmēšanu? Mans ieteikums viņiem būtu aizbraukt praksē uz Vankūveru – Translink, pamācīties, ko nozīmē klients, kādai ir jābūt attieksmei un labam servisam.
Starp citu – mans piedāvājums palīdzēt RS tikt galā ar servisa problēmām joprojām ir spēkā. :)