Category Archives: īsraksti

tiekamies Latvijā

Labu ceļavēju, mierīgu Katlu vēl vismaz vienu diennakti un noplakušus plūdus Polijā! Tik daudz nosacījumu, lai atgrieztos mājās. Te tev nu bija – gulbīti, gulbīti… Pašam vien būs ij kājiņas jākustina, ij somiņas jāstiepj. Tiekamies Latvijā!

DAD

Vētrā nolūzis ķirša zars

Pagalms nekad nebūs

Kā agrāk

http://www.domino.lv/

labākā reklāma

Labāku reklāmu konditorijai nevaru iedomāties :)

kur dzīvot?

Jauki gan – laižam uz Latviju esam jau Latvijā, bet kur ta dzīvos? Ja nu kādam no jums ir padomā jauks 2 istabu dzīvoklīts Rīgas centrā, tuvējā Pārdaugavā, Teikā, Purčikā vai uz Čiekurkalna pusi namu augšējos stāvos par saprātīgām naudiņām un labā dzīvojamā stāvoklī – padodiet ziņu (vislabāk ar bildēm)! Visu pārējo tad izrunāsim vēlāk. Paldies jau iepriekš. Pateicībā – es. :)

PS kontakti labajā malā uz lejas pusi vairāk.

sēras

Autors: Ieva Čīka/LETA

Nekad nebūtu domājis, ka Latvijas krievvalodīgie tik ļoti  un tik masveidīgi sēros par TP agoniju un tuvojošos nāvi…  Starp citu, šādi domājošie latvieši varētu arī sākt nēsāt šīs lentītes un radīt vispārēju apjukumu sabiedrībā:)

par lielajiem un stiprajiem vārdiem

foto: fine art america

Teju, teju būs Māmiņu diena klāt. Māmiņām tiks teikti paldiesi, dāvāti ziedi, pašdarinātas dāvaniņas un asaras. Dažs teiks, ka mīl, cits – ka mīļo. Cits vispār norīs sakāmo un tikai atturīgi samīļos. Protams, vārdu daudzums vai to izvēle nemazina vai nevairo mūsu pašu emocijas, bet, domāju, ka to adresātu ekspektācijas gan  bieži vien ir nepiepildītas… Kāpēc daļa no latviešiem (vismaz no tiem, ko pazīstu) ir ļoti noslēgti savās emociju izpausmēs un apzināti izvēlas stipro vārdu vietā it kā līdzīgos, bet ne tik stipros? Kāpēc ir tik grūti pateikt, ka mīl, bet jāizmanto mazāk stiprais mīļoju? Vai mēs baidāmies, ka šāda atklāšanās padarīs mūs par vājākiem šo vārdu saņēmēju acīs? Jebšu – tā ir latviskā noslēgtā ziemļnieciskā mentalitāte? Esmu dzirdējis stāstus, ka tēvs savam dēlam tikai uz miršanas gultas pasaka, ka mīl (un patiesi ir rūpējies un mīlējis to). Bet dēls tos stipros vārdus ir gaidījis visu mūžu. Kaut gan tā tomēr laikam nav mentalitāte, jo šādi stāsti ir visās zemēs un kultūrās dzirdēti.
Kad vasarā braucu makšķerēt ar savu Kanādas draugu Maiku, tad viņš sarunājoties ar saviem radiem telefona sarunas vienmēr beidza ar I love you, … (dad, bro, vai kā kurā gadījumā). Viņam tas bija jau iegājies asinīs, viņš to uztvēra kā pašsaprotamu lietu, kā nobērt labi, davai, čau! Vienu vakaru mēs par to diskutējām un viņš teica, ka parasti neaizdomājas par šo vārdu jēgu, bet nonācām pie secinājuma, ka tas palīdz uzturēt veselīgu un mīlestības pilnu klimatu ģimenē. Galu galā – šādi mīlestības apliecinājumi tādi paši glāsti ausīm vien ir. Un glāstu mēs visi alkstam…
Es nesaku, ka tagad visiem būtu jāskrien un jāatzīstas mīlestībā, bet kaut kāda sāls tajā visā ir. Zinu, ka pats arī ļoti grēkoju šajā ziņā, bet tāpēc jau mēs esam cilvēki, lai visu mūžu mācītos. Stiprie vārdi ir domāti stipri un  mums tos sava vājuma dēļ nevajadzētu darīt vājākus.

P.S. Pirms gada – Serving it right.

my country my own home

Pietiek muļķoties ar to politiku, ar mūziku tu pateici vairāk. Un daudz, daudz vairāk cilvēkiem. Ja ir viena grupa, kuru es vēl ļoti, ļoti gribētu dzirdēt dzīvajā, tad tā ir šī. Pīter Garet, Latvija gaida tevi.

Ir ienākušās ziņas, ka šo nerāda LV. Tad dublis nr. 2.

vasara Latvijā?

Uzprasīšos otro reizi, proti, lai arī ir iespēja palikt Kanādā un strādāt, tomēr nav īsti tās vēlēšanās, tādēļ saku, ka joprojām meklēju darbu. Manu CV var atrast šeit: CV AldisHofmanis.
Teiksit – esmu traks, laikā, kad daudzi tik domā, kā tikt prom no Latvijas, taisās braukt atpakaļ! Jā, zinu, izklausās pavisam jocīgi. Es teikšu tā – savu pieredzi esmu ieguvis, izgājis lielisku dzīves skolas posmu, taču negribas iestrēgt un palikt uz otru gadu vienā un tai pašā klasē:) Vislabprātāk uzņemtos kādas jaunas un trakas idejas realizāciju, tā var nebūt ar mūziku vai kultūru saistīta. Arī viesmīlības industrija man nav sveša, tāpēc darba piedāvājums kādā ēstūzī vai viesnīcā būtu tieši laikā. Ar lielāko prieku palīdzētu Rīgas Satiksmei saprast un realizēt patiesi labu servisu (taču viņi, diemžēl, laikam nelasa visādus blogus :) ).
Labi saprotu, ka Latvijas ekonomikā šobrīd situācija nav no spīdošajām, ka tūkstošiem cilvēku ir bez darba, ka varbūt mana vēlme braukt atpakaļ un strādāt Latvijā ir nedaudz utopiska, bet es tomēr vēlos pamēģināt. Ja kādam, apskatot CV, ir sajūta, ka kopā mēs varētu izdarīt lielas lietas – rakstiet, zvaniet, runāsim, domāsim un darīsim.

vilciens par 300 000 Ls; Igaunija var!

Jocīgi. Kamēr Latvijā ceļ zelta tiltus, ievieš zemās grīdas tramvajus un sapņo par nez kādām tur ogļu-gāzu elektrostacijām, tikmēr Igaunijā dzelzceļš ir nopircis 28 jaunus vilcienus, katru par … 300 000 Ls. (starp citu, cik mums maksāja mūsu zemās grīdas tramvaji? Vai nebija tā, ka ap 1,5 miljonus katrs?) Nu ko, Igaunija var. Var saimniekot, nesteigties, nedaudz padomāt, izmantot iespējas un pastrādāt. Jaatzīst, man šobrīd ir kauns par savas valsts ierēdņiem.

4 filmiņas

Ir attīstītas. Jā, jā, tās, kuras marinēju jau kopš pagājušā gada augusta! Epson V600 no London Drugiem aizņemts. Tagad jālūdz visu foto aizstāvis, lai ir kaut viena sakarīga, rādāma bilde:) Kad būs darbs darīts, tad publicēšu.