Category Archives: filmas

ātrās naudas laikmets

Tarkovsky_StalkerPagājušogad, neilgi pirms mani slimība uz mēnesi noņēma no trases, kāds mans draugs ierādīja, ka filmas, kuras sen vairs nerāda Forumā vai Kinogalerijā, nav obligāti jāmeklē Pirātu līcī, bet var skatīties online. Tā nu es aptuveni pusgada laikā esmu noskatījies kādu čupiņu ar filmām, iepraktizējies neilgā laikā atrast interesējošo filmu ar googles tantes palīdzību, filmas nosaukumam pievienojot maģiskos vārdus watch online vai смотреть онлайн, baudīju kino klasiku. Wifaijs tagad gandrīz katram mājās, tāpēc tas ir gana ērti un arī patīkami (vismaz nav jāšķebinās no popkorna smakas un jābauda citu skatītāju klepus, sarunas, konfekšu čaukstoņa utt…).  Pēc kāda laika pievienojās seriāli – Dexter (kuru nominēju par visu laiku labāko seriālu), tad mēģināju saprast Homeland šarmu, šobrīd sekoju Following.
Patiesībā nav jau tik ļoti traki, ir redzētas arī jaunās filmas autentiskā vidē (kino)  – par tīģeri, amerikāņu versija par krievu mīlestību, arī Argo. Arī man šo filmu reklāmas kampaņu laikā nav paslīdējusi garām informācija par daudzsimtumiljonu budžetiem un kases ieņēmumu panākumiem pirmajās nedēļās. Tā nu es sev uzdevu jautājumus, uz kuriem pagaidām man vēl nav atbildes. Skaidrs, ka bezmaksas kino (mūzika, grāmatas, mediji etc..) online kļūs pieejams aizvien biežāk un biežāk, kā arī izaugs jaunas paaudzes, kuriem nemaksāt par šādu pakalpojumu būs ieradums, jo par to samaksās reklāmdevēji. Kā tas ietekmēs saturu – vai galvenais uzsvars netiks likts uz formu, ārišķībām, lai izdabātu reklāmdevējiem un reitingiem? Piemēri jau ir – paskatoties, cik ļoti ātri attīstās 3D kino, kādi panākumi ir apšaubāmiem realitātes, koru un precēšanās TV šoviem un dzeltenajai presei, kā arī reklāmdevēju ietekmei uz mediju saturu, varam tikai secināt, ka visi, gan tieši, gan pastarpināti esam nonākuši īsā naudas un naudīgo interešu pavadā. Ka tiks meklēti jauni risinājumi finansēt saturu un saturs, ņemot vērā reklāmdevēju intereses, paliks aizvien mazsvarīgāks, turpretī ar saturu piesaistītie tūkstoši un miljoni – aizvien būtiskāki. Kas nozīmē ātru kvalitatīva satura nāvi.
Kā domā tu? 

par ko runā vīrieši?

Viņi ir 4. Viņi brauc uz Odesu uz Бы-2 koncertu. 1342 km, 24 stundas.  Un sarunājas. Par dzīvi. Par sievietēm, vecumu un seksu. Man domāt, pēc gadiem 10-20 šo filmu citēs tāpat kā citu padomju kino klasiku.
Получается взрослых нет. Есть постаревшие дети. Лысие, больные, седые,.. Мальчики и девочки. 

Skatīties online.

kamēr mamma iet pēc saldējuma

kino manā avīzē

Kino ienāca manā avīzē. Tik tiešām, viena no filmas Little children daudzajām paralēlajām sižeta līnijām gandrīz 1:1 ir uz avīzes The Province vāka un notikumi risinās Vankūveras priekšpilsētā Lenglijā (Langley). Avīze apraksta kaimiņu cīņu par pedofīlijā notiesāta, bet ātrāk atbrīvota maniaka, pazušanu no “mazās, draudzīgās sabiedrības”. Līdzīgi kā filmā aktīvisti līmē brīdinājumu lapiņas ar vīrieša attēlu un brīdinājuma tekstu, kurus savukārt notiesātā māmiņa sievasmāte pēc brītiņa, aizstāvot savu padēlu znotiņu, nikni lamājoties, vāc nost. Līdzīgi kā filmā apkārtējo niknums ir neizmērojams. Nē, nē, nepārprotiet, tādiem bērnu izmantotājiem, manuprāt, uzreiz bez tiesas, pieķertiem vajadzētu noraut mantību, lai vairāk nav iespēju uzdarboties. Tomēr – mani aizkustina šo vīriešu māmiņu beznosacījuma mīlestība, nesaprotama liekas viņu pašu nevēlēšanās sākt dzīvi citā vietā, kur nerāda ar pirkstu un naids nerada jaunas bēdas. Pēc tam,zinot Amerikas puritānisko un liekulīgo sabiedrību, kuru vienīgi laikam var salīdzināt ar padomju laika pie-mums-sexa-nav-un-mes-par-to-nerunājam nerakstīto likumu, atcerējos vēl citu filmu – American beauty, kur galvenais militārists un homofobs, pats izrādās gejs… Tā teikt, katram kāds skelets skapī.

Filmu gan iesaku. Jauka ir mīlēšanās ainiņa bēniņos, kamēr bērni guļ diendusu, bet citādi diezgan pasmaga cilvēciska drāma. Kādas mums visapkārt, šādas vai savādākas ir tūkstošiem. Kamēr uz pasaules vien būs kaut vai 3 cilvēki, būs viņu sapņi un vēlmes, ilūzijas un iegribas, būs arī vilšanās un sāpes, mīlestība un naids, drosme un gļēvulība. Būs dzīve.

precious

Jebkurš ceļojums sākas ar vienu vienīgu soli. Precious.

Revolūcijas ceļš

Samierinies vai mirsti.

man seko!

Tas nebūt nav twiteris. Pat facebook ne. Tas notiek reālajā dzīvē un bojā garstāvokli. Un bez opcijas bloķēt sekotāju, fuck. Atceraties, es stāstīju par Mustache cafe nomainīto menedžmentu un manu pirmo pieredzi ar uz sitiena atlaišanu? Nu lūk. Šis menedžeris, vārdā Harijs, no šodienas strādā turpat kur es, tikai par pavāru. Kā jau te pieņemts, pa kanādiešu modei, stiepa ķepu, teicās priecīgs esam mani redzēt un mēģināja uzmesties par baigo draugu. Zinu, ka nevajag turēt ļaunu prātu un ka vajag piedot, bet šoreiz ne. Palūdzu viņam turēties no manis tālāk un visai skaidri norādīju, ka starp mums būs virtuves lete un ka man ar viņu nav par ko runāt, kā arī informēju menedžmentu par radušos situāciju. Katrā ziņā ieradumus viņs nav mainījis, jo savā pirmajā darba dienā atlaidis vienu puisi no virtuves. Nez, kāpēc pats tik 2 mēnešus noturējies iepriekšējā vietā? Un kāpēc Vankūvera ir TIK ļoti maziņa, ko?
Vakar kā juzdams, svētdienas vakara kinoseansa repertuārā ieliku Klūnija Up in the air. Par to, kā atlaiž cilvēkus, par to, kā tiek grautas un celtas cilvēku cerības, par to, kas mūsos vēl ir palicis nesamaitāts aiz/bez dzīšanās pēc naudas (varas vai galu galā atzinības). Par to, ka pat vislielākajam ciniķim iemīlēšanās neiet ar līkumu. Par to, kā dzīve apmet kūleni uzreiz pēc tam, kad tu pasaki – nekad (i eto mi prohodiļi). Iesaku. Komplektā ar labu vīnu un mīkstu dīvānu:)

P.S. es arī gribu lidot. Atkal. Un daudz. Laikam joprojām 12. Vai 18. :)

milkman vs mailman

ceturtdienas smaidam. :)

katram savs Gogolis

Labu laiku atpakaļ izlasīju Džumpas Lahīri Vārdabrāli, tāpēc, kad Dace vietējā North Vancouver bibliotēkā paņēma DVD ar filmu, biju aizdomīgs. Aizdomīgs un aizrautīgi ieinteresēts. Aizdomīgs tāpēc, ka grāmata man ļoti, ļoti patika, taču nekādīgi nespēju iedomāties kā tos daudzos emigrācijas sajūtu tēlojumus režisors būs spējis ielikt 35 mm. Ieinteresēts, hmm nu laikam jau tā paša iemesla dēļ:)
Nebūšu oriģināls un teikšu, ka grāmata ir labāka. Bet tāda jau ir cilvēka daba – ja tev ir dota iespēja iztēloties, tas iztēle tevi aizved tālos fantāziju labirintos…:) Nē, nē, es negribu teikt, ka filma ir slikta! Vienkārši daudz skaistas un būtiskas lietas bija neiespējami parādīt. Kaut arī bija labi indiešu aktieri (atzīšos, ka viena no galvenā varoņa sievietēm Mošumi filmā pārspēja jebkuru manu iztēli :) ).
Laikā, kad lasīju grāmatu, tad man doma par braukšanu prom no Dzimtenes nebija ne prātā, tāpēc šī sižeta daļa mani grāmatā maz uzrunāja, taču filmas kontekstā, liekas, tieši šī sadaļa atsvaidzināja daudzus neatbildētus jautājumus – kā tas nākas, ka tu esi prom no saviem tuvajiem, no savas Dzimtenes, vai tu esi gatavs bez ierunām pieņemt svešu kultūru, vai tev pietiks spēka un gribēšanas saviem bērniem palīdzēt saglabāt saikni ar savu latvisko identitāti, tas ir, paņemt labāko no abām kultūrām? Jautājumi retoriski un atbilžu vismaz pagaidām nav.

P.S. Kāpēc Gogolis? Viņš jau ir tas vārdabrālis.

uzdevums – pakalpot

warriorVakar Zigurda Zaķa blogā uzdūros ierakstam par servisa un attieksmes nozīmi biznesā jeb –  kanādiešu mūziķiem, kas nespējot panākt pienācīgu attieksmi no United Airlines, pēc tam, kad tie, lidojuma laikā bija salauzuši ģitāru, uzrakstīja dziesmu un video ar domu – nelidojiet ar United – viņi lauž ģitāras, labāk brauciet ar auto.

Manuprāt, servisa kvalitātes pasliktināšanās un vienaldzības pieaugums biznesā un sabiedrībā ir izskaidrojams ar to, ka cilvēki lielakoties dara darbus, kas viņiem nepatīk. Dara tikai tāpēc, ka tā jādara, ka ir kaut kas jāstrādā, lai paēstu un pabarotu ģimeni, tikai tāpēc ka jau no mazām dienām viņiem ir skaidrots, ka savādāk nevar. Ka ir tikai viens ceļš (ar nelieliem izņēmumiem): skola, augstskola, labs darbs, vēl labāks darbs, māja, auto, kredīts, ceļojums 1x gadā, un kaps. Otra lieta, liekas servisa kvalitātes zudumu rada bezpersoniskums. Biznesa īpašnieks, kuram  pa lielam patiešām interesē, lai klienti būtu apmierināti,  risina lielās lietas un ikdienas darbu un jautājumus neredz. Savukārt menedžeri un menedžerīši ir apmaldījušies priekšrakstu un noteikumu džungļos un baidās par savu vietu un necenšas izrādīt jebkādu iniciatīvu. Un ir aizmirsuši dzīves galveno uzdevumu – pakalpot. Kādu laiku atpakaļ noskatījos filmu “Peaceful warrior” (filma uzņemta balstoties uz patiesu stāstu un pilna ar dažādām vērtīgām atziņām un mācībām. Kā nekā – filmas uzņemšanu morāli atbalstījis pats Deepak Chopra)   ar Niku Nolti galvenajā lomā – tieši šī doma caurvija filmu.

-Hei, Sokrāt, ja tu zini tik daudz, kā tu vari strādāt benzīna uzpildes stacijā?
-Šis nav tikai benzīntanks, šis ir servisa punkts. Mēs piedāvājam pakalpojumus. Uz šīs pasaules nav cēlāka mērķa.
-Pildīt benzīnbākas?
– Serviss, dēls.