Category Archives: arhīvi

kā laimēt loterijā?

Iespēja laimēt ir 1:30 000 000. Un viņš laimēja. Kā? Ielika sevi televizora kastē un aizgādāja sevi viņai. Meitenei no TV ekrāniem pienākas puisis no TV kastes.

Jāatzīst, ka man šodien pietrūkst šādu, mazliet naivu, mazliet ideālistisku, mazliet cerībām un skumjām pilnu filmu un dziesmu tajās. Laikam novecoju.

ledenes

Viņai bija 18, kad viņa iedziedāja šo naivo dziesmiņu par Anniju, kurai patīk sūkāt ledenes. Kad viņa nedaudz paaugās un saprata dziesmas teksta dubultjēgu, viņa esot bijusi ļoti dusmīga uz Seržu Geinsbūru un uz visu pasauli – nedēļu slēpusies (katram francūzim taču ir kāda skaista muižiņa laukos, kur pazust, it īpaši, ja esi uzvarējis eirovīzijas konkursu pirms gada) un atteikusies kontaktēties ar jebkādu cilvēcisku būtni. Tā jau ir – jābūt uzmanīgiem ar dziesmu tekstiem, nekad nevar zināt, ko domājis teksta autors :) .
Iepazīstieties – France Gall un Serge Gainsbourg!

Šeit arī dziesmas klipiņš.

Šeit tīmeklī tulkojums angļu valodā:
Annie likes lollipops,
Aniseed lollipops
Annie’s aniseed lollipops
Give her kisses
An aniseed taste.

And when the barley sugar,
Perfumed with aniseed,
Slides down Annie’s throat
She is in paradise.

For a few pennies
Annie,
Gets her aniseed lollipops.
They have the colour of her eyes,
The colour of happy days.

When on her tongue
Just a small stick remains,
She jumps to her feet
And returns to the drugstore.
For a few pennies
Annie,
Gets her aniseed lollipops.

paslinkošu un padalīšos

Pārsvarā visi mēģināja vakar vai aizvakar savilkt galus kopā un norēķināties ar 2011. Es to darīšu šodien. Neslēpšu, ka Worpress man ļoti palīdzēja, tādēļ – liels paldies WP mērkaķiem :)

Izvilkums noWP sagatavotā kopsavilkuma (diemžēl angļu valodā) :

The concert hall at the Syndey Opera House holds 2,700 people. This blog was viewed about 31,000 times in 2011. If it were a concert at Sydney Opera House, it would take about 11 sold-out performances for that many people to see it.

Click here to see the complete report.
Viss 2011. gada kopsavilkums šeit. 

man likās (trips absinta garā)

Man likās, ka es svīstu, bet svīda gaismiņa – tā gaisma, kuru jau iztēlē redzēju kā rokas pasniedz viņai iepriekš sagatavoto rožu pušķi, piparkūku sirdi un lidmašīnas biļeti uz Maljorku.
-Kur tu biji vakar?- atskanēja balss no virtuves.
-Zini, bija tā, ka iesitu asti kājstarpē un sāku smilkstēt kā vilcēns sajutis mātes tuvumu, – mana balss skanēja drūmi.
-Nevar būt? Tas ir tik zemiski!
-Nu nemaz tā arī nav… Mēs bijām kā brālis un māsa! Mēs ziedējām kā abpus sētai augoši plūmju koki, kā Šekspīra Veronas palaidnieki… (Tajā brīdī atcerējos, ka viņa ir antropolomistiķe un vecais labais triks ar Šekspīru nestrādā. Nestrādāja arī.)
-Labi, es aizeju, aizeju pati ar labu, es jau esmu prom!

Bet mani draugi bija brīdinājuši no šādiem soļiem. Tāpēc es pametu visu un devos prom. Devos uz Meksiku, jo tur mani viņa nekad neatrastu, bet notika pretējais – viņa ieradās hotelī un teica :

-Lūdzu atzīsties!

Šaubu velniņš sāka savu postošo riņķa danci ar manu Sirdsapziņu.  Rezultātā viņa tomēr palika Meksikā un veselus piecus gadus es dabūju viņu drāzt un barot.

-Kā drāzt un barot? Es negribu tevi ne drāzt, ne barot – so what de fuck?.
-Kā what de fuck? Es gribu, lai tu mani mīli…
-Mīlu?
-Jā, mīli!
-Pie manas mātes, nekad!

©  Ūdrītis & Hofmanis 2003