Category Archives: ainiņas

nacionālās braukšanas īpatnības

20120219-074609.jpg

To, ka te ir Indija un ka jābrauc pa nepareizo pusi, to laikam jau zin visi. Tomēr, neskatoties uz šo likumu, ir vēl vesela čupa ar rakstītiem un nerakstītiem likumiem, kuru pārzināšana tikai atvieglos pārvietošanos šajā jūklī, ko sauc par satiksmi Indijā.

1. Visi taurē, pīpina, signalizē, māj ar rokām. Ja tu gribi kādu apdzīt, uzpīpini, lai viņš zin (skat. p.2).

2. Svarīgi ir tikai tas, kas notiek tev priekšā. Ja kāds tevi apdzīs, tas uzpīpinās. Ja tu kādam traucēsi – skanēs taure. Man, pieradušam lietot spoguļus, ik pa brīdim gadījās nevilšus pamest skatu atpakaļ spoguļos, bet vietējie parasti nesaprot, kam tie ir vajadzīgi un močiem, skūteriem skrūvē nost, jo traucē manevrēt.

3. Vietējie no sānu ceļiem uz galvenajiem pa kreisi uzgriežas vispār neskatoties, vai kas tuvojas vai nē. Loģiski, jo viņš iznāk priekšā, tātad, ja traucēs, tad pa galveno ceļu braucošais sabremzēsies vai apbrauks (p.2). Ja jāuzgriežas pa labi, tad bieži tiek braukts pa pretējo joslu, līdz tiek pāri uz savējo.

4. Visi brauc maksimāli pa ceļa vidu. Protams, jo jebkurā brīdī no sānu ceļa var kāds izbraukt. Šo sapratu kādā otrajā dienā, kad biju spiests ne pa jokam nolikt pa mēmajiem un pirmo reizi paspruka mīļvārdiņi valsts nevalodā. :)

5. Satiksme kopumā ir diezgan lēna. Parastais braukšanas ātrums pilsētās un uz parastajiem ceļiem ir ap 30-40 km/h. Ņemot to vērā, avāriju tikpat kā nav un ja ir, tad bez lieliem upuriem. Protams, uz autostrādēm ir savādāk.

6. Krustojumi tiek izbraukti pēc nekaunības, transporta līdzekļa lieluma, pīpināšanas un piesardzības principiem. Tobiš – man galīgi nesaprotami, bez jebkādiem principiem. Katrs brauc kā un kur var.

7. Satiksmes dalībnieki ir visi. Arī svētās govis (par svētu šeit laikam dēvē katru, kas ir vai vismaz uzvedas kā sapīpējies :) ), arī suņi, ziloņi, nastu nesēji un lielu kravas ratu stūmēji. Govis un suņus apbrauc vai uz viņiem gaida, jo pīpināt nav vērts, viņi nereaģē, ziloņi ir vispār no citas dimensijas, savukārt pārējie paši mēģina izmukt no riteņapakšas. Autobusi un smagie ir īpaša suga. Viņi ir lieli, viņiem ir īpaši skaļas taures un viņi mauc. Bļauj un mauc.

8. Katrs var apstāties, pagriezties kur vien vēlas, bez īpašiem brīdinājumiem, jo tas, kas notiek aiz tevis, nevienu īpaši neinteresē (p.2.). Lieki teikt, ka stop signāli strādā retajam auto, pagriezienu signāliem vispār nevajag ticēt, jo parasti tiek veikta tieši pretēja darbība. Bieži vien pagriezienu signāli tiek rādīti vai nodublēti ar roku. Tiem gan var ticēt. Nereti vietējie bliež vakaros arī bez gaismām. Vai arī otra galējība – naktī brauc tikai ar tālajām gaismām. Lai labāk redz. Gan viņš, gan viņu. Tjipa.

9. Neviens nav gatavs kaut mirkli pagaidīt, it īpaši ar skūteriem un močiem. Lien maksimāli, cik var, uz priekšu, manevrē, maina joslas, pat, ja tas traucē visai kopējai satiksmei vai pretīmbraucējiem. Joslas? Tās netiek ievērotas.

10. Motobraucējiem ķiveres it kā nav obligātas, izņemot uz autostrādes. Tur arī ir vienīgā vieta, kur esmu redzējis policiju in action un kur arī es pats ieķēpājos protokolā.

Incredible India.

P.S. Nesen skatījos filmu, kuras darbība norisinās Amerikā. Skatoties kā galvenais varonis vizinās pa Amerikas ārēm lepnā limuzīnā, pieķēru sevi pie domas, ka viņš taču brauc pa nepareizo pusi! Tik tālu nu esam:)

Foto no šejienes.

Franču brokastis

Šis, manuprāt, ir eleganti. Pat Indijā.

20120212-055822.jpg

Klusais okeāns, Indijas okeāns


Klusais okeāns jau bija iekarots
, nu bija kārta Indijas okeānam. Ja jau es te esmu, tad kāpēc gan nedoties zvejot? Vietējie zvejnieki ir atsaucīgi un par mazu, bet taisnīgu atlīdzību ir gatavi paciest svešķermeni savā kuterī.  Ja iepriekšējā reizē es pārklausījos un 13 pēdu laivas vietā dzirdēju 30, tad šoreiz kuteris arī bija aptuveni tāda izmēra.
5 no rīta, dzied gaiļi un uz ielām tukšs, pēc stundas dodamies jūrā, aptuveni 15 km no krasta, kur esot atols un tur strauji paliekot seklāks – no vidējajiem 70 – 80 metriem pāriet uz 50. Garām kuģo gan veci konteineru kuģi, gan pavisam spīdīgi un smuki tankeri, bet mēs tikmēr mēģinām noķert zivis ar trallēšanas metodi (trolling, tā vismaz viņi teica. Tas ir izmet kādus 4 spiningus, kas nav spiningi, bet gan speciāli verķi, spoles bija mega lielas un paši kāti nežēlīgi smagi, turklāt tā uzparikte tiek nostiprināta kuterī speciālos turētājos  un tad kuģo kādu laiku cerībā, ka kāda zivs pieķersies).  Ap astoņiem džeki nolemj, ka jāmēģina citas metodes. Modernie makšķerkāti tiek nolikti malā un tiek izvilktas visparastākās gruntenes – uz apaļiem rituļiem uztītas, ar diviem āķiem un pamatīgiem svariņiem.

Ēsma – svaigs kalmārs. Pēc 3 minūtēm uz klāja lēkā jau pirmais guvums – pamatīga šķīvja lieluma zivs, zvejnieki nedaudz apspriežas savā valodā un paskaidro, ka šis ir grūpers. Turpinām ķert grūperus, brūnus un koši sarkanus, tad pieķeras tāda kā liela rauda, kam angļu nosaukumu neviens nezin, pēc tam – trigger fish. Varat trīs reizes minēt vai kādu no šīm noķēru es. Pareizi – nē.
  
Pēc laba laiciņa arī es esmu piešāvies, sāku sajust auklu un copi. Pirmā zivs, ko izvelku ir vēl viena trigger fish, bet, protams, par mazu, lai paturētu. Es sapņoju par milzu grūperu*, ko parādīt dēlam, kad atkal ir cope. Piecērtu un velku laukā, un no pārsteiguma gandrīz apsēžos – zivs ir vēl mazāka par tiem mazajiem asarīšiem un raudām, ko vilku Svētē bērnībā. Savukārt zvejnieki pārsteigti sasaucas un visi saskrien apkārt, viens, kurš labāk zin angļu valodu cenšas man kaut ko pateikt. Bet es esmu ātrāks – vai laist vaļā, par mazu takš?  Nē, nē, tā ir ļoti laba zivs, tik nezinu kā sauc angliski. Dārga zivs. Tā nu mazulīte paliek uz klāja.

Pēc tam klusums. Atkal tiek likti lietā motori un spoles, es, nedaudz vīlies par savu guvumu, skeptiski nolienu kambīzē, lai pārskatītu bildes kamerā, kad izdzirdu spoles tirkšķēšanu. Tas nozīmē tikai vienu – lielo zivi. Džeki saskatās un viens no viņiem apliek man kaut kādu uzparikti un rāda lai eju tuvāk tam, kurš cīnās ar spiningu. Tas parāda – dari šādi un iemet kātu man rokās un iestiprina apsietajā uzpariktē. Piepūšu vaigus un tinu spoli. Smagi. Tālāk seko galīgi neinteresants personīgo pārdzīvojumu apraksts 15 minūšu garumā, bet rezultāts ir tāds, ka zivs (diemžēl noosaukumu neatceros), aptuveni 1 metru gara, tiek pievilkta pie laivas un ar āķi iecelta iekšā.

Krastā loms tiek sadalīts un lielā zivs uz vietas sagatavota pusdienās, ko kopā ar zvejniekiem apēdam. Nu ne visu, protams:) Ēdu un domāju, kurš būs nākamais – Atlantijas vai Ziemeļu Ledus okeāns?

* Milzu grūpers – zivs, kas var sasniegt aptuveni 3 metru garumu, sastopama Indijas okeānā, tomēr novērota ļoti reti.

smēķēt / nesmēķēt

20120205-102255.jpg
Es sapratu. Visa vaina ir tajā, ka es nesmēķēju. Iedomājieties, es atnāku uz pludmales restorāniņu, nosēžos vērot saulrietu un… – sēžu tur kā tāds muļķis. It kā varētu kaut ko uzēst, bet negribas. Alus? Jā, tā ir izeja. Bet arī pēc otrā vairāk negribas. Turklāt te Šrilankā ir dīvaini tilpumi alum – visbiežāk pieejamais ir 0,650 ml, laikam sanāk pinte. Ok, viens alus, pusstunda, beigās jau silts, nevelk vairs. Ko tālāk? Atkal sēžu tā kā tāds jampampiņš pie tukša galda. Baudu saulrietu. Skaisti.
Pie blakus galdiņa pārītis, ap gadiem 50. Pēc skata vācieši, pēc valodas angļi. Abi dziļdomīgi vēro saulrietu un ik pa brīdim ievelk dūmu. Tajā brīdī process kļūst divkārt dziļdomīgāks! Vērotājam no malas uzreiz ir skaidrs – jā, viņi izbauda atpūtu, saulrietu, procesu ar katru ķermeņa šūnu, ar katru darvas pilīti, ar katru izpūstā dūma mutuli. Tāds miers, tāds viedums, katrā kustībā, katrā vārdā, ko viņi pārmij. Ideāla atpūta!
Otrā pusē pārītis no Krievijas, ap gadiem 30. Nesmēķē. Viņš kaut ko nožēlojami knibinās ap fotokameru, viņa it kā mēģina sarunāties, bet vārdi apraujas, kūleņo un veļas. Nesanāk. Starp abiem valda kaut kāds saspringums, kaut kas, ko vārdos neizteiksi. It kā atbraukuši atpūsties, bet tādi uzvilkušies, nav miera. Viss skaidrs – nesmēķē. Tādi tik bojā atmosfēru ar savu stresošanu.
Un, ko darīt, ja tu esi viens pats? Apsēdies pie galdiņa, tad sameklē cigaretes, ar paviršu kustību uzmet tās uz galda. Pienāk viesmīlis, izdari pasūtījumu, viss forši. Skaties, silts, jūra, saulriets, eh, varētu uzsmēķēt. Tad ar apgarotu seju velc dūmu, domā dziļas domas un baudi. Un neviens, neviens tevi šādā brīdi neuzdrošināsies nosaukt par lūzeri. Turklāt, vēl socializēšanās iespēja – palūgt uguni, aizdot, vienmēr ir iemesls uzsākt sarunu, ko vēl vairāk vajag pilnvērtīgai dzīvei? Tāpat arī visas sarunas smēķētāju stūrīšos, kuras es palaižu garām, visa milzīgā informācijas gūzma, runā, ka masoni un brīvmūrnieki visi kā viens arī esot smēķējuši. Visa vaina ir tajā, ka es nesmēķēju…

putni

Es nezinu, no kurienes viņi uzrodas. Es nezinu, kur viņi pavada dienas, bet vakaros tūkstošiem un tūkstošiem viņi sarodas Kandy pilsētiņas centrā, lai apmestos naktsguļā aptuveni 3 kokos. Vēl ap sešiem nekas neliecina, ka pēc pusstundas, kad vietējā klosterī sāks skanēt vakara meditāciju mūzika, arī putniem būs savas dziesmas. Tās skanēs un pārmāks visu tuvākajā apkārtnē, tāpat kā spalvu un izkārnījumu smārds. Viņi saradīsies bariem vien, it kā kāds viņus vestu ar vilcieniem un ezera otrā galā palaistu vaļā un teiktu – te nu jūs esat, lidojiet atpūsties! Kāpēc viņi apmetas tieši šajos trīs kokos, ja apkārt ir milzīgs daudzums citu? Kāpēc viņi nesadalās pa porcijām, bet gan visi mēģina sasēsties tieši šajos trīs?

bakšiš Indijas policijai

Paskat tik, – es nodomāju, kad, braucot atpakaļ uz Arambolu no Panaji, redzēju pusdusci policistus un nedaudz vairāk aizturētus tūristus ar skūteriem – arī indiešu policijai modē oblavas.  Pirmajai es tiku garām, arī otrā uz mani noskatījās vienaldzīgu skatu, pie reizes noliekot mierā pa priekšu braucošo indiešu ģimenīti, tēvu, māti, aptuveni 7 gadus vecu meitēnu un zīdaini, kuru turēja māte. Viņi visi kaut kā turējās uz tā viena skūterīša. Trešais postenis bija manējais. Bez ceremonijām, bez paskaidrojumiem, operatīvi tika palūgtas tiesības, žigli sasmērēts papīrs, paprasītas 100 rūpijas (aptuveni 1 Ls) un novēlēts laimīgs ceļš. Par ko? Pēc tam izlasīju papīrā – No helmet*. Nebūs tev uz galvaspilsētu bez bakšiš** braukāt! :)

Pa ceļam apstājos veldzēt slāpes pie kokosriekstu pārdevēja, sarunu, kā parasts, uzsāka arī blakus kioskiņa pārdevējs. Ierastie jautājumi, no kurienes, ierastais izbrīns, nezinot, kur tāda Latvija ir un kur tad es esmu apmieties? Ak, Arambolā? Un kā patīk, saku, ka brīnišķīgi, tāds saulriets!  Tad saruna pārmetās uz krieviem. Tā laikam visiem te ir liela sāpe, jo: viņu dēļ vairs nebraucot angļi, kas taisīja labāku biznesu, krievu meitenes te tik braucot strādāt un samaitājot indiešu vīriešus un vispār pirms 10 gadiem Goa ne pazīt nevarēja, tagad visur tik ceļ un būvē, kā bez mēra. Nācās onkam piekrist. Arī vairāki satiktie latvieši, kuri šeit jau dzīvojas ilgāku laiku, stāstīja, ka Arambolas veikalu un krodziņu īpašniekiem esot smags pārdomu laiks – piedāvājums paliek aizvien lielāks, taču klientu vairāk nekļūst, tādēļ sākas daudz spēcīgāka konkurences cīņa par katru viesi, vienalga, krievu, angli, vācieti vai latvieti. Šajā konkurences cīņā bieži uzvar krievu valoda – nosaukumi, ēdienkartes nereti  ir krieviski, ir pat kuriozi – viens  restorāns blakus ciemā ir nosaukts par Наша Раша, bet pie cita ir pacelts Krievijas karogs, bet izslavētie Arambolas, Anjunas un Vagatoras hipiji ir pazuduši, liekas, uz neatgriešanos.

* Braukšana bez ķiveres

** Ziedojums, kukulis arābu, musulmaņu kultūrās.

politiķu spēlītes muļķīgajā vēlēšanu laikā* jeb ko raksta svētdienas avīzes?

Pirmās lapas ir pilnas ar ziņām par vēlēšanām – 3. martā indieši, arī Goa, izvēlēsies jaunu parlamentu. Tādēļ dzelzceļa stacijās tiek ierīkotas papildus drošības posteņi un bagāžas skanneri. Šādi mēri tiekot pienemti, lai “izvairītos  vēlētāju balsu pirkšanai domātās naudas ievešanas dzelzs kastēs, kā arī nelegāla alkohola transportēšanas”. Tik pie viena avīze piebilst, ka vienā konkrētā stacijā policija ir aprīkojusi ar skanneriem tikai vienu ieeju/izeju, par otru aizmirstot… Cik zinu, joprojām starp indiešiem ir cieņā tikt valsts vai policijas darbā un, pats galvenais, dabūt savu zīmodziņu, lai būtu vismaz kaut kā “noderīgs”. :)

Citā lapā nervus stindzinošs stāsts par kādu citu dzelzceļa staciju Bhubaneswārā, kur veselas 10 minūtes dienas vidū uz visiem 24 stacijas TV monitoriem tika rādīta neķītra porno filma (Indijā!!!), par šo nodarījumu policija nekavējoties arestējusi 21 gadīgo Swaina jaunēkli.

Par to, ka Standart&Poor’s ir samazinājusi 9 Eirozonas valstu reitingus (kurus tieši, es nemaz nemēģināšu saprast, galvenais ir fakts, ka reitingi ir samazināti un ka tas noteikti ir nāvīgi slikti). Kipra, Itālija, Portugāle un Spānija ir dabūjusi Tēvoča Sema (S&P izskatā) pirksta kratījienu divreiz, savukārt Francija, Austrija, Malta, Slovēnija un Slovākija ir izsprukuši cauri ar reitinga vienas pakāpes samazinājumu. Franču finanšu ministrs Francis Barons (Francois Baroin) savus tautiešus, runājot TV, esot dorošinājis, ka tā “neesot nekāda katastrofa”. Noteikti jūtait manu ciniski ironisko toni, kurš tāds, iespējams, ir pilnīgi nevietā, tomēr ja palūkojamies un mūsu augstāko valsts amatpersonu spēju izteikties publiski…

Kā jums liekas, cik dzīvu valodu ir šobrīd Indijā? Nezināt? Es atzīšos, es arī nezinu. Tomēr 1961. gadā tādu esot bijis 1652. Kā raksta Sunday Times of India, tad uz izzušanas robežas ir 310 valodu, no kurām 263 tādas, kurās runā mazāk par 5 cilvēkiem. Tāpat valodnieki esot uztraukti par valodu sajaukšanos un valodu plaisu starp veco paaudzi (60 – 80 gadi) un jauno paaudzi (10 – 30). Tā esot palielinājusies kā vēl nekad. Procesi visur līdzīgi, vai tā būtu Indija, Francija vai Latvija. Tādi laiki.. :)

* Sunday Times of India komentāru lapā raksta par vēlēšanām virsraksts. Liekas, kopš Padomju Jaunatnes vai Vancouver Sun laikiem neesmu lasījis tik drosmīgus, analītiskus, gudrus un izglītojošus žurnālistu komentārus.

atmiņu saldā garša

Runā, ka nevagot salīdzināt, jo no tās (salīdzināšanas) ceļoties visas pasaules nelaimes. Neko darīt, neesmu vēl apguvis askēzes un paškontroles mākslas, tādēļ domās gribot negribot atgriežos Goa, kāda tā bija pirms gadiem 10. Kad vakar  iebraucu Andžūnā (Anjuna), tad sajutos kā  atradis sen pazudušo spēļu lācīti. Tās pašas mazās puteļaini smilšainās ieliņas, krāmu tirdziņš (flea market) trešdienās,  īsti un pseido-hipiji, zāles smarža un …. viena lieta tomēr nelīmējās kopā. Pārpildīta pludmale un krievu valoda visapkārt. Atceros, pirms 10 gadiem pilnākās pludmales bija Calangute un Baga, kur brauca angļu un vācu pensionāri, taču šobrīd pat ar grūtībām atpazinu mazo, mīlīgo restorānu, kurā tika spēlēts šahs, filozofēts ar jauniegūtajiem draugiem un kurš kalpoja kā nesteidzīgu vakariņu vieta pēc tam, kad svētīts saulriets. Šo vietu sauca Liliput. Kāds tas ir tagad, var redzēt bildē.

Katrā ziņā pat nemēģināju tur ēst, cerot, ka tomēr izdosies 10 gadus vecajām atmiņām  piešķirt prioritāti. Un sapratu vienu – ka atgriezties nevajag, kaut arī ļoti ļoti gribas, ja vien neesi gatavs, ka pasaule ir gājusi uz priekšu, bet tavas atmiņas ir turpat.

sikspārņi

Vispār jau Goa ir ideāla vieta atpūtai. Ģimenei ar bērniem un vecākiem. Silts gan ūdens, gan gaiss, pēdējais dienā uzsilst līdz 25 – 30 grādi, naktī turas ap 20, visu laiku saulains un dažreiz arī patīkami vējains. Dārgākā pozīcija noteikti sanāks lidojums, bet viss pārējais, salīdzinot ar LV cenām būs krietni vai arī vienkārši lētāks. Nu tad, piemēram, viesnīca (protams, ne tāda kā mēs esam iedomājušies, bet gan parasta istaba ar gultu un dušas telpu) pirmajā līnijā pie okeāna maksās ap 500 – 1500 rūpijām (100 rūpijas ir aptuveni 1 Ls) diennaktī, bet biku nost no okeāna var atrast istabu pat par 100 – 300 rūpijām. Jo ilgāk īrē, jo lielākas atlaides. Skūterītis, kas ir neaizvietojams pārvietošanās līdzeklis šeit, maksā ap 200 – 300 dienā. Svaigs kokosrieksts – 20 – 40 Rp, karaliskas vakariņas ar alu un uz grilla ceptu zivi 250 – 600 rūpijas, atkarībā no šķirnes un izmēra. Kingfisher aliņš veikalā ap 30, bet krogā ap 50 rūpijām. Mango lassi ir reāla izšķērdība – glāze ap 100 rūpijām, jo par tās cenu var itin mierīgi paēst brokastis.  Tas ir Goa. Savukārt, ja pabrauc prom no tūristu takām, tad cenas krītas vēl vairāk un visur pavada bērneļu acis un kliedzieni.

Ak, jā – šodien redzēju sikspārņus. Vismaz man liekas ka tie bija viņi. Lidoja līdzīgi, kā to dara bezdelīgas, haotiski un strauji mainot virzienu, taču izskatījās savādāk, arī spārni kustējās vairāk kā milzīgiem taureņiem. Viņi lidinājās man apkārt kādas minūtes 10 un es stāvēju kā apburts.  Katru dienu kaut ko jaunu.

pārziemot Goa

Kaut kad decembra vidū bija skaidrs, ka ziema tomēr kaut kad būs un vasarnīcā neizvilkšu. Tad tapa ambiciozs un sen lolots plāns – pārziemot Goa.  Turkish Airlines lētās biļetes uz Bombeju, cītīga sarakste ar Indijas vēstniecību Stockholmā, lai dabūtu vīzu un aptuveni 5 dienas pirms lidojuma pastkastītē atrodu savu ticket to paradise – pasi ar Indijas vīzu.

Lidostā atdodu tētim biezākās drēbes un palieku vieglā jaciņā un kedās, kas vēlāk izrādīsies mans vienīgais apģērbs uz 3 dienām. Turkiem serviss labs, katrā ziņā ar  airBaltic nu nekādīgi nevar salīdzināt, arī nevajag, jo Latvijas nacionālā aviokompānija prasa maksāt pie katras kustības un katra kilograma, turkiem tas viss (bagāža, ēšana, alkohols, filmas, laipnas stjuartes) ir iekļauts biļetes cenā, kura bieži vien varētu būt līdzīga, vai par labu ne mūsējiem.

Lidojums ir caur Stambulu, kur priekš pārsēšanās ir stunda.  Lidmašīnā esmu sapazinies ar vēl 3 latviešiem, kuriem līdzīgs plāns.  Kad Stambulā esam piezemējušies, mūs pārķer lidostas darbinieki un pa visādiem šauriem un tumšiem gaiteņiem uz ātro izved uz iekāpšanu Bombejas lidmašīnā. Man ir skaidrs, ka šis pats  joks ar nodoto bagāžu toč nenostrādās. Bombejā izrādās, ka nenostrādā ar.  Tiek aizpildīti papīri un uz mūsu satrauktajiem jautājumiem kad un kur varētu piegādāt bagāžu, indietis smaidot atbild – tomorrow , anywhere in India.  Tik man pašam nav skaidrs uz kurieni, lai bagāžu nogādā, jo kur tieši palikšu Goa, vēl nezinu. Vienojamies, ka noīrēšu viesnīcu, tad sazvanīšu viņus un  nosaukšu adresi. Deal.

Tālāk seko absurdie indiešu likumi un to apiešana – ja esi iečekojies lidojumam, tad no lidostas iziet nedrīkst, savādāk atpakaļ netiec. Bet, ja latvietim gribas ēst un lidostā īsti nav kur, tad latvietis izdomās, kā likumu apiet ar līkumu. Izstaigājamies iekšā – ārā vismaz reizes 5, radot zināmu neizpratni pistoļvīros pie durvīm, tad miegaina gaidīšana katram savu lidojumu uz Goa. Lidmašīnā aizmiegu pirms pacelšanās, pamožos pēc nolaišanās, kas arī ir saprotami, jo pēc  Latvijas laika ir jau ap 4 naktī. Pie taksīšu būdas satieku pārējos latviešus, kur sametamies vienam trakam 2 stundu braucienam ar taksīti uz Arambolu.

Izrādās, ka ceļabiedri ir bieži viesi šeit un informē mani par pēdējām cenām un aktualitātēm. Atrodam naktsmājas, kopīgas vakariņas un Kingfisher aliņš, tad plīsiens līdz nākamajam rītam. No rīta secinu, ka ceļabiedri ir bijuši možāki kā es, jo ap ap 3 naktī saņemta īsziņa, ka jāiet uz ballīti pludmales otrā galā.  Krievu valodu dzird uz katra stūra, arī indieši jau iemācījušies vajadzīgās frāzes. Katrā ziņā Jūrmalai būs jāiespringst, lai nepazaudētu krievu tūristus, jo šeit viennozīmīgi ir lētāka dzīvošana, ēdiens un siltāks klimats un ūdens. Paši indieši gan nav baigā sajūsmā par krieviem, jo viņi esot skaļi, daudz dzer un maz maksā, bet pieņem situāciju kāda tā ir, jo nauda kaut kā janopelna. Manas viesnīcas menedžeris man stāsta, ka šis gads laikam būšot pirmais, kad viņš kaut ko nopelnīs pēdējo 5 gadu laikā, jo tūristu esot daudz un arī sezona esot izstiepusies līdz pat martam, aprīlim.