atmiņu saldā garša

Runā, ka nevagot salīdzināt, jo no tās (salīdzināšanas) ceļoties visas pasaules nelaimes. Neko darīt, neesmu vēl apguvis askēzes un paškontroles mākslas, tādēļ domās gribot negribot atgriežos Goa, kāda tā bija pirms gadiem 10. Kad vakar  iebraucu Andžūnā (Anjuna), tad sajutos kā  atradis sen pazudušo spēļu lācīti. Tās pašas mazās puteļaini smilšainās ieliņas, krāmu tirdziņš (flea market) trešdienās,  īsti un pseido-hipiji, zāles smarža un …. viena lieta tomēr nelīmējās kopā. Pārpildīta pludmale un krievu valoda visapkārt. Atceros, pirms 10 gadiem pilnākās pludmales bija Calangute un Baga, kur brauca angļu un vācu pensionāri, taču šobrīd pat ar grūtībām atpazinu mazo, mīlīgo restorānu, kurā tika spēlēts šahs, filozofēts ar jauniegūtajiem draugiem un kurš kalpoja kā nesteidzīgu vakariņu vieta pēc tam, kad svētīts saulriets. Šo vietu sauca Liliput. Kāds tas ir tagad, var redzēt bildē.

Katrā ziņā pat nemēģināju tur ēst, cerot, ka tomēr izdosies 10 gadus vecajām atmiņām  piešķirt prioritāti. Un sapratu vienu – ka atgriezties nevajag, kaut arī ļoti ļoti gribas, ja vien neesi gatavs, ka pasaule ir gājusi uz priekšu, bet tavas atmiņas ir turpat.

One Response to atmiņu saldā garša

  1. Lai gan kopš tā laika, kad es tur biju, pagājuši vien trīs gadi, droši vien agri vai vēlu nonāktu pie tāda paša secinājuma. Lasīju iepriekšējo ierakstu un domās ēdu vakariņas Palolem pludmalē, dzēru kingfischeri un uzēdu king prawns, lai pēc tam noskatītos ikvakara salūtu.
    Atmiņas, ja tās cītīgi staipa līdzi, mēdz nogalināt tagadnes brīdi. Par salīdzināšanu nemaz nerunājot. Pateicoties salīdzināšanai, mirklis nemaz nepiedzimst.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>