astoņpadsmitais

Pirms kādiem gadiem 20, liekas, tas bija 87. vai 88. gads, es skolā atļāvos pionieru nozīmītes vietā pie uzvalka piespraust auseklīti un atteicos iestāties komjaunatnē. Šis pats auseklītis pēc dažām nedēļām tika atņemts un es pats ar zilu aci un saplēstu uzvalku vilkos mājās. Pats vien biju vainīgs – ar draugiem daudzoties gar dzelzceļu, ieklīdām Čierīša krievu skolai pietuvinātajā teritorijā. Tajā laikā biju jauns un brīva Latvija bija mans ideāls. Pēc tam jau nāca lielā demonstrācija krastmalā, autobusu kordons ap Brīvības pieminekli, barikādes un puči un galu galā Brīvā Latvija.
Pirms gada, kopā ar vienu citu latviešu ģimeni paceļot Kanādas vīna glāzi par Latvijas dzimšanas dienu un raugoties uz Vankūveras debesskrāpju siluetiem, sajūta bija rūgta. Līdzīga kā mazam bērnam, kuram ir apsolīts kārums vai brīvdienās izklaides kopā ar tēti, bet apsolītais kārums izrādās sapelējis, bet tētim steidzīgi darbi…
Vakar, gandrīz 20 gadus kopš auseklīšu laika, Pie Humberta man iedeva sarkanibaltisarkano lentīti, svētki taču. Tā īsti nedomājot spraudu pie krūts. Taču tas lepnums, tas prieks, ka esmu Latvietis tā arī neparādījās. Liekas, ka citiem arī bija līdzīgi, jo vairāk tika spriests par to, kāds ir pareizais simboliņa valkāšanas leņķis, nevis par to kur esam un ko darām, par Latviju.
Tieši šī vilšanās Latvijā, kāda tā ir tagad, lika man pieņemt lēmumu iesaistīties politikā (nu jā, no konjunktūras viedokļa izvēlējos gan nepareizo partiju – Pēdējo partiju, kura nesavāca vajadzīgos procentus vēlēšanās, bet vismaz joprojām varu teikt, ka esmu rīkojies saskaņā ar pārliecību, nevis naudas vai citu interešu vadīts). Es ticu un ceru, ka avīžu ziņas par nacionālās simbolikas noieta pieaugumu ir laba vēsts. Ka mēs sākam mosties no trakā murga, saukta žurku skrējiens, treknie gadi un sekojošā krīze, ka sākam apzināties, ka mēs paši esam Valsts. Un mēs esam šeit saimnieki, nevis kaut kādi mistiski Viņi. Ka mēs paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem, gan tiem, kas attiecas uz tik triviālām lietām kā nodokļu maksāšana, gan tik prozaiskām kā darba kvalitāte. Tad tāds nedaudz vīlies, bet joprojām ar cerību, paceļu laba drauga dāvinātas Dzimtenītes glāzīti un saskandinu par Manu Latviju.

4 Responses to astoņpadsmitais

  1. Pingback: Par astoņpadsmito… | Kristaps raksta…

  2. http://www.krist2ps.lv/tadas-lietas/par-astonpadsmito/ … šeit būs raksts kā atbilde tevis rakstītajam…

  3. Par tām lentītēm. Pagājušogad savu pie jakas atstāju arī pēc 18. novembra. Kad gāju laukā no mājas, draudzene man teica: Tu tiešām iesi ar to lentīti? Ja tu atnāksi mājās piekauts, es par tevi nerūpēšos.
    Lūk, tas man liekas ļoti patiesi! Pilna Rīga ar oranžmelnajām lentītēm, bet, ja kāds staigā ar sarkanbaltsarkano, tad no kāda, kas ar skūtu galvu un tekstu – tev nav kāda cigarete? – nav tik grūti atrauties. Tie viņi, tie citi, kas pat nezina, kāpēc 18. novembris īsti ir brīvdiena, Latvijas simbolus uzskata kā kaut kādu mēdīšanos viņiem sejā. Un tas man neliekas saprotami.

  4. Pingback: Tweets that mention astoņpadsmitais | hofmaņa pasakas -- Topsy.com

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>