112 glābiet!

Mani vienmēr ir interesējis, vai mūsu glābšanas dienesti ir tik ļoti advancēti, kā ir dzirdēti stāsti, ka kaut kur tēvoča Sema dzimtenē, pēc zvana uz šo glābšanas dienesta numuru, kuru ir veicis 1,5 gadīgais bēbis, turklāt klausulē izdvesis neartikulētas skaņas, pēc nepilnām 3 minūtēm pie izbrīnītajiem, mauriņu pļaujošajiem vecākiem ierodas gan policija, gan ugunsdzēsēji, gan ātrie. Vai arī – ir reāla briesmu situācija, kad upuris sazvanīt glābšanas dienestu var, bet runāt – ne. Bet šamējie tik un tā pēc mobilā telefona spēj izsekot signālu un ierodas glābt. Jau iepriekš biju aizdomājies par to, cik ļoti daudz dažkārt ļoti dārgā laika 112 dienestam prasa noskaidrot lietas būtību un tikai tad savienot ar attiecīgo dienestu – policiju, ātrajiem vai ugunsdzēsējiem, kuriem viss stāsts jāstāsta atkal…
Konkrēts gadījums. Braucam ka mēs visa famīlija ar vairākiem sīčiem uz Tērveti apskatīt Rūķu mājas, karsts, bērni niķīgi, satiksme nervoza. Tad uz Vienības gatves ievēroju, ka diezgan nošņurcis vīrelis cīnās ar bruģi un taisās velties uz braucamās daļas. Nezinu, vai onkam slikti palicis vai vienkārši tāpat trešdiena svinama, bet skaidrs, ka jāpalīdz. Tā kā stūrē tētis un es arī noreaģēju ne visai ātri, tad izdevība apstāties un pārliecināties, vai nevajag palīdzību ir palaista vējā. Tad nu mēģinu sazvanīt 112, lai savāc puisi, pirms kāds neuzmanīgs braucējs ir nelaimīgo taranējis. Noskaidrojuši kur nepieciešama palīdzība, pāradresē mani uz ātrajiem, kau es mēģinu pīkstēt par policiju… Pīp….Pīīīp… tā divi 2 krustojumi, beidzot esmu savienots (joprojām ceru, ka džeks vēl nav uz ielas). Stāstu kur, kas, kā – reakcija: a ko jūs mums zvaniet? Tur jāzvana policijai!  Domās izskaitu līdz 3 (līdz 10 būtu par ilgu, tik lielai pauzei, domāju ka abas puses nebūtu gatavas :) ) un stāstu vēlreiz, braucu garām, ieraudzīju, zvanīju, savienoja ar jums, variet palīdzēt? Nu labi, noņurd nelaimīga balss otrā galā un ķeras pie pēdējā salmiņa – a, ja nu viņš jau ir prom, jo jūs jau nestāviet blakus! Es savukārt izsaku aizdomas, ka pilnīgi iespējams, ka kāds jau ir uzbraucis džekam virsū, tāpēc, pirms tas notiek, labāk būtu viņu savākt. Tā nu mēs padebatējām pāris minūtes, paņēma manu telefona numuru un mēs šķīrāmies. Ceru, ka ar puisi nekas slikts nav noticis. (zinu, zinu, vajadzēja mest riņķī un pārliecināties, bet ar 2 sagurušiem bērniem, nemaz tik viegli nav to izdarīt).
Tad nu es domāju, ja nu cilvēku parkā sāk vajāt nelabie vai arī lauzties dzīvoklī – cik ātri un efektīvi ir zvanīt uz 112? Vai arī ir akūtas veselības problēmas, kad ik sekunde ir no svara? Un vai mūsējiem ir no vienas puses kaitinošā, bet no otras puses dažreiz tik ļoti noderīgā un pozitīvā prakse uz izsaukumiem sūtīt gan ātros, gan policiju, gan ugunsdzēsējus? Piekrītu, līdzekļi tērējas, bet, ja tādā veidā var izglābt kaut vienu dzīvību gadā, tad, domāju, ka atmaksājas.  Katrā ziņā Kanādā brauca visi trīs vai 2, bez policijas. Arī tad, kad mēs savam puikam izsaucām ātros, pirmie bija klāt ugunsdzēsēji, kuri, starp citu, ir ļoti labi apmācīti glābšanas darbos, ierodas aptuveni 3 minūšu laikā da jebkur pilsētā un pirmie novērtē situāciju, ja vajagot, varot pat dzemdības pieņemt. Puiši stalti un laipni un nesāk ar jautājumiem par pasi, pilsonību vai personas kodu, bet gan – kur un kam jāpalīdz. Cilvēks vispirms, formalitātes pēc tam.

P.S. Starp citu, arī mājas lapa Glābšanas dienestam ir izcils formālitātes paraugs.

12 Responses to 112 glābiet!

  1. Nu 112 ir centrāle, un kā jau centrāle, cenšas noskairot vai tevi tiešām nepieciešams vienot uz nr. uz kuru gribi tikt vienots, tur minūtes sakrājas.
    No savas pieredzes – ja gribi tikt vienots uz policiju – piem zādzības gadījumā – tevi bez teikšanas – pēc mob. bāzes stacijas automātiski vieno ar atbilstošā rajona policistiem.

  2. Kanāda ir bagāta valsts, bet mums gan ar naudu, gan ar attieksmi (gan pret naudu, gan pret apkārtējiem) ir tā, kā ir.
    Kad viendien man naktī palika tik slikti, ka bija pat grūti elpot, tvēru pēc telefona un zvanīju uz to 112, jo kam gan vēl. Savienoja ar ātrajiem un es nezinu, vai manā gadījumā vajadzētu vēl policiju un kur nu vēl ugunsdzēsējus. Jautrākais sākās slimnīcā, kur man īsti neviens nepievērsa uzmanību un galu galā bija sācis iedarboties ibumetīns, ko pamanījos mājās iedzert un sāpes ribās pārgāja, elpot palika vieglāk un principā nu varēju doties mājās.
    Manuprāt, ja pamainītu attieksmi katrs no tiem dienestiem atsevišķi (redz, ugunsdzēsējus negribās pīt iekšā, tad paliek tie atlikušie divi) jau būtu labāk, jo latviešos ir daudz vienaldzības iekšā. Ļoti daudz.

  3. No pieredzes…ugunsgrēks…zvanam 112… šamējie stāsta sākumā atvienojas… un viss… neviens pat nemēģināja atzvanīt…pārbaudīt…uttt… tā kā bija pazīstams ugunsdzēsējs sazvanījām viņu…un viss atrisinājās… bet šis gadiījums man ar lika aizdomāties…. bet ja nu cilvēks zvana…un tas ir vienīgais iespējamais zvans vairs nevar pasaukt palīgā… tai galā neviens pat nepapūlās atzvanīt…noskaidrot kas un kā…:( bēdīgi…

  4. Vai Aldi..
    Mans stāsts ir biku savādāks, bet tieši tāds pats.
    Man reāli lauzās iekšā pa durvīm. Bija pusē četri no rīta. Rīga. Centrs. Cilvēks ar kāju sper durvīs un sauc kaut kādu Mārtiņu.
    Nu es zvanu uz mega numuru stāstu kas par lietu.
    Mani pat savieno ar policiju, kur laipni pieraksta adresi un sola nosūtīt ekipāžu.
    Jauneklis turpina dauzīt man ārdurvis.
    Pēc minūtēm piecām,septiņām. (Ja Tu domā ka kāds atbrauca , tad šis nav tas stāsts)
    Man uz mobīlo piezvana dežūrdaļas un painteresējas vai vēl vajag palīdzību.
    Man paliek skumji. Saprotu ka tādos tempos palīdzību nesagaidīšu vispār.
    Es klausulē pasaku – nē paldies man neko nevajag viss kārtībā es uzbrucēju sašāvu un viņs aizbēga.
    Otrā klausules galā cilvēks nolamājas tādiem vārdiem, kurus es nostrādājot naksklubā desmit gadus, neesmu dzirdējis.
    Pēc divām minūtēm ekipāža bija klāt.
    Jā kamēr gaidiju policiju es izvilku no pagultes peintbola bisi un veiksmīgi trāpiju jauneklim reizes četras.
    Uz policijas darbinieku jautajumu kapēc es tā dariju un tagad man nāksies par to visu atbildēt, jo viņiem viens tips nupat uz ielas ir žēlojies ka kāds viņu esot sašāvis no peinbola bises.
    Uz to es paskaidroju, ka savu privātu īpašumu drīkstu aizstāvēt ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, nepārsniedzot pieļaujamās aizstāvēšanās robežas. Ja tam tipam ir pretenzijas tad mēs varam salīdzināt viņa pazoles un tās pēdas uz manām durvīm. Kuras ir nejēgā nospārdītas, kas arī bija iemesls policijas izsaukšanai.Tad pajautāju ja ar kājām līdz viņu iecirknim ir sešas minūtes ko iet, kapēc man uz viņu ierašanos bija jāgaida piecpadsmit. Un ja es sarunā nebūtu pieminējis vārdu ”sašāvu” tad visdrīzāk policijas pārstāvji tā arī nebūtu ieradušies. Man bija kārtējā iepēja papildināt vārdu krājumu.
    Kā rezultātā nonācām pie draudzīga secinājuma ka man ir taisnība un viņi brauks gulēt.
    Tips pa to laiku notinās un nekādas sankcijas ne pret viņu, ne pret mani netika pieņemtas.
    Secinājumi?
    Es nezinu cik paaudzēm vēl ir jānomainās vai kam ir jānotiek lai piezvanot uz glābšanas dienestu tevi reāli glābtu.
    Anglijā esot netīšām uzspiedās 999. Rakstiju īsziņu un mēģināju atbildēt uz zvanu vienlaicīgi, tad mani trīs minūtes iztaujāja, vai tiešām nevajag palīdzību, kur atrodos un vai viss tiešām ir kārtībā. Savu mūžu nebiju juties tik neērti.

  5. Man stasts no bernibas, mammai palika loti slikti ar sirdi (gandriz nomira toreiz), vina man liek zvanit atrajiem, jo pati to nevar izdarit. Es piezvanu un nobijusies ka diegs, noraudajusies izstastu shiem, kas par lietu. Shie izdomaja vienkarshi nebraukt, lai gan es biju parliecinata, ka vinji ir celjaa. Laikam padomaja, ja berns zvana, tad droshi vien mulkojas. Mamma par laimi izdzivoja.

  6. Tas pats stāsts. Rīgas centrs. Braucu pa otro joslu lielā satiksmē. Uz ietves malas guļ sieviete, jā, netīrās drēbēs ut.t., cik nu varēja pamanīt. Viņai blakus mēģina iekārtoties vīrietis. Acīmredzot, skumst. Kājas abiem karājas pāri ietves malai. Zvanu 112. Tieku līdz “ātrajiem”. Man prasa adresi, bet es uztraukumā nespēju atcerēties, kā ielu sauc, bet minu orientierus – krustojumu, kurā blakus esošā iela šķērso dzelzceļa uzbērumu. Un riepu veikals blakus. Un veļasmazgātava. Sieviete telefonā skarbi paziņo: ja nevaru nosaukt precīzu adresi (arī mājas numuru), tad viņa izsaukumu nevar pieņemt. Saku, ka viņa taču var apskatīties kartē. Uz to viņa atbild – viņa kartē nevar apskatīties (!) un ārā uz ielas nevar iziet. Saku to, ko ļoti reti izmantoju: Ak tad tā jūs pieņemat izsaukumus! Man jau tīri profesionāla interese par šo sāk rasties. Ko jūs sacītu, ja par to mēs pastāstītu medijos?! Sievietes balss tonis izmainījās, vēlreiz precizēja notikuma vietu un sacīja, ka ekipāža izbrauks. Ceru, ka tā arī notika. Jutos ļoti vainīgs, ka nevarēju piebremzēt toreiz un gaidīt palīdzību uz vietas.

  7. Man ir krasi pretēji stāsti. Divreiz esmu zvanījusi uz 112 par uz ielas guļošiem cilvēkiem, abas reizes normāli savienoja, normāli uzklausīja un cilvēcīgi arī pateica, kas un kā. Braukšot skatīties.

    Velns nav tik melns kā viņu mālē. Cilvēkam emociju iespaidā vienmēr liekas, ka viņu par maz uzklausa, par maz ņem vērā un vispār nereaģē tā kā vajadzētu.

  8. Dzīvs piemers… Skatos pa mājas logu, piedzērusies sieviete ņurko pa sniegu, piecelties nevar, pusplika… neviena nav apkart… Pa TV skandina – neesi vienaldzīgs, cilveks va r nosalt! Sazvanu policiju, mani pasūta trīs mājas tālāk, es zinu policijas priekšnieku, saku tam kadram, kas mani tikko pasūtija, kā iešu pie priekšnieka, ja viņš nemainīs attieksmi… Labi maina attieksmi, bet, pasaka – Bļā, cik var zvanīt par šo debīlo gadījumu, jau izbraukusi ekipāža! :) jauki, nē?

  9. Man arī ļaunā pieredze: Sīcis pamatīgi apdedzina kāju no ceļa uz leju. Nu tā, ka uzmetās burbuļi. Es šo autiņā iekšā, līdz vairākas pudeles auksta ūdens un nesos uz Kuldīgu, uz slimnīcu. Laiks labs, vasara, šoseja sausa, puika zobus sakodis lej uz kājas ūdeni, braucam cik spēka. Zvanu 112, mierīgā balsī saku, ka ziepes, izstāstu visu un lūdzu policijas palīdzību eskortēt mani līdz slimnīcai. Šie piedāvā izsūtīt ātros, saku, bļin, nevajag, pats jau skrienu, lūdzu tik, lai neaptur, ja ierauga. Un tad seko pēdējais teikums: “gan jau pats tad kautkā aizbrauksiet…”

  10. Latvijā uz 112 ir zvanīts 3 reizes. Divas reizes par cilvēkiem, kuriem acīmredzami ir palicis slikti, un vienu reizi par šķūnīša ugunsgrēku. Pirmo reizi vienkārši atšuva, otro reizi apsolīja, ka aizbrauks un savāks, trešo reizi rupji pateica, ka kāds cits jau ir piezvanījis.

    Tie cilvēki, kas nosēdināti atbildēt uz šiem zvaniem, ir absolūti nekvalificēti komunicēt. Es nedomāju, ka tas ir tikai naudas jautājums, bet glābšanas dienestu organizācija.

    ASV uz 911 ir zvanīts vienu reizi – kad tika nosperts portatīvais dators. Pirmais jautājums bija par manu drošību – vai mani kāds neapdraud utt. Kad pateicu, ka ar to šobrīd viss kārtībā, tad pateica, ka lai gaidu ierodamies policiju, kura pēc 10 minūtēs arī ieradās. Aprunājāmies, izstāstīju apstākļus, sastādīja policijas ziņojumu par zādzību, ar kuru var saņemt apdrošināšanu, ja tāda būtu bijusi, un nosūtīju to ražotājam, lai ieliktu S/N zagto ierīču datubāzē. Ar to arī viss beidzās, bet psiholoģiski tas bija diezgan liels atbalsts.

  11. naktssargs

    Laikam jau pienākas arī kāds pozitīvs stāsts – aptuveni pirms nedēļas vai drusku vairāk. Kārtējā karstā nakts, logi līdz ūkai vaļā. Gan jau, ka man ne vienīgajam. Purvciems. Pl.2. Tumšajā neapgaismotajā iekšpagalmā, kur zāle līdz (nu tai vietai) un kuru apsaimniekotājs neuzskata par nepieciešamību sakopt, kaut ko svin, pēc skaņas spriežot, trīs vīrieši. Tiek lietots alkohols. To secinu, jo ir nemitīgi aicinājumi iedzert. Pa vidu šim procesam skaļas runas ar iestarpinājumiem krievu mātes valodā – ai nē, krievu mātes valodas teksti un runu iestarpinājumi, skaļi smiekli… principā dārd viss pagalms, tā kā guļot gultā dzirdu katru izrunāto krievu vārdu (tiesa ar alkohola dialektu). Tā kā nolemju, ka darba nedēļas vidū šāda skaļa uzdzīve traucē ne tikai mani, nolēmu zvanīt uz 112. Uzreiz saku, lai mani savieno ar pašvaldības policiju. Jautājumi, ko gribu – netiek uzdoti. Savienojums ar policiju – izstāstu, kas par lietu. Atbilde – labi, brauksim skatīties, kas Jums tur notiek. Gods, kas gods – pēc 5 min ekipāža iebrauc pagalmā, ar lukturiem (pagalma ir melna tumsa) dodas klaigātāju virzienā – tad notiek visādi dīvaini trokšņi, dzīrotāji metas bēgt – policisti ķert. Jautrība divos naktī sita augstu vilni. Pēc pāris minūtēm pagalmā iestājas pilnīgs klusums. Savu zvanīšanu nenožēloju arī tādēļ, tādējādi pamatojot tās jēgu, ka dzīrotāji starp manu zvanu un ekipāžas ierašanos kaut ko uzspridzināja, tas bija pamatīgs blīkšķis, jo pamatīgi sabijos + sāka riet pilnīgi visi apkārtnē dzīvokļos mītošie suņi – tādu nav maz. Spējat iedomāties troksni?
    Tā kā nakts miers tika glābts un Purvciema apkārtnes kādu sešu daudzdzīvokļu nama iemītnieki atkal varēja iegrimt saldā miegā.

  12. Mana pieredze ir dažāda. Tā kā es strādāju avīzē, tad skaidrs, ka esmu tikusi skatīties, kā strādā glābšanas dienesti. Tajos brīžos jau viss ir tip top. Dzīvē – ne vienmēr. Lai gan vēl nesen bijusi pzozitīva pieredze.
    Laukos tas ir vienkārši dramatiski. Nezinu, kā tagad būtu, ja sauktu ātros, bet pirms 13 gadiem izjādē māsa krita no zirga un ielauza galvas kausu. Čuhņa, pierobeža – Ērberģe, no kuras rajona centrs – 50 km. ātrie toreiz brauca no Neretas. Mēs vēl atradāmies krietnu gabalu no apdzīvotām vietām, pāri upei, kur nav tilta tuvumā. Mobīlo nebij. Māsīca aizauļoja līdz mājām, izsauca ātros. Tie tiešām klāt bija ātri – man nav ne jausmas, cik ātri viņi brauca. Bet toreiz varēja sazvanīt pa tiešo – gribi ātros, zvani tiem. Nestvēs skriešus aiznesa uz mašīnu un aizveda. Māsa vēlāk, pēc smagas operācijas pamodās, izdzīvoja. Par to, vai šodien tas būtu iespējams, es pavisam nopietni šaubos. Diemžēl.
    Pilsētā ir krietni labāk.
    Tiesa, nāksies saskarties ar īgnumu u.c, bet rezultāts tomēr var būt. Man tikai baida viena lieta – uzstājīgākiem – jāa. Bet… Mēs tak labi zinam, ka ne visi cilvēki spēj būt uzstājīgi.
    Un jā – ja zvana bērns, diemzēl LV to nopietni neuztver. Man tas neliekas normāli, jo šodien mobilie ir daudziem bērniem. Ja bērnam kas atgadās, ir jābūt vietai, kur vērsties bez mammas un tēta. Bet ja tev priekšā sagaida īgna centrāles dāma….Skaidrs, ka tā līdzekļu ekonomija, bet vai tas atsver zaudētos? Noteikti tādi ir.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>