Hofmaņa pasakas

To, ka te ir Indija un ka jābrauc pa nepareizo pusi, to laikam jau zin visi. Tomēr, neskatoties uz šo likumu, ir vēl vesela čupa ar rakstītiem un nerakstītiem likumiem, kuru pārzināšana tikai atvieglos pārvietošanos šajā jūklī, ko sauc par satiksmi Indijā.

1. Visi taurē, pīpina, signalizē, māj ar rokām. Ja tu gribi kādu apdzīt, uzpīpini, lai viņš zin (skat. p.2).

2. Svarīgi ir tikai tas, kas notiek tev priekšā. Ja kāds tevi apdzīs, tas uzpīpinās. Ja tu kādam traucēsi – skanēs taure. Man, pieradušam lietot spoguļus, ik pa brīdim gadījās nevilšus pamest skatu atpakaļ spoguļos, bet vietējie parasti nesaprot, kam tie ir vajadzīgi un močiem, skūteriem skrūvē nost, jo traucē manevrēt.

3. Vietējie no sānu ceļiem uz galvenajiem pa kreisi uzgriežas vispār neskatoties, vai kas tuvojas vai nē. Loģiski, jo viņš iznāk priekšā, tātad, ja traucēs, tad pa galveno ceļu braucošais sabremzēsies vai apbrauks (p.2). Ja jāuzgriežas pa labi, tad bieži tiek braukts pa pretējo joslu, līdz tiek pāri uz savējo.

4. Visi brauc maksimāli pa ceļa vidu. Protams, jo jebkurā brīdī no sānu ceļa var kāds izbraukt. Šo sapratu kādā otrajā dienā, kad biju spiests ne pa jokam nolikt pa mēmajiem un pirmo reizi paspruka mīļvārdiņi valsts nevalodā.

5. Satiksme kopumā ir diezgan lēna. Parastais braukšanas ātrums pilsētās un uz parastajiem ceļiem ir ap 30-40 km/h. Ņemot to vērā, avāriju tikpat kā nav un ja ir, tad bez lieliem upuriem. Protams, uz autostrādēm ir savādāk.

6. Krustojumi tiek izbraukti pēc nekaunības, transporta līdzekļa lieluma, pīpināšanas un piesardzības principiem. Tobiš – man galīgi nesaprotami, bez jebkādiem principiem. Katrs brauc kā un kur var.

7. Satiksmes dalībnieki ir visi. Arī svētās govis (par svētu šeit laikam dēvē katru, kas ir vai vismaz uzvedas kā sapīpējies ), arī suņi, ziloņi, nastu nesēji un lielu kravas ratu stūmēji. Govis un suņus apbrauc vai uz viņiem gaida, jo pīpināt nav vērts, viņi nereaģē, ziloņi ir vispār no citas dimensijas, savukārt pārējie paši mēģina izmukt no riteņapakšas. Autobusi un smagie ir īpaša suga. Viņi ir lieli, viņiem ir īpaši skaļas taures un viņi mauc. Bļauj un mauc.

8. Katrs var apstāties, pagriezties kur vien vēlas, bez īpašiem brīdinājumiem, jo tas, kas notiek aiz tevis, nevienu īpaši neinteresē (p.2.). Lieki teikt, ka stop signāli strādā retajam auto, pagriezienu signāliem vispār nevajag ticēt, jo parasti tiek veikta tieši pretēja darbība. Bieži vien pagriezienu signāli tiek rādīti vai nodublēti ar roku. Tiem gan var ticēt. Nereti vietējie bliež vakaros arī bez gaismām. Vai arī otra galējība – naktī brauc tikai ar tālajām gaismām. Lai labāk redz. Gan viņš, gan viņu. Tjipa.

9. Neviens nav gatavs kaut mirkli pagaidīt, it īpaši ar skūteriem un močiem. Lien maksimāli, cik var, uz priekšu, manevrē, maina joslas, pat, ja tas traucē visai kopējai satiksmei vai pretīmbraucējiem. Joslas? Tās netiek ievērotas.

10. Motobraucējiem ķiveres it kā nav obligātas, izņemot uz autostrādes. Tur arī ir vienīgā vieta, kur esmu redzējis policiju in action un kur arī es pats ieķēpājos protokolā.

Incredible India.

P.S. Nesen skatījos filmu, kuras darbība norisinās Amerikā. Skatoties kā galvenais varonis vizinās pa Amerikas ārēm lepnā limuzīnā, pieķēru sevi pie domas, ka viņš taču brauc pa nepareizo pusi! Tik tālu nu esam:)

Foto no šejienes.

1. Kingfisher. A bird.

2. Kingfisher Airlines.

3. Kingfisher beer.

4. Zivju dzenītis. Principā tas pats putniņš, kas pirmajā bildē, tik latviski nodēvēts. Sastopams arī Latvijā.

Klusais okeāns jau bija iekarots, nu bija kārta Indijas okeānam. Ja jau es te esmu, tad kāpēc gan nedoties zvejot? Vietējie zvejnieki ir atsaucīgi un par mazu, bet taisnīgu atlīdzību ir gatavi paciest svešķermeni savā kuterī.  Ja iepriekšējā reizē es pārklausījos un 13 pēdu laivas vietā dzirdēju 30, tad šoreiz kuteris arī bija aptuveni tāda izmēra.
5 no rīta, dzied gaiļi un uz ielām tukšs, pēc stundas dodamies jūrā, aptuveni 15 km no krasta, kur esot atols un tur strauji paliekot seklāks – no vidējajiem 70 – 80 metriem pāriet uz 50. Garām kuģo gan veci konteineru kuģi, gan pavisam spīdīgi un smuki tankeri, bet mēs tikmēr mēģinām noķert zivis ar trallēšanas metodi (trolling, tā vismaz viņi teica. Tas ir izmet kādus 4 spiningus, kas nav spiningi, bet gan speciāli verķi, spoles bija mega lielas un paši kāti nežēlīgi smagi, turklāt tā uzparikte tiek nostiprināta kuterī speciālos turētājos  un tad kuģo kādu laiku cerībā, ka kāda zivs pieķersies).  Ap astoņiem džeki nolemj, ka jāmēģina citas metodes. Modernie makšķerkāti tiek nolikti malā un tiek izvilktas visparastākās gruntenes – uz apaļiem rituļiem uztītas, ar diviem āķiem un pamatīgiem svariņiem.

Ēsma – svaigs kalmārs. Pēc 3 minūtēm uz klāja lēkā jau pirmais guvums – pamatīga šķīvja lieluma zivs, zvejnieki nedaudz apspriežas savā valodā un paskaidro, ka šis ir grūpers. Turpinām ķert grūperus, brūnus un koši sarkanus, tad pieķeras tāda kā liela rauda, kam angļu nosaukumu neviens nezin, pēc tam – trigger fish. Varat trīs reizes minēt vai kādu no šīm noķēru es. Pareizi – nē.
  
Pēc laba laiciņa arī es esmu piešāvies, sāku sajust auklu un copi. Pirmā zivs, ko izvelku ir vēl viena trigger fish, bet, protams, par mazu, lai paturētu. Es sapņoju par milzu grūperu*, ko parādīt dēlam, kad atkal ir cope. Piecērtu un velku laukā, un no pārsteiguma gandrīz apsēžos – zivs ir vēl mazāka par tiem mazajiem asarīšiem un raudām, ko vilku Svētē bērnībā. Savukārt zvejnieki pārsteigti sasaucas un visi saskrien apkārt, viens, kurš labāk zin angļu valodu cenšas man kaut ko pateikt. Bet es esmu ātrāks – vai laist vaļā, par mazu takš?  Nē, nē, tā ir ļoti laba zivs, tik nezinu kā sauc angliski. Dārga zivs. Tā nu mazulīte paliek uz klāja.

Pēc tam klusums. Atkal tiek likti lietā motori un spoles, es, nedaudz vīlies par savu guvumu, skeptiski nolienu kambīzē, lai pārskatītu bildes kamerā, kad izdzirdu spoles tirkšķēšanu. Tas nozīmē tikai vienu – lielo zivi. Džeki saskatās un viens no viņiem apliek man kaut kādu uzparikti un rāda lai eju tuvāk tam, kurš cīnās ar spiningu. Tas parāda – dari šādi un iemet kātu man rokās un iestiprina apsietajā uzpariktē. Piepūšu vaigus un tinu spoli. Smagi. Tālāk seko galīgi neinteresants personīgo pārdzīvojumu apraksts 15 minūšu garumā, bet rezultāts ir tāds, ka zivs (diemžēl noosaukumu neatceros), aptuveni 1 metru gara, tiek pievilkta pie laivas un ar āķi iecelta iekšā.

Krastā loms tiek sadalīts un lielā zivs uz vietas sagatavota pusdienās, ko kopā ar zvejniekiem apēdam. Nu ne visu, protams:) Ēdu un domāju, kurš būs nākamais – Atlantijas vai Ziemeļu Ledus okeāns?

* Milzu grūpers – zivs, kas var sasniegt aptuveni 3 metru garumu, sastopama Indijas okeānā, tomēr novērota ļoti reti.

Es sapratu. Visa vaina ir tajā, ka es nesmēķēju. Iedomājieties, es atnāku uz pludmales restorāniņu, nosēžos vērot saulrietu un… – sēžu tur kā tāds muļķis. It kā varētu kaut ko uzēst, bet negribas. Alus? Jā, tā ir izeja. Bet arī pēc otrā vairāk negribas. Turklāt te Šrilankā ir dīvaini tilpumi alum – visbiežāk pieejamais ir 0,650 ml, laikam sanāk pinte. Ok, viens alus, pusstunda, beigās jau silts, nevelk vairs. Ko tālāk? Atkal sēžu tā kā tāds jampampiņš pie tukša galda. Baudu saulrietu. Skaisti.
Pie blakus galdiņa pārītis, ap gadiem 50. Pēc skata vācieši, pēc valodas angļi. Abi dziļdomīgi vēro saulrietu un ik pa brīdim ievelk dūmu. Tajā brīdī process kļūst divkārt dziļdomīgāks! Vērotājam no malas uzreiz ir skaidrs – jā, viņi izbauda atpūtu, saulrietu, procesu ar katru ķermeņa šūnu, ar katru darvas pilīti, ar katru izpūstā dūma mutuli. Tāds miers, tāds viedums, katrā kustībā, katrā vārdā, ko viņi pārmij. Ideāla atpūta!
Otrā pusē pārītis no Krievijas, ap gadiem 30. Nesmēķē. Viņš kaut ko nožēlojami knibinās ap fotokameru, viņa it kā mēģina sarunāties, bet vārdi apraujas, kūleņo un veļas. Nesanāk. Starp abiem valda kaut kāds saspringums, kaut kas, ko vārdos neizteiksi. It kā atbraukuši atpūsties, bet tādi uzvilkušies, nav miera. Viss skaidrs – nesmēķē. Tādi tik bojā atmosfēru ar savu stresošanu.
Un, ko darīt, ja tu esi viens pats? Apsēdies pie galdiņa, tad sameklē cigaretes, ar paviršu kustību uzmet tās uz galda. Pienāk viesmīlis, izdari pasūtījumu, viss forši. Skaties, silts, jūra, saulriets, eh, varētu uzsmēķēt. Tad ar apgarotu seju velc dūmu, domā dziļas domas un baudi. Un neviens, neviens tevi šādā brīdi neuzdrošināsies nosaukt par lūzeri. Turklāt, vēl socializēšanās iespēja – palūgt uguni, aizdot, vienmēr ir iemesls uzsākt sarunu, ko vēl vairāk vajag pilnvērtīgai dzīvei? Tāpat arī visas sarunas smēķētāju stūrīšos, kuras es palaižu garām, visa milzīgā informācijas gūzma, runā, ka masoni un brīvmūrnieki visi kā viens arī esot smēķējuši. Visa vaina ir tajā, ka es nesmēķēju…

Es nezinu, no kurienes viņi uzrodas. Es nezinu, kur viņi pavada dienas, bet vakaros tūkstošiem un tūkstošiem viņi sarodas Kandy pilsētiņas centrā, lai apmestos naktsguļā aptuveni 3 kokos. Vēl ap sešiem nekas neliecina, ka pēc pusstundas, kad vietējā klosterī sāks skanēt vakara meditāciju mūzika, arī putniem būs savas dziesmas. Tās skanēs un pārmāks visu tuvākajā apkārtnē, tāpat kā spalvu un izkārnījumu smārds. Viņi saradīsies bariem vien, it kā kāds viņus vestu ar vilcieniem un ezera otrā galā palaistu vaļā un teiktu – te nu jūs esat, lidojiet atpūsties! Kāpēc viņi apmetas tieši šajos trīs kokos, ja apkārt ir milzīgs daudzums citu? Kāpēc viņi nesadalās pa porcijām, bet gan visi mēģina sasēsties tieši šajos trīs?